Skats no Marsa • IR.lv

Skats no Marsa

20
Polijas premjerministrs Donalds Tusks uzrunā ASV un Polijas karavīrus pirms kopīgām taktiskajām mācībām aprīlī. Foto: EPA/LETA
Jānis Peniķis

Ukrainas politiskā situācija un Krievijas agresīvie soļi ir nostādījuši ASV ārpolitiku jauna lielā pagrieziena punktā

„ASV ir no Marsa un Eiropa ir no Venēras. Pierodiet pie tā.” Tā Polijas ārlietu ministrs Sikorskis skaidroja žurnālistiem, kuri viņam vaicāja, vai Eiropas sankcijas pret Krieviju nav vājākas par amerikāņu ieviestajām. Sikorskis tālāk teica, ka Eiropa ir tuvāk Krievijai un maksās augstāku cenu par sankcijām, un arī to, ka Eiropā vajadzīga 28 valstu vienošanās, kamēr Amerikā „viens cilvēks nolemj ar izpildvaras pavēli”.

Tātad kā izskatās starptautiskā krīze „no Marsa”? Vispirms gan jāpaskaidro, ka senais popkultūras teiciens – „vīrieši (un ASV) ir no Marsa, sievietes (un Eiropa) no Venēras” – nav modē Amerikā jau ilgu laiku. Bet ministra Sikorska metafora nav arī gluži maldinoša.

Kā ļoti raupju pazīmi Amerikas „Marsa” raksturam var minēt, piemēram, valsts budžeta izdevumus aizsardzības vajadzībām. ASV tas jau daudzus gadus bijis ap 4 – 5 procenti no iekšzemes kopprodukta (IKP). Eiropā augstāko proporciju valsts aizsardzībai, ap 2 – 3 procentu no IKP, veltījusi Anglija. Saskaitot kopā visu 28 NATO valstu aizsardzības budžetus, iznāk, ka tiem 2013.gadā atvēlēti ap 1023 miljardi ASV dolāru, tātad triljons un vēl mazliet. No tiem ASV aizsardzības budžets ir 735 miljardi, tātad apmēram 72 procenti no visu NATO dalībvalstu budžetiem.

Nav brīnums, ka Amerikas prezidenti, ne tikai tagadējais, bet arī iepriekšējie, neatlaidīgi atgādinājuši saviem Eiropas kolēģiem, ka valsts drošība maksā naudu un ka arī Eiropai būtu vairāk jāgādā pašai par savām bruņām.

Tāds atgādinājums šodien tiek uztverts dzirdīgāk nekā agrāk, un neviens, protams, nav aizmirsis, ka „Eiropa ir tuvāk Krievijai”. Bet, ja arī Eiropā būs politiskā griba palielināt militāros izdevumus, paies gadi, kamēr budžetu nauda tiks pārvērsta tankos, lidmašīnās un kājnieku divīzijās. Patlaban NATO valstu militārais mugurkauls joprojām ir ASV jau gatavie gaisa, jūras un sauszemes spēki.

Jautājums nav, vai „Marss” ir pienācīgi bruņots, bet – kā tas uzvedas.

Amerikas pirmās konkrētās reakcijas uz Ukrainas notikumiem un Krimas aneksiju, kā zināms, ir bijušas nedaudz, bet ne visai atšķirīgas no reakcijām Eiropā – nosodījumi par Krievijas nelegālo rīcību un agresīvu spēka pielietošanu, aizrādījumi par draudiem mieram un kārtībai Eiropā, vīzu un finansiāli ierobežojumi atsevišķām Krievijas un Ukrainas amatpersonām un pastiprināta NATO spēku klātiene Baltijas valstīs, Polijā un Rumānijā.

Amerikas „melnais saraksts” ar Kremļa virsotnes personām ir izteiksmīgāks nekā Eiropas, un papildus F-15 un F-16 iznīcinātāji, kas ar NATO norīkojumu patrulē Baltijas un Polijas gaisa telpā sākumā nāca no ASV rezervēm. Melnajā jūrā ik pa laikam demonstratīvi uzturas kāds ASV karakuģis. Obamas valdība arī izdevusi rīkojumus dažādām iestādēm, kam ir starptautiski darbības lauki, pārtraukt sadarbību ar attiecīgajām Krievijas iestādēm. Īsi sakot, Amerikas un Eiropas sākotnējās reakcijas uz Krievijas agresiju ir bijušas krietni vājākas nekā to vēlētos vairākums Baltijas un citu „piefrontes” zemju iedzīvotāji, kaut gan spēcīgākas nekā 2008.gadā Krievijas-Gruzijas kara laikā.

