Runāju ar zaļu sienu

Intervijas ar finanšu ministru Andri Vilku pilnā versija

Esat rēķinājis, kādu iespaidu budžeta konsolidācijas pasākumi atstājuši uz jūsu ģimenes budžetu?
Nojaust varu, rēķinu – man arī ir dabasgāzes apkure, elektrība vairāk. Konkrēti nē, bet zinu apmēram, pāris desmiti latu varētu būt ziemas sezonā, vasarā mazāk.. Mani tēriņi ar katru gadu ir sarukuši. Ja es brauktu ar auto kā pirms diviem trim…

Vai jums ir bijuši personiskie treknie gadi?
Nē, un, tā kā es esmu ģimenē vienīgais pelnītājs, mūsu ienākumi ir sarukuši uz pusi. Sieva ir bez darba, bezdarbnieka pabalsta vairs nav, darbu neviens nepiedāvā, jo darba tirgū pēc 40 gadiem ir grūti. Nomaksāju kredītus, paliek tik, cik ir. Pie vecākiem mazāk braucu. Man ilūziju gadu nav bijis, neesmu šofera dēls vai pietuvinātais, pats vienmēr esmu nopelnījis naudu, tāpēc mans līmenis nekad nav bijis iluzors. Es nāku no salīdzinoši trūcīgas ģimenes, mums vienmēr ir bijis jādzīvo no tā, kas ir. Augstskolā strādāju padomju laikos, vasarās strādāju laukos. Arī tagad, kad aizbraucu pie vecākiem, sestdienās un svētdienās strādāju.

Ir cilvēki, kas saka, ka budžeta griešanas sakarā viena no problēmām ir, ka valdības vadītājs un finanšu ministrs ir cilvēki bez bērniem un viņiem ir mazs priekšstats, kas notiek pēc ekseļa lēmumiem.
Mums taču apkārt ir brāļi un māsas ar bērniem, vecāki, invalīdi. Mēs taču redzam sekas.

Tas, kas iepriekš izskanēja par progresivitāti no 300 – 400 latiem, ir aplam. 35% nodoklis pie Ls 1000 algas ir viennozīmīgi cilvēku dzīšana ēnu ekonomikas virzienā.

Kuras sabiedrības grupas šogad vissmagāk cietīs?
Visvairāk cietīs cilvēki ar bērniem, kuri skolojas. Arī cilvēki, kas ikdienā uz darbu brauc nevis ar sabiedrisko transportu, bet bizness saistīts ar pārvietošanos. Tie, kam ir gāzes apkure un kas vairāk izmanto elektrību. Taču principā grupu, kas maz cieš, faktiski nav – domājat, ka vientuļš pensionārs necieš?

Paprasīsiet ekonomistam Mortenam Hansenam, viņš pateiks, ka Latvijā no nodokļu viedokļa visizdevīgāk ir būt bagātam.
Piekrītu. Ne velti mēs vēlamies sākt diskusiju par progresivitāti. Sāksim ar nekustamā īpašuma nodokli un tad jāvirzās tālāk. Bet ir jāņem vērā, ka sabiedrībai ir dažādas attieksmes un nezinu, cik ātri mēs varētu panākt kādu progresu. Mums ir jānonāk līdz tam, ka sabiedrība pati akceptē, ka tas ir nepieciešams. Pagaidām tie, kam algas pārsniedz 600 – 700 latu, ir kategoriski pret, tāpat kā tie, kam ir 1000 un vairāk latu. Nevajag strēbt karstu, jo, manuprāt, tas, kas iepriekš izskanēja par progresivitāti no 300 – 400 latiem, ir aplami. 35% nodoklis pie 1000 latu algas ir viennozīmīgi cilvēku dzīšana ēnu ekonomikas virzienā. Es personīgi uzskatu, ka tiem, kam ir mazākas algas, būtu jānosaka mazāks iedzīvotāju ienākuma nodoklis vai lielāks neapliekamais minimums.
Ir arī jāsaprot, ka neviena no mūsu Baltijas kaimiņvalstīm neies šajā virzienā.

