Par nacionālā futbola stadiona būvniecību Lucavsalā

Atceros arēna Rīga vēsturi. Pēc tam, kad Kirovs Ļipman, tas pats, kurš par veiksmīgo sniegumu pasaules čempinātā Sanktpēterburgā 2000. gadā, patrieca no izlases Artūru Irbi, ilgstoši šantazēja valsti ar Pasaules čempionāta izgāšanu, tā piekrita firmai Merks par arēnas būvi atdot prāvu zemes gabalu Lapeņu kolonijā. Tā kā par katru lielāko noziegumu ir jādalās peļņā ar Latvijas krimināla un IeM uzraugošām Solncevas brigādēm, Merks pārdeva arēnu krievu bandītam Ivanovam par summu, kas bija mazāka par zemes, uz kuras tā uzbūvēta, vērtību.
Maza retrospektīve. Pats Ļipman, kuram LC par pāris desmitiem tūkstošu bija izgādājis vismaz pus miljarda vērto LM, bija spiests to atdot krievu bandītiem Zaharjinam un Segalam, kuri Dombrovska un Kampara piesegā to pamatīgi izvazāja.
Patiesību par afēru, kas tiek gatavota saistībā ar futbola stadiona būvniecību Lucavsalā, mēs uzzināsim tikai, kad tās figuranti gulēs uz atjaunotās Latvijas Politiskās policijas nopratināšanas galda.

Nabaga sapnis! Pašiem naudas nav, bet būvēs. Atkal ubagos no valsts.

1. Pilnīgi piekrītu tam, ka Lucavsalā stadionam nav vieta;
2. Tieši tāpat Lucavsalā nav vieta mazdārziņiem;
3. Mazdārziņu saglabāšana pieļaujama līdz tam, kad pašvaldībai rodas pamatota vajadzība pēc zemes;
4. Par mazdārziņiem iekasējamā nomas maksa nosakāma ar klasiskām brīvā tirgus metodēm, izsoli vai līdzvērtīgām;

Patreizējais tracis ir kārtējā dabūjušo cīņa par kādreiz iegūtu un tikai pašu iegribās pamatotu privilēģiju saglabāšanu.