Ukraina: Patrioti 200 kilometrus no frontes līnijas (papild.) • IR.lv

Ukraina: Patrioti 200 kilometrus no frontes līnijas (papild.)

20
Cīņās pie Ilovaiskas ievainots Ukrainas armijas karavīrs no "Donbasa" bataljona. Foto: EPA/LETA
Pēteris Apinis

Dņipropetrovska – Kijeva, 27.augusts

Gatavojos izkāpt no nelielas „Dņiproavio” lidkompānijas propelleru lidmašīnas Kijevā. Pilots ukrainiski, krieviski un angliski bārsta ierastās frāzes par lidojumu, aicina atkal izvēlēties šo pašu aviokompāniju, vēl veiksmīgu pēcpusdienu. Bet beigās skaidrā krievu valodā strikti noskalda: „Slava Ukraiņe!” Mana blakussēdētāja, apmēram četrdesmit gadus veca apaļīga blondīne, saviebjas.

Šī situācija raksturo situāciju Dņipropetrovskā – cilvēki sadalījušies divās nometnēs, no kurām lielākā ir kļuvuši par „nacionālistiem”. Visai krieviskā Dņipropetrovska sākusi runāt ukrainiski visās dzīves situācijās, kaut tas ir poltaviešu dialekts, ko krieviski runājošs cilvēks var itin labi saprast. 

Liela daļa ironizē, ka viņi esot visu bērnību runājuši krieviski, skolā mācījušies krievu valodā, darbā parasti runājot krieviski, viņu vecvecāki karojuši padomju armijā pret vāciešiem, viņi liek ziedus kapos 9.maijā, bet pēkšņi Krievijas televīzijā viņi kļuvuši par „banderiešiem”, „fašistiem”.

Spriežot pēc socioloģiskām aptaujām vairāk nekā 80% Dņipropetrovskas iedzīvotāju sevi identificē par ukraiņiem, vēlas dzīvot vienotā integrētā Ukrainā, vēlas atgūt Krimu. Naids pret krieviem nav jūtams, toties sarunās parādās ienaids pret Krievijas varasvīriem, valdību. Ukrainas parlamentu, valdību un armijas vadību vaino neizlēmībā, daļa atklāti sauc Kijevas varasvīrus par nodevējiem, kas nespēj strikti aizstāvēt savu valsti.

Dņipropetrovska ir viena no bagātākajām Ukrainas provincēm, lielāko ražošanu, nopietniem zinātniskiem institūtiem, augstskolām, t.sk., nozīmīgāko Ukrainas Medicīnas akadēmiju. Pilsētas lozungs „Dņipropetrovska – Eiropas pilsēta”, un reģiona vadība saka – šī pilsēta ir brīva domāšanā, atvērta un draudzīga gan savējiem, gan viesiem. Pilsēta un reģions ir viegli salīdzināma ar Rīgu un Latviju – pašā pilsētā dzīvo miljons, reģionā – 3,5 miljonu iedzīvotāju. PSRS laikos pilsētai bijis milzīgs uzplaukums, jo Brežņevs dzimis blakusesošajā (30 km) Dņiprodzeržinskā, bet audzis Dņipropetrovskā, tādēļ reģiona izaugsmi visādi sekmējis, attīstot tieši šeit augstas pievienotās vērtības rūpniecību un augstāko izglītību.

Tagad Dņipropetrovska tiešām atpaliek no Rīgas divdesmit gadus – ielas ar tādiem cauruniem sen nav redzētas, ēkas nošņurkušas (protams, pa vidu tām jaunas daudzstāvu dižbūves, tiesa, arhitektoniski apšaubāmiem risinājumiem). Autobusi no pagājušā gadsimta septiņdesmitajiem gadiem, mašīnas – padomjlaika žiguļi vai jauni džipi.

Pilsētas neticamā vērtība ir cilvēki – atklāti, laipni, gatavi pārmaiņām. Pat tad, kad mēs runājam par tik smagām tēmām, kā – pusi no pilsētas slimnīcām nāksies slēgt; slimnīcas nedrīkst būt sociālie nami, kur pārziemot; sanatorijas ir vēsture – saklausu neticamu atbalstu: vienkārši tas viss būs jāveic ar divdesmit gadu novēlošanos. Nāksies slēgt slimnīcas reģionā, kurās joprojām ir ķirurģiskas un dzemdību nodaļas, bet nedēļā tiek veikta viena operācija un pieņemtas vienas dzemdības. Nāksies mainīt likumdošanu, un Dņipropetrovskas kolēģi teic – mēs trīs gadus esam centušies strādāt eksperimentālā režīmā, tagad arī pārējai Ukrainai vajadzētu pievilkt jostas un sākt strādāt ekonomiski.