Kāpēc?
Progresivitāte ir nodokļu sistēmas elements, kam sabiedrība Baltijā nav gatava. Mums joprojām sadarbība starp valsti un sabiedrību ir ļoti nosacīta – ēnu ekonomika, sabiedrības pretnostatīšana varai. Tikai ar rungu un varu efektu neiegūs, ir jābūt izpratnei. Tā ir iespējama tikai tad, kad sabiedrība redzēs, ka nodokļi tiek tērēti tai akceptējamā veidā. Tam ir vajadzīgs ilgāks laiks un iešana uz priekšu ar maziem soļiem.

Mājokļa nodoklis ir labs sākums, tāpat kā nodokļi, ko iekasē pašvaldība. Tām jārada iespēja palīdzēt tiem, kam tas patiešām nepieciešams, bet cilvēkiem, kas ir darba spējīgi un nāk prasīt pabalstus, jādara sabiedriski derīgi darbi. Palīdzība ir jādod tiem, kam nav citu alternatīvu – veselības vai vecuma dēļ. No pašvaldību vadītājiem to vien dzirdu, ka ir milzīgs daudzums cilvēku spēka gados, kuri pat negribētu, ka sistēma mainās – bērnu pabalsti bija laba iespēja, simtlatnieku programma. Tā sistēma ir ļoti labi radīta. Latvijā agrāk nebija šādas, Rietumeiropā redzētas paaudzes, 5 – 10%, kas grib dzīvot tikai uz pabalstu rēķina. Tagad sāk veidoties.

Kur tad tā rodas – no simts latiem nekāda labā dzīve nesanāk.
To sakombinē ar puslegālu vai nelegālu nodarbinātību.

Es nezinu nevienu rietumu valsti, kur zemes un nekustamā īpašuma nodoklim būtu tik mazs īpatsvars kopējā ainā, 6 – 7%.

Vai piekrītat viedoklim, ka nodokļu celšanā esat sasnieguši maksimumu un tālāk vairs nav kur iet?
Izņemot nekustamā īpašuma nodokli – jā. Mazliet koriģējot kadastrālās vērtības ar tirgus vērtībām, tur vēl ir iespējams neliels pieaugums, bet nodoklim ir jābūt dažādam dažādās teritorijās. Dažas pašvaldības ļoti vēlas pašas noteikt likmi. Bet ir tādas, kas kategoriski iebilst un baidās uzņemties atbildību par to, kas viņu teritorijā notiek. Taču normālā pasaulē tā notiek! Ir runa par papildu pāris miljoniem nākamajam gadam. Aizdevēji runāja par 50 – 100 miljoniem, ko papildus iekasēt – tas ir par daudz. Bet katru gadu ieraudzīt līdz 10 miljoniem pa visu Latviju – tas nebūtu pārāk daudz. Es nezinu nevienu rietumu valsti, kur zemes un nekustamā īpašuma nodoklim būtu tik mazs īpatsvars kopējā ainā, 6 – 7%.
Arī akcīzes nodoklī mēs neesam sasnieguši līmeni, lai būtu dārgākie Baltijā – esam tuvu Igaunijas līmenim, bet to nepārsniedzam.

Tas ir dīvains arguments – gan par akcīzes precēm, gan elektrības cenām – ka citur ir vēl augstāk. Nu, un? Esam noteikuši mērķi maksāt augstākās iespējamās likmes?
Akcīzes palielināšanai ir noteikts grafiks. Tagad mēs to paveicam ātrāk, bet tik un tā 2013., 2014. un 2017.gadā likmes būtu bijis jāceļ līdz konkrētam līmenim. Problēma jau nav nodokļu celšanā, bet gan izdevumu daļā, kas [budžeta konsolidācijā] tiek ignorēta pilnībā.