Būtu tomēr pāragri secināt, ka ASV (un Eiropas) pirmie atbildes soļi uz Kremļa politikas pavērsienu norāda tikai uz Rietumu neizlēmību. Amerikas gadījumā, lai ko citu būtu panākusi Putina rīcība Ukrainā, tā ir paveikusi trīs lietas.

Tā ir, pirmkārt, izdzēsusi pēdējos 20 gados lolotās cerības, ka Krievija kļūs par normālu starptautisku spēlētāju un partneri pasaules kārtības uzturēšanā. Otrkārt, tā ir atjaunojusi pēdējos 10-12 gados krietni pabālējušo ASV interesi par Eiropu. Un treškārt, tā ir pēkšņi un negaidīgi pasniegusi jaunu misiju un jēgu NATO uzturēšanai un stiprināšanai.

Amerikas ārpolitikas lielie pagriezieni, kā to atzīmējuši gan amerikāņu pašu, gan citi vēsturnieki, notiek lēnām un bieži ar šaubīšanos un atvirzēm. Tā tas bijis jau ar Amerikas vēlo un sākumā negribīgo iesaistīšanos gan Pirmajā, gan Otrajā pasaules karā. Un arī pēc Otrā pasaules kara ASV politiķi vēl vairākus gadus cerēja uz sadzīvošanu, ja ne sadarbību ar Padomju Savienību.

Tikai Staļina agresīvie soļi – Berlīnes blokāde, komunistu varas sagrābšana Ungārijā un Čehoslovākijā, mēģinājumi pakļaut Grieķiju un Turciju – beidzot pārliecināja Trumena valdību vienoties par NATO dibināšanu 1949.gadā un atsākt liela mēroga bruņošanās programmu. Pēc Amerikas nostājas vērtējot, var teikt, ka daudzinātais „Aukstais karš” ir bijis remdens pirmajos gados pēc Otrā pasaules kara. Jāatceras arī, ka ASV oficiālā politika visai piesardzīgi raudzījās uz Padomju Savienības sabrukumu 1990.-1991.gadā, – un uz jauno kārtību Eiropā vēl vairākus gadus pēc tam. Vēl 1990.gadu vidū viens no ASV ārpolitikas debašu tematiem bija par NATO nākotni – vai tāda alianse vairs vispār vajadzīga, un, ja jā, tad, kā to pielāgot jaunajām attiecībām ar Krieviju?

Tagad Ukrainas politiskā situācija un Krievijas agresīvie soļi ir nostādījuši ASV ārpolitiku jauna lielā pagrieziena punktā. Ir par agru spriest, cik plaša būs šī politikas maiņa un cik ātri tā tiks pārvērsta konkrētos diplomātiskos, ekonomiskos un militāros soļos. Pašlaik skaidrs ir tas, ka Amerikas ārpolitikas diskusiju fokuss, gan Vašingtons politiskajā vidē, gan plašākā sabiedrībā, ir strauji un intensīvi iekļāvis jau pieminētos trīs tematus – attiecības ar Krieviju, ar Eiropu un NATO.

Vēl šā gada sākumā, līdz 2014.gada februāra Kijevas asiņainajiem notikumiem, Ukraina figurēja Vašingtonā un ASV presē un TV galvenokārt kā Eiropas Savienības problēma, kur Amerikai ir tikai sekundāra loma.