Dņipropetrovska atrodas mazāk nekā 200 kilometru no karadarbības zonas. Pilsēta ir apgaismota, jaunieši smaidīgi, rūpnīcas un iestādes strādā, veselības iestādes palīdz gan savējiem, gan karā ievainotajiem, gan daudzajiem bēgļiem no Doņeckas. 

Tieši šā reģiona noraidošā attieksme pret Krievijas propagandu, iespējams, sajaukušas Krievijas oligarhu kārtis – tiem noteikti nebija vajadzīga nepārtraukti dotējamā Doņecka (visas ogļraktuves Doņeckas apgabalā ir nerentablas), bet raķešbūves Dņipropetrovska.

Šis nav Ukrainas stāstu nobeigums – Veselības ministrijas parlamentārais sekretārs Renārs Putniņš ir sagatavojis brauciena apkopojumu, ko publicēsim. Vēlos apgalvot, ka tieši Dņipropetrovska kā robežšķirtne tagad izšķir Eiropas likteni, nostājoties pret separātistiem, par Eiropu. Un patīkami, ka šajā virzībā lielu darbu ieguldījis Latvijas Ārlietu ministrs Edgars Rinkevičs (Vienotība) un vēstniece Ukrainā Argita Daudze (regulāri apmeklējusi piefrontes pilsētas), proti, Latvijas ārpolitika izrādījusies īstajā laikā un vietā.

Rindā uz slimnīcu; bēgļu vīri karo pie separātistiem; Dņipropetrovska, 27.augusts, pēcpusdiena

Esmu atmetis cerības tikt uz fronti un redzēt, kā Ukrainas armijas karavīri veic primāro palīdzību ievainotajiem, kā notiek pirmējā evakuācija. Mans sarunu biedrs ir jauns ķirurgs, kurš lūdz nekur viņa vārdu nepublicēt. Nepilnus trīsdesmit gadus vecs, strādājis par ķirurgu lielā Dņipropetrovskas klīnikā, ticis iesaukts Ukrainas bruņotajos spēkos un nosūtīts uz fronti.

Uz frontes līniju viņš sūtīts gandrīz katru otro dienu un šīs dienas pavadījis pārsiešanas autobusā. Dienā skatījis, šuvis, drenējis, imobilizējis līdz 32 sašautiem vai sadragātiem pacientiem. Lielākā problēma, ka neesot saprotama pati frontes līnija, visbiežāk karavīri tiek sašauti, ievainoti vai nogalināti tad, kad ir atpūtā – barakās vai teltīs. Iespējams, darbojas nodevēji, iespējams, ļoti precīzas novērošanas sistēmas. “Grad” varot raidīt lādiņus pat 50 un 70 km attālumā.

Kaut skaidrs, ka mans sarunbiedrs ir stingri instruēts, ko drīkst un ko nedrīkst stāstīt svešiniekam, instruktāža par medicīnu nav bijusi, tādēļ par tiešiem medicīnas jautājumiem mūsu saruna drīz kļūst atklātāka un drošāka. Ukrainas pusē karo Ukrainas armija, kas nozīmē obligātā dienesta jauniesauktos, visdrīzāk – lielgabalu gaļa, kā arī brīvprātīgo bataljoni, kas visi ir iepriekš dienējuši vīri, taču neticami slikti apgādāti.

Brīvprātīgo bataljoni ir labāk organizējami, daudz cilvēku ar augstāko izglītību, daudz studentu. Visiem tiek izdalītas grāmatiņas ar pirmās palīdzības algoritmiem (jāteic, glītas un saprotamas), bet brīvprātīgie labprāt mācās palīdzību sev un otram. Līdz ar to brīvprātīgos var iemācīt iešpricēt pretsāpju līdzekļus uzreiz. Toties pašas aptieciņas vairāk atgādina šoferu aptieciņas – vecais sarkanais žņaugs (stāvējis daudzus gadus noliktavā, tādēļ viegli plīst) un marles saite, jods vai briljantzaļais (ko draugs uzgāž apdegušajam draugam), visai mistiski acu pilieni.