Par to jau ir runa! Vai jūs jūtaties kā melīgs politiķis, pirms vēlēšanām solot 2/3 samazinājumu atrast izdevumos un 1/3 ienākumos, bet pēc tām faktiski ceļot nodokļus vienā gabalā?
Proporcijas, kas tika sauktas, nebija veiksmīgs raksturojums attiecībā uz 2011.- 2012.gadu. Kopā, ja skatās 2008. – 2011.gadā, mums ir 2/3 samazinājums izdevumos un 1/3 ienākumos. Taču šogad mēs likām koalīcijai priekšā samazināt tēriņus par 20 miljoniem. Pašlaik ir palikuši četri! (intervija notiek pirms pēdējām sarunām, kurās samazinājumu izglītībai aizstāja ar samazinājumu pasažieru pārvadājumu dotācijās – red.)

Kas bija 20 miljonos?
Galvenokārt dažādas subsīdijas, bet mūsu partneriem visas jomas ir sāpīgas un visās ir sarkanās līnijas. Ir skaidrs, ka izdevumu daļa ir pietiekami liela. Piedāvājām [samazināšanā skart] lauksaimniekus, bet viņiem subsīdijas nevarot noņemt tiesisku iemeslu dēļ.

Kādas subsīdijas?
Daļēji mazināt tiešo maksājumu piemaksas, ar kurām valsts kompensē, ka viņiem ir mazāki ES platībmaksājumi nekā vecajām valstīm. Pasažieru pārvadājumu subsīdijas. Vēl viena daļa bija izglītība. Tur ledus ir sakustējies, bet pagaidām mēs augstākajā izglītībā uzturam situāciju, kāda bija ilūziju gados, 2007. – 2008.gadā. Milzīgs apjoms skolu pie krītoša studentu skaita, un izdevumi, par kuriem nevaram saprast: tie ir pamatoti vai nav. Tur bija pozīcija, kas deva četrus miljonus.

Palika miljons.
Bija arī citas mazāku summu pozīcijas – veselība, kultūra, radio un TV. Šīs ir jomas, kur, tikko sarunas sākas, tā arī beidzas. Taču jebkurš piedāvājums par nodokļu palielināšanu no ZZS puses tiek akceptēts. Jebkas. Ja vajadzētu [pielikt] 5 santīmus degvielai – piekristu. Ja vajadzētu 7 – arī piekristu. Ja piedāvātu PVN celt līdz 25%, arī tam viņi piekristu. Man pat ir bail vēl kaut ko piedāvāt. Viņi visam piekrīt, tāpēc mums patiesībā negribas viņiem pat rādīt likmes, kuras mums nākamajos gados būtu jāceļ, bet saprotot, ka 2 – 3 gadu laikā būs grūti izvairīties no pacēluma dēļ inflācijas kritērija, kas jāizpilda iestājai eirozonā, mūsu vienīgā iespēja ir to darīt šogad.

Pagaidām mēs augstākajā izglītībā uzturam situāciju, kāda bija ilūziju gados, 2007. – 2008.gadā.

 

Precizējiet, kas bija izglītības samazinājuma četros miljonos?
Vairākas dublējošās programmas. Mums ir vairākas valsts augstskolas, kurās apmāca gan sabiedrisko attiecību, ekonomistu, juristu profesijas, un valsts to visu finansē. Mēs daudz runājam par ekonomistu pārprodukciju, bet nekas nemainās, valsts kā deva, tā dod naudu, un programmas pārklājas – LLU ir ļoti daudzi, LU, daudzās citās. Tāpat sabiedriskās attiecības LU un RSU.

Valmierā arī.
Es pat nepieskaitīju reģionus. Ja būtu skola, kur vienīgajā māca noteikto specialitāti un mēs to noņemam, tā ir cita runa, bet te ir paralēlās studijas, un mēs tik dotējam! Šajā sistēmā nekas nav mainījies.