Tikai nedaudzi ārpolitikas komentētāji brīdināja, ka Ukrainas notikumiem var sekot kādi nopietni Krievijas soļi, kamēr televizoru ekrāni turpināja rādīt Soču olimpiādes skatus. Tas nenozīmē, ka ASV ārlietu, aizsardzības un izlūkošanas iestādēm nebūtu bijis intereses par Ukrainas un Krievijas jautājumiem, bet tas nozīmē, ka tie konkurēja ar ASV un NATO karu Afganistānā un svārstīgajām Pakistānas attiecībām, ar ārkārtīgi postošu pilsoņu karu Sīrijā un tā sekām visai Vidējo austrumu stabilitātei, ar mēģinājumu (atkal) panākt Izraēlas-Palestīnas atrisinājumu, ar Ķīnas pieaugošajiem izaicinājumiem iepretim Japānas, Dienvidkorejas un Filipīnu interesēm Tālo austrumu jūrās, ar mēģinājumu apstādināt Irānas kodolieroču attīstību…

Visos šajos pasaules karstajos punktos vienādi vai otrādi ir iesaistītas ASV stratēģiskās intereses un sabiedrotie – daudzi ar aizsardzības līgumiem, kas paredz Amerikas rīcību, tāpat kā NATO pakts. Salīdzinot ar Vidējo austrumu un Āzijas kariem un bīstamajām konfrontācijām, Eiropas areāls šķita, no Vašingtonas raugoties, gluži kā miera sala, vieta rāmai diplomātijai un savstarpēji izdevīgiem ekonomiskiem darījumiem – līdz 2014.gada februārim.

Arī Ukrainas notikumi, ja tie būtu palikuši tikai Ukrainas pašas rāmjos, nebūtu daudz mainījuši šajā Amerikas skatījumā. Putina visai ievērojamais panākums ASV ārpolitikā, ar Krimas aneksiju un draudiem Ukrainai, ir satriektā ilūzija, ka valstis, kancleres Merkeles vārdiem runājot, „21.gadsimtā tā nerīkojas”, vismaz Eiropā nē. Acīmredzot rīkojas gan, arī Eiropā, un Obamas valdībai un plašākai Amerikas sabiedrībai jāizdomā, ko ar to darīt.

Eiropa

Atjaunota interese par Eiropu un ciešāka sadarbība ar Eiropas sabiedrotajiem prasa galvenokārt lielākus diplomātijas resursus, tas ir, laika, pacietības un uzmanības pievēršanu konsultācijām, sarunām un kompromisiem dažādos sakaru līmeņos. Tas izklausās primitīvi vienkārši, bet dabā tas nozīmē, ka, piemēram, valdības vadītāju un ministru līmenī, kur laiks un padomdevēji ir cieši normētas vērtības, jāpārkārto gan dienas kārtība, gan cilvēki un institūcijas, kam ir attiecīgā informācija un padomi.

Polijas ministram Sikorskim ir pustainsnība, ka ASV prezidents var daudz lemt par ārpolitikas soļiem ar savu executive order, ar izpildvaras pavēli. Otra puse ir tā, ka šīs pavēles parasti nerodas vienkārši uz prezidenta rakstāmgalda, bet izsijājas sīvās diskusijās ārlietu, aizsardzības un izlūkošanas resoros, Nacionālā drošības padomē un Baltā nama padomnieku apspriedēs – visiem dalībniekiem vienmēr paturot prātā, ko par to teiks ASV Kongress, žurnālisti un citi brīvdomātāji. Lielas maiņas ASV ārpolitikā nenotiek bez Kongresa atbalsta – un tas nozīmē, arī bez zināma sabiedriskās domas atbalsta vai vismaz neitralitāties.

Iespējamu sankciju ieviešana pret veseliem Krievijas ekonomikas sektoriem, piemēram, finanšu vai degvielu, vai metālu eksportu, nebūtu visai grūta no ASV viedokļa, bet tāda veida sankcijas būtu īsti iedarbīgas tikai tad, ja tās vienlaikus iedarbinātu arī Eiropas valstis.

Kā jau daudz aprakstīts, te atšķiras Marsa un Venēras intereses. Eiropas tirdzniecība ar Krieviju ir apmēram desmit reizes lielāka nekā Amerikas; ASV nav atkarīga no Krievijas dabasgāzes importa, kamēr apmēram ceturtdaļa visa Eiropas patēriņa ir; amerikāņu bankas un investori Krievijas uzņēmumos negribētu zaudēt savu naudiņu, bet varētu to pieciest