Vislielākā problēma ir cietušā izvešana no apšaudes zonas – sākumā izvilkšana, tad evakuācija ar pieejamo transportu – parasti bruņutransportieri vai KAMAZ automobili, kas kratoties padara cietušā dzīvi par mocībām. Šādā veidā cietušais nonāk līdz iepriekš aprakstītajam pārsiešanas autobusam, kur viņam palīdz profesionāls ārsts vai tiek vests uz tuvējo rajona slimnīcu (slimnīcu blīvums Ukrainā vēl joprojām krietni atgādina Latviju astoņdesmitajos gados), taču tur ārsta var arī nebūt.

Visprofesionālākā iestāde frontes tuvumā ir teltīs izvietots ķirurģijas hospitālis, kur cietušais tiešām saņem reālu operatīvu palīdzību, un no turienes tālāk tiek transportēts uz Harkovu vai Dņipropetrovsku – biežāk ar helikopteri, retāk neatliekamās palīdzības automobili. Smagākie pacienti nonāk civilās slimnīcās, vieglākie – kara hospitāļos.

Dņipropetrovskas hospitālis ir parodija, tas nudien būtu jāslēdz. Protams, gan armijas, gan civilie ārsti to saprot un reāli cietušos uz hospitāli nesūta. Šķirošana notiek Dņipropetrovskas lidlaukā, lēmumu pieņem tūlīt pie pacienta izkraušanas no helikoptera, to dara pieredzējis kara ārsts – pulkvedis, plaušu ķirurģijas nodaļas vadītājs no Odesas. Vienpersoniski. Viņš nosauc tikai savu vārdu un tēvavārdu, uzvārdu nemin, “jo tas nav svarīgi”.

Mani paēdina Dņipropetrovskas perinatālā centra galvenā ārste Ludmila Ivanovna Padalko. Centrs ir liels, kopā ar ginekoloģiskām gultām un dzemdību nodaļu turpat 400 vietas. Ukrainā joprojām visu veselības aprūpi nosaka gultas vietas, pēc tām arī maksā stacionāram. Centra dzemdību nodaļa veidota ar 12 atsevišķām ieejām, kur katra ir maza dzemdību nodaļa, kur bez gultas un dzemdību galda ir ērta trīsstūrveida vanna. Šajās telpās tiek laipni gaidīts arī pacientes vīrs, kuram tiek piedāvātas iespējas nomazgāties, atpūsties, pat skatīties televizoru. Paredzēts, ka šajā ekskluzīvajā dzemdību nodaļā nonāks tikai sievietes ar grūtniecības pataloģiju no visa Dņipropetrovskas apgabala. Nonāk arī citas – tās, kas vēlas dzemdēt civilizētos un labos apstākļos. Dzemdību palīdzība, atbilstoši Ukrainas likumiem, nekad nedrīkst būt maksas pakalpojums. Tādēļ sievietēm, kam šajā brīnumnodaļā nepienākas dzemdēt, bet kas to vēlas, slimnīcas kasē (tikai ar kredītkarti) jāmaksā ziedojums.

Dīvaina ir atbilde par ieskaitītās naudas izlietojumu. No slimnīcas iesaukti pieci vīrieši – viens anesteziologs, divi feldšeri un divi strādnieki. Slimnīca viņiem visiem par 4000 grivnām nopirkusi krūšu bruņas, par 3000 grivnām – kaskas, bet par 2000 grivnām – kara apavus. Izrādās – tie, kam neviens šādu palīdzību sniegt nevar, karā arī nonāk pilnīgi bez nekādas aizsardzības.

Doņeckā un Luganskā arī bijuši šādi ekskluzīvi perinatālie centri, bet tagad neesot. Doņeckas separātistu valdība uzskatījusi, ka šis centrs galvenokārt nodarbojoties ar mākslīgo apaugļošanu, ka visām sievām jādzemdē vienādos apstākļos un nav nepieciešams kādai radīt tik labus apstākļus. Centra ēkā esot iekārtots kaut kas cits (iespējams, traumatoloģiskas palīdzības iestāde). Luganskā centrs esot sabombardēts. Doņeckas grūtnieces ar hipertenziju, cukura diabētu, citām ekstraģenitālām patoloģijām tagad cenšoties tikt uz Dņipropetrovsku. Šobrīd esot vismaz par trešdaļu pacientu vairāk.

Tā barots, kā Dņipropetrovskā neesmu sen. Katrā ēdienreizē man mēģina iemānīt gardas uzkodas, bagātīgu zupu, kārtīgu gaļas ēdienu, saldo, kafiju. Uzsvars ir uz uzkodām, kuros netrūkst līdaku ikru, tītenīšu un Latvijas siļķes. Veikalos ieiet neiznāca, bet man stāsta, ka Latvijas ēdmaņas tur esot gana, ka tā esot ļoti iecienīta, īpaši zivis.