Bet kāpēc jūs neejat publiski un laikus neskaidrojat – mums nav jāmāca žurnālistus vairākās vietās par valsts naudu, juristi savu izglītību atpelnīs ātrāk nekā jebkurš cits, valstij ir citas prioritātes. Tā vietā jūs iznākat un paziņojat kā nolemtu faktu, ka miljonu izglītībai nost.
Ko Rektoru padome nezina? Visu viņi lieliski zina! Jau gadu prezidenta Stratēģiskās analīzes komisija runā ar LU rektoru Mārci Auziņu. Kamēr nebūs katastrofāla situācija ar finansējumu vai kāda augstskola nepaņems rungu [apvienošanās jautājumā], nebūs nekādu rezultātu. Viņi visi izliekas! Cik daudz no viņu vadības vēlas atkāpties no savām labajām pozīcijām – atalgojumiem, cik tur ir asistentu, cik ir cilvēku, kas nav mācībspēki, bet ir sistēmā? Tā ir valsts valstī, un kurš grib savu karaļvalsti sagraut? Neviens. Nevienā jomā.

Ja no 20 miljoniem izdevumos palika četri, ar ko tagad nosedz trūkstošos 16 miljonus?
Pats smagākais – benzīna akcīze un paaugstinātais nodoklis dabasgāzei. Mēs ļoti cīnījāmies, lai nebūtu dīzeļdegvielai, kas arī bija iekļauta paketē no ZZS puses. Mēs to apmainījām un tagad saņemam smagus sitienus un drausmīgu retoriku no alkohola un tabakas ražotājiem.

Kā gan viņi varētu aizstāvēties – mūžīgas tiesības nobeigt nāciju ar mazākiem nodokļiem?
Bizness ir bizness, un viņi uzskata, ka nevienu biznesa veidu nevar diskreditēt. Attiecībā uz alkoholu un tabaku man tas ir vienaldzīgi, bet es saprotu, ka viņi protestē. Tas pats ar azartspēlēm. Taču viņiem visiem būtu jāsaprot, ka tie rūpali tiks vairāk aplikti ar nodokļiem – gan dēļ konsolidācijas, gan konceptuāli.

Bet pamatojiet man kā politiķis – ar ko zemnieki, kas ir salīdzinoši mazāks slānis, ir labāki par daudz lielāku iedzīvotāju skaitu, kam tagad nāksies 16 miljonu nodokļu pieaugumu uz saviem makiem iznest?
Lembergs tikko izrunājās, ka Finanšu ministrija un es esmu ekonomikas kapracis, ka mums nevajag neko samazināt un ir jāpadomā par ieņēmumiem. Un tā tas tiek prezentēts – neko nevajag darīt, mēs "Vienotība" esam kaprači. Par veselību es varu tikai mājās ar sievu runāt. Koalīcijā notiek tieši tas pats: kā ir runa par izdevumiem, tā parādās streiki, zārkā vedīs govs galvas. Tas ir pateikts. Tāpēc arī ir tā, ka cieš visi, bet zemnieki mazāk, jo viņi benzīnu izmanto mazāk, vairāk dīzeļdegvielu. Lai gan viņi apelē pie tā, ka viņu maksājumos ir viszemākais līmenis ES.

Jums ir bail, ka atbrauks zemnieki ar govju galvām. Bet vai jums nav bail no tūkstošiem cilvēku ar ģimenēm, kas vienkārši vairs nespēs maksāt? Vai jums nav bail no sociāliem nemieriem?
Ir vēl viens variants – neko nedarām, jo šī valdība nav spējīga vienoties par konsolidāciju, un tad gaidām Laimes lāci. Pašlaik man ir grūti iedomāties sarkano līniju pārkāpšanu izglītības, veselības, reģionālās attīstības un lauksaimniecības jomās bez valdības izmaiņas. Diemžēl. (iejaucas FM preses sekretārs Aleksis Jarockis, kā piemēru minot Vides un reģionālās attīstības ministriju apvienošanu. Finansiālais ieguvums – nulle, un tā kā RAPLM algas tradicionāli bija lielākas nekā VM, nevis samazinājās pirmās, bet palielinājās otrās. Vecākā referenta alga pieauga par Ls 100).

