IKP – skats no citas puses

latvijas kontekstā man visvairāk priecē kā aug mūsu IKP 10-12 gads pieaugums ~10% un viss pateicoties aizbraukušajiem, viss gludi, veiksmes stāsts und so on, bet ka valsts paliek par pansionātu un pēc 10 gadiem būs pensijas sistēma krahs jo visi ar 3 smadzeņu sūnām apvelstītie aizbraukuši neviens par problēmu nesaskata.

Tā lūk.

Manuprāt, galvenais ir tas, ka par IKP trūkumiem ir rakstījis “Latvijas Bankas ekonomists”.

Vai varam gaidīt rakstus arī par Sociālā progresa indikatoru (Social progress indicator), labo valstu sarakstu (Good country index), kopējo nacionālo apmierinātību (Gross national happiness) un ko Latvijas bankas speciālisti dara, lai uzlabotu mūsu valsts rādītājus šajās, cilvēkiem daudz svarīgākajās, jomās?

Nesen pašreizējā ekonomikas ministre minēja skaitli, ka no IKP tikai 12% sastāda pašu ražotā produkcija. Nepieciešams esot ap 40%. Tādēļ nav jābrīnās, kāpēc cilvēki brauc darbu meklēt ārzemēs.Bet vai kādam tomēr ir vēlēšanās arī Latvijā attīstīt ražošanu? Izskatās, ka nē.

IKP, protams ir svarīgs rādītājs katras valsts ekonomikā, bet galvenais jau ir tas, cik no IKP valsts iekasē nodokļos budžetā, lai segtu iedzīvotāju sociālās vajadzības un ne tikai. Par kādiem līdzekļiem varētu nodrošināt ceļu būvi, veselības aprūpi, izglītību,dzīvokļu celtniecību jaunajām ģimenēm utt

Iekasētie nodokļi ir tas labklajības avots no kā dzīvo cilvēki, kuri nepelna tik daudz un kam ir lielas ģimenes, kas tomēr ir nākotnes labklājības veidotāji.

Iekasēt nodokļus no visiem, kam tie jāmaksā. Tas ir svarīgākais Latvijas valsts uzdevums, jo zinām jau, ka privātsektorā joprojām nodokļi netiek maksāti, un tiek maksātas aplokšņu algas. Bet, tas nav viegls uzdevums.

Lūk šo fragmentu vajadzētu nosūtīt Saeimas deputātei Lolitai Čigānei, kurai sirdsapziņa atļāva mūs- sabiedrību kaunināt, ka mums esot tik liels IKP, ar kuru mēs negribot dalīties ar citām tautām.

Kā būtu , ja Čigāne sāktu ar savu personīgo piemēru – savus ienākumus dalītu – izlīdzinātu, piemēram,ar maniem. Solidarizētos ar mani, piemēram. Un es saņemu drusku virs minimālās algas, nevis minimālo pensiju.

IKP neņem vērā nevienlīdzību. Vēl viens no IKP kritiķu ieročiem ir tas, ka IKP ir absolūts mērs, kas nesniedz priekšstatu par ienākumu sadalījumu. Proti, IKP var pieaugt par 5%, bet var gadīties, ka 4.5 procentpunktus no šī pieauguma veido ekonomikas dalībnieki ar augstākajiem ienākumiem, tādējādi vēl vairāk veicinot ekonomisko nevienlīdzību. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ tiek uzskatīts, ka IKP vāji raksturo sabiedrības labklājību,jo ar jēdzienu “sabiedrības labklājība” automātiski tiek saprasta visa sabiedrība, nevis kāda tās daļa.

Ļoti interesants un informatīvs raksts.