Dņipropetrovska, 27. augusts, rīts

Renāram Putniņam Ārlietu ministrija strikti noteikusi – aiz Dņipropetrovskas ne soli, un jau vakar aizsūtījusi atpakaļ uz Rīgu. Manas cerības oficiāli nokļūt līdz frontes līnijai sarūk ar katru brīdi. Mana dzīves pieredze liecina, ka avantūristus jebkurai rīcībai par naudu var atrast jebkurā pasaules malā, bet, šķiet, esmu rūpīgi uzmanīts, un pat viesnīcā nav nekādi aizdomīgi tipi, kas varētu piemeklēt līdzbraucējus.

Savukārt militārie mediķi sola ar „varbūt” un „saskaņosim”. Vistālāk frontes virzienā esmu bijis uz rajona slimnīcu kaut kur pa vidu starp fronti un Dņipropetrovsku. Slimnīca kā senos laikos Madonas vai Gulbenes rajona slimnīca, tikai nekādas renovācijas – tie paši divstāvīgie ķieģeļu nami, otrā stāvā operāciju zāle, pirmajā – ķirurģija, slimniekus nes ar rokām.

Tiesa, operāciju nav, nav arī ievainoto, ir stāsti. Salīdzinot ar Mečņikova klīniku Dņipropetrovskā arī stāsti ir mazāk emocionāli un nav uzskatāmo piemēru. Tiesa, šeit ir atvesti vairāki ievainoti bērni.

Visas slimnīcas raksturo pacienti, kuriem ir amputētas kājas. Šādi puiši sastopami slimnīcu gaiteņos un pagalmos. 

Principā jau viņi izārstējušies, slimnīcās vai hospitāļos viņiem nebūtu jābūt, bet Ukrainā īstas rehabilitācijas nav, turklāt patlaban palīglīdzekļu rūpniecība aizķērusies pagājušā gadsimta 70.gados, bet dārgās vācu protēzes nav pa spēkam ne pacientiem, ne ekonomiski novārdzinātajai Ukrainas valstij.

Neatliekamās palīdzības dienests ir centralizēts, jauna ēka pilsētas centrā. Dņipropetrovskas apgabalā dzīvo 3,5 miljoni iedzīvotāju, arī kvadratūra ļauj mums salīdzināties ar Latvijas neatliekamās palīdzības dienestu. Visu elektroniku, kas ļauj pilnībā vērot katru neatliekamās palīdzības mašīnu, kas ļauj dispečeriem nekavējoties sazināties, kas ļauj izsaukt papildspēkus utt., izgatavojusi rūpnīca tepat Dņipropetrovskā par aptuveni 600 000 dolāru. Šajā summā arī visi dispečeru televizori, platjoslas internets, viedtālruņi un stacionārie telefoni. Kāpēc stacionārie? Doņeckas piemērs rāda, ka viedtālruņus karojošās puses atslēdz pie pirmās izdevības. Kabeli vēl neesot pārcirtuši.

Vietējie rūpnieki metušies palīdzēt medicīnai. Oriģināls vienreizēji lietojams dermatoms ādas pārstādīšanai, vakuumsūknis, pulsoksimetrs. Ja var ticēt kolēģiem, ja grivnu kurss atbilst internetā noteiktajam, tad šī aparatūra ir vismaz 6-10 reizes lētāka par Latvijā iegādājamo Rietumu tehnoloģiju. Varbūt nav tik glīti, bet saprast var, darbojas tieši tāpat kā mūsējie.

Izskatās, ka Dņipropetrovska ir iekārojama. Šeit ir raķešu rūpniecība, kas gādājusi elektroniku un „smadzenes” visām NVS sistēmā strādājušajām raķetēm. Tiesa, tagad šī rūpnīca sākusi izlaist traktorus pēc vienas pazīmes – tie ir lētāki un darbībā labāki par traktoriem „Belarus”. Pilsētas uzdevums – nodrošināt darba vietas.

Īsti nevaru saprast, bet šķiet, ka lielākā daļa no rūpnīcām ir nonākušas vietējo un citu oligarhu rokās, taču kaut kāda pakļautība vietējai varai palikusi. Gluži tāpat kā ar iepriekš aprakstīto hospitāli – it kā privatizēts, bet valsts vara šeit joprojām rīkojas.