Ja jūs pats nepiekrītat lēmumiem, kādus pieņemat, kam tas ir vajadzīgs?
Es neredzu alternatīvu. Jautājums, vai sabiedrība ir gatava, ka apstājas starptautisko aizdevēju programma un pēc 6 – 7 mēnešiem beidzas nauda. Tad mēs tērējam, cik nopelnām, un sociālajā budžetā ir milzīgs caurums. Es arī neredzu, ka cita valdība būtu labāka. Otrā pusē ir visi spēki, kurus interesē aizdevēju programmas pārtraukšana, eiro viņus neinteresē, parādu var neatdot, budžeta deficīts var būt 10%. Tad sociālie nemieri būs daudz ātrāk un nebūs jāgaida. Tagad var protestēt, bet vismaz ir kāda loģika, kas notiek. Tad vairs nebūs loģikas – algas aizkavēsies, pensijas aizkavēsies, un diskusija būs pavisam citāda.

Izskatās, ka ES kopējā lauksaimniecības politika pēc 2013.gada Latvijas zemniekiem būs labāka, viņi būs līdzvērtīgāki.

Kad beidzot kāds politiķis pateiks patiesību par sociālo budžetu un to, ka nākamgad citu risinājumu kā sociālā budžeta un pensiju samazinājums vairs nav?
Mēs šobrīd mēģinām šo diskusiju sākt, kā rezultātā es jau skaitos piedāvājis 70 gadu pensijas vecumu, lai gan par to diskusijā runāja analītiķis Pēteris Strautiņš. Ir taču skaidrs, ka nākamajos 10 gados pensijas vecuma pāreja būs maza, pieliks kādus divus gadus.
2012. gads ir tas, kad vairs nav nekādu sarkano līniju. Ļoti šaubos, ka mēs varēsim pateikt, ka izglītībai 4% no IKP, veselībai tik un tik un pensijas konstantas. Nekas nevar būt konstants. Tas ir atkarīgs no konsolidējamās summas.

Kāda tā būs?
Vēl nevaram pateikt. Ir skaidrs, ka vecais scenārijs par 250 – 310 miljoniem latu diez vai būs aktuāls, jo ir mainījušies makroekonomiskie rādītāji. Kad SVF misija atbrauks, tie tiks pārskatīti un martā – aprīlī redzēsim pirmo summu. Ņemot vērā, ka IKP aug ātrāk, nodokļi vairāk tiek iekasēti, man ir grūti pateikt koridoru. Jāņem arī vērā, kāds šogad būs pēdējais konsolidācijas skaitlis, jo tos 50 miljonus mēs [šogad] samazinām jau uz nākamā gada rēķina. Visticamāk, summa būs starp 100 un maksimums 150 miljoniem. Var būt arī cerīgāks skats, ja no ēnu ekonomikas izdosies dabūt to, ko plānojām, IKP lielāks, tad arī summa varētu sarukt. Mums ir liela cerība uz ēnu ekonomiku – ja mēs šogad varēsim iekasēt 45 miljonus, nākamgad tie var pārvērsties 60.

100 miljoni ir divreiz vairāk nekā tagad.
Tieši tā, un kā te var nebūt diskusija par sociālo budžetu!? Par to būs jārunā. Par nodokļiem vairs nav kur [griezt], izņemot nekustamo, izdevumos droši vien vēl atrast, kaut vai pie tiem pašiem zemniekiem, ko mēs pasargājām pēdējos gadus. Kādā brīdī viņiem tāpat kā pārējai sabiedrībai sava artava ir jādod. Protams, ka viņi netieši cieš izejvielu cenu un citu sadārdzinājumu dēļ, bet no subsīdiju puses tur ir atrodami 20 – 30 miljoni. Labi, lai būtu traktori un zārki, bet piedāvājums ir 30 miljoni latu, kas ir trešā daļa konsolidācijas. Izskatās, ka ES kopējā lauksaimniecības politika pēc 2013.gada Latvijas zemniekiem būs labāka, viņi būs līdzvērtīgāki.

Kā jūs grasaties savu koalīcijas partneri piespiest to akceptēt?
Pagaidām es sev priekšā redzu pilnīgu zaļu sienu – tas nav iespējams, viņi ies pie sabiedrības, sabiedrība viņus atbalstīs, jo solījums ir pats svētākais. Kas ir solīts, tas četru gadu laikā nav aiztiekams.

Politiski ļoti saprotams – ja ir doti solījumi, tie ir jāpilda.
Protams, bet, ja neviens neko nevar darīt un pārkāpt kādu solījumu, tad kāda ir alternatīva – ārkārtas vēlēšanas? Kā var atrast 100 miljonus? Kurš no spēkiem ir spējīgs uzvarēt vēlēšanās, pasakot, kāda ir reālā situācija? Cik balsu viņi iegūtu? Tā kā viena izeja ir pārkāpt dotos solījumus, iet un pārliecināt, kāpēc tas ir jādara, gūstot atbalstu vismaz daļā sabiedrības un uzņēmējdarbības vidē, vai arī turpināt pildīt savus solījumus. Kurā Eiropas valstī šobrīd politiķis var sekot saviem priekšvēlēšanu solījumiem? Mūsu situācija ir unikāla un nav iespējams salīdzināt ar kādu iepriekšējo krīzi, tāpēc risinājumiem ir jābūt elastīgiem. Un es gribētu redzēt arī lielāku elastību no aizdevēju puses.

Vai viņi akceptē šo 50 miljonu samazinājumu?
Mēs diskutējam. Viņi gribētu lielāku summu, jo arvien domā par 2012.gadu un grib redzēt lielāku [konsolidācijas] daļu no izdevumiem, kaut vai runājot par tām pašām augstskolām. Smagi iet šajās dienās. Tas nav viens vai divi miljoni, kam zaļie zemnieki varbūt piekristu, bet tie ir desmiti miljonu. Es no savas puses kategoriski negribu redzēt dīzeļdegvielas akcīzes pieaugumu.

Aizdevēji grib?
Viņi varbūt uz to skatās kā uz izlīdzināšanu, jo tā mums vēl nav Baltijas līmenī un ir rezerve. Bet es to uzskatu par šausmīgu triecienu ekonomikas ķēdē.

Es redzu iemeslu ZZS teikt, ka visi izdevumu samazinājumi ir viņu atbildības jomās, un nekas "Vienotības" ministrijās. Ja jūs uzskatāt, ka šādi samazinājumi ir pareizi, kāpēc jūs neiemainiet vienu savu ministru pret, piemēram, izglītības? Ejiet un sakārtojiet vismaz to!
Esmu ienācējs un neesmu tāda ranga, sarunās par valdības veidošanu nepiedalījos. Bet būtu priecīgs, ja valdībā būtu savādāks izkārtojums. Kategoriski vajadzēja izglītībā un veselībā "Vienotības" cilvēkus.

Kā ienācējs nejūtat sabiedrībā valdošo noskaņu, ka jums iedeva milzīgu mandātu, kas četros mēnešos ir izķiņķelēts? Mani neuztrauc tā ietekme uz kādu partiju vai apvienību, bet gan uz vēlētājiem, kuriem pazūd pēdējā ticība.
Jautājums, vai cilvēki paši būtu gatavi radikālām idejām, ja "Vienotības" cilvēki būtu jūsu pieminētajās ministrijās? Viņi būtu gatavi dot tik lielu mandātu būtiskiem samazinājumiem veselībā, izglītībā, lauksaimniecībā? Vai sabiedrība pati būtu tam gatava? Mandātu iedeva tāpēc, ka ir godīgāki cilvēki un jaunākas sejas. Bet, ja redzētu visu pasākumu klāstu, kas ir jādara, vai to viņi akceptētu?

Tas, ko viņi tagad redz, ir godīgie cilvēki, kas atdod valdības vadību smagos amata noziegumos apsūdzētam oligarham, visur piekāpjas, atļauj amatos salikt savus cilvēkus, noved pie tāda izdevumu pieauguma ģimenēm, ka tās dzen izmisumā. Jūs jautājat, vai viņi akceptētu tos pasākumus, bet vai viņiem ir jāakceptē tas, ko redz šobrīd?
Njā (ilgs klusums). Es arī būtu labāk uz konsolidācijas un pārējiem pasākumiem skatījies tā, ka vienā reizē ir ļoti smagi un nav tādas stiepšanas garumā. Bet tad ir jābūt tādai situācijai kā Ungārijā, kur "Fidesz" ir tādā vairākumā, ka tos uzspieda. Šeit tas nozīmētu valdības krišanu. Tad, es pieļauju, sabiedrība sajustos atvieglota – līdz brīdim, kamēr beigsies nauda. Un tad atkal būtu prasība pēc jaunas politikas, un varbūt arī beigtos ar "Fidesz" līdzīgiem 50 – 60% balsu. Es tikai tādu risinājumu redzu – esošajam variantam netic, pie varas nāk sociālpopulisti, visu nolaiž līdz kliņķim un tad gaida mesiju. Pēc gada, diviem, trijiem tāds atnāks ar divām trešdaļām balsu un sāks visu no jauna.

Vai jums ir 51 garantēta balss budžetam Saeimā?
Piekrītu, ka ir ļoti liels risks. Mēs esam ļoti tuvu mērķim, kas ir jāsasniedz, bet ejam maziem soļiem, kas rada ļoti lielu neapmierinātību un lielu traci. Kā bija pareizi darīt, to mēs varēsim ieraudzīt pēc diviem trim gadiem. Būtu žēl, ja tagad atgrieztos otra opcija – visu sagraut. Un tāpēc runāju par aizdevējiem: ka es gribētu lielāku elastību. Gan attiecībā uz makroekonomiskām prognozēm, gan pārējiem pasākumiem. Uzticēšanās mums nav adekvāta tam slogam, ko jau ir iznesusi sabiedrība un arī politiķi, kas ar to strādā. Es gribu, lai viņi sāktu ieklausīties, jo, manuprāt, Grieķija daudz vieglāk tiek cauri ar saviem protestiem un dedzināšanu. Ja mums būtu tāda reakcija, tad arī aizdevēju reakcija būtu cita.

Aicināt iet ielās un dedzināt?
Nē, jo haoss un dedzināšana momentā sabojā uzņēmējdarbības vidi. Tad ir otra Lībija vai Grieķija, kur uz biznesu pat nav vērts skatīties tuvāko gadu laikā. Aizdevējiem jāsaprot, ka mēs ļoti daudz no nākamā gada [uzdevumiem] darām jau tagad. Un ir kā sportā – var satrenēties un gūt labus rezultātus, bet varam arī sadegt, pārāk strauji samazinot.

Vai nebūtu jāsāk domāt, kāda mērķa vārdā mēs to visu darām? Inflāciju lēš ap 4%, un ir ārējie faktori – pārtika un degviela – kas nav atkarīgi no mums. Tas apdraud eiro ieviešanu 2014.gadā.
Šogad būs brīži, kad inflācija būs virs 4%, bet mani vairāk uztrauc 2012. – 2013.gads, vai mums izdosies to noturēt zem 2%. Būs spiediens algu pieaugumam un noteiktās jomās tas būs pamatots. Mums neizdosies ieviest eiro bez sabiedrības un sociālo partneru iesaistīšanās cenu un tarifu kontrolē. Sākam pamazām gatavot pretinflācijas plānu. Ar cenām notiek tas pats, kas notika 2004. – 2005.gadā, proti, izmaiņas nodokļu politikā nepamatoti izmanto cenu palielināšanai. Runa ir par mūsu pašu iekšējo kultūru uz cenām un peļņu. Jebkurš iemesls tiek izmantots cenu kāpumam un tas ir tas biedējošākais mazām ekonomikām kā mums. Tagad ir spekulatīvo cenu uzbrukums visās frontēs.