Par vakardienas sarunām Minskā, kur Porošenko ticies ar Putinu, saņemu pretrunīgu informāciju. Šķiet, informācijas karš pārņēmis visus. Lielākā daļa uzskata, ka nekādi reāli rezultāti Minskas sarunām nebūšot, jo šorīt Doņeckas tuvumā separātisti atkal pārgājuši uzbrukumā.

Dņipropetrovska, 26.augusts (turpinājums)

Gandrīz visus smagākos Austrumukrainas karā ievainotos uzņem Harkovas vai Dņipropetrovskas reģionālās slimnīcas. Pilsētās ir saglabājušies kara hospitāļi, taču liela nozīme šīm iestādēm nav. (iepriekšējo ziņojumu lasiet šeit)

Dņipropetrovskas kara hospitālis atrodas pašā pilsētas centrā, tieši aiz apgabala radas (lokālā parlamenta) ēkas. Bijušā prezidenta Viktora Janukoviča laikā hospitālis samazināts no 400 uz 100 gultām, bet ēkas un zeme par sviestmaizes cenu pārdota kādam oligarham, kas to tālāk pārdevis vienai Krievijas un vienai Kazahstānas bankai.

Hospitālī miera laikos ārstējušies kareivji ar gripu, pneimoniju vai kādu traumu, neviens nav rūpējies par remontu, iekārtām vai gatavību medicīniskām problēmām. Karš piezagās nemanot, un hospitālis tiešām atgādina miskasti. Mierinājums kara mediķiem, ka visa Ukrainas armija Janukoviča laikā esot līdzīgi izpārdota (izzagta) – mašīnas sarūsējušas, bez akumulatoriem. Tanki bez stobriem. Raķetes, kas nelido.

Dņipropetrovskas Mečņikova vārdā nosauktā apgabala slimnīca ir pārsteidzoša. Iepriekšējam Veselības pārvaldes priekšniekam bijusi nelāga nojauta, un viņš pie slimnīcas uzbūvējis ļoti plašu neatliekamās palīdzības nodaļu – daudz lielāku un ērtāku par mūsu Austrumu klīniskās slimnīcas neatliekamās palīdzības (uzņemšanas) nodaļu. Jau bijušas situācijas, kad vienlaikus ievesti trīsdesmit smagi pacienti, slimnīcas kolektīvs jau iemācījies ar šādām problēmām tikt galā.

Ievests apdedzis pacients, no kura birst patronas un granātas. Turpat neatliekamās palīdzības nodaļā guļ savs ducis ievainotu vīru, galvenokārt ar šautām brūcēm kājās un plašiem apdegumiem. Kāds virsnieks, kam lode iešauta kaklā, bet izgājusi cauri starp barības vadu un elpvadu, neievainojot lielos asinsvadus, taču izejas vārtos pārlaužot apakšžokli. Daži vieglāk ievainoti, nu jau kārtīgi apārstēti kareivji bruņoti un guļ atsevišķās telpās tieši pie ieejas – viņu uzdevums būtu sargāt slimnīcu no provokācijām.

Pagājušajā nedēļā ievesta sašauta grūtniece, kurai bērnu izdevies saglabāt. Apmēram trešā daļa ievainoto ir civiliedzīvotāji. Daudz lielāka ir civilo pacientu plūsma no Doņeckas apgabala. Dņipropetrovskā jau tagad nonākuši 78 Doņeckas pacienti, kuriem ikdienā nepieciešama hemodialīze, līdz ar to Mečņikova klīnikas hemodialīzes centrs spiests strādāt dienu un nakti. Vakar ieradies autobuss ar šādiem slimniekiem, kam Doņeckā dialīze nav veikta jau gandrīz nedēļu – visi ļoti smagā stāvoklī.

Spriežot pēc bēgļu plūsmas, kas sasniedz Dņipropetrovskas slimnīcas, milzīga problēma karojošajā Doņeckā ir insulīns. Katru dienu ierodas jauni cukura diabēta slimnieki no karojošā reģiona, un tagad pašai Dņipropetrovskai kļūst grūti visus apgādāt.

Pilnīgi mainījusies iedzīvotāju attieksme. Slimnīcās ik dienas ierodas simtiem cilvēku, kas nes pārtiku, siltas drēbes, higiēnas un kosmētikas līdzekļus. Pilsētas 4.slimnīcas galvenais ārsts stāsta, ka vidēji divus mikroautobusus pārtikas atved kā ziedojumus, turklāt pat nesaka, kas ziedojis. Pārtikas slimnīcai pietiekot vismaz 10 dienas uz priekšu. Pārtikas ziedojumu apjoms – sākot no kilograma griķu līdz autokravai ar arbūziem.

Netālu no centrālās stacijas mazlietotā kopmītnē iekārtots bēgļu punkts. Vidēji dienā 120-300 bēgļi no karojošās Doņeckas. Visus bēgļus pieraksta piecas minūtes pie ģimenes ārsta, iespējas konsultēties pie noguruša psihologa. Bēgļiem izdala apģērbu, zobubirstes, ziepes, segas. Tiem, kam nav, kur palikt, gultas klātas tās pašas ēkas ceturtajā stāvā. Bēgļu vidū gandrīz tikai sievietes un bērni. 

Nevienai neprasa, ko dara viņas vīrs, bet nereti izrādās – šis vīrs karo pret Ukrainu separātistu – ukraiņu ienaidnieku pusē, bet sieva dodas glābiņu meklēt pie tiem pašiem ukraiņiem.

Bēgļu punktu apkalpo tikai un vienīgi brīvprātīgie. Visa palīdzība ir saziedota. Patlaban grūtākais – iekārtot bērnus skolās un bērnudārzos. Kāds vecāks vīrs mums lūdz palīdzēt salikt kopā viņa salauzto dzirdes aparātu. Uz slimnīcu aizved kādu sievu ar hipertonisko krīzi. Rindā pie bēgļu punkta vismaz simts cilvēku kā savulaik gaļas rindā.

Pusdienas laikā pienāk nelāgas ziņas. Separātisti saņēmuši humānajā palīdzībā ieročus un uzbrūk. Helikopteri nelido, slimniekus no frontes tuvumā teltīs izvietotā hospitāļa ved mašīnās. Lidostā šķiramies – Renārs lido uz Rīgu, Pēteris gaida iespēju doties uz frontes hospitāli.

Autors ir Latvijas Ārstu biedrības prezidents

(papildināta no sākuma)

Komentāri (20)

silvija_vitina 27.08.2014. 11.46

nemaz nav peļams ārsta Pētera izvēlētais formāts – ko redzu, to rakstu. Bez lielas analīzes, ļaujot katram salikt savu puzlīti…

Šīs dienas piezīmes galvenais akcents – vīrs separātists/terorists/bandīts, kas cīnās pret Ukrainu, bet sieva savukārt ir sava vīra darbību upuris, kas meklē palīdzību valsts institūcijai, kuru vīrs grib iznīcināt.

Hmmm, vai nav pētījuma vērts jautājums, ko domā šī sieviete (visparīgi – visi civiliedzīvotāji, kas nonākuši šādā pretrunā) – kā sadzīvot ar morāli, ka palīdzība tiek lūgta un arī saņemta no “fašistiem, nacistiem, banderovciem”, un kas tur vēl leksikā tiek izmantots.

+23
0
Atbildēt

0

Evita 27.08.2014. 10.29

Latvijas pienakums ir uznemt pec iespejas vairak Ukrainu ievainoto karaviru, no vardiem ir japariet pie darbiem, tie puisi cinas ari par musu valsti, un cinas pret vienu no specigakajam armijam pasaule, pret tiem kas nejausi nomaldas.

+21
0
Atbildēt

0

tuba76 27.08.2014. 11.46

Paldies Apinim par reportāžām.

Zemzemes ložņātājam ieteiktu atstāt savu komforta zonu un doties pašam savām acīm apskatīt situāciju Austrumukrainā un parunāties ar sievietēm un bērniem tur. Nevis te piesārņot portālu ar bezjēdzīgām pļāpām, kuras tāpat neviens nelasa. Izskatās, ka nekādu jēdzīgu darbu tāpat nedari, jo tad nebūtu laika sacerēt lažas tādos apjomos.

+16
-1
Atbildēt

1

    ILZE > tuba76 27.08.2014. 11.53

    Vita

    Izskatās, ka nekādu jēdzīgu darbu tāpat nedari

    ________________

    Krieva sūtība nav ražot materiālās vai intelektuālās vērtības. Kaitēšana citām tautām, nelaimju un naida vairošana, ir vienīgie iemesli, kāpēc to radītājs, sātans, tos visus vēl nav aizsaucis atpakaļ.

    +7
    -1
    Atbildēt

    0

@

Komentāri nav iespējoti šim rakstam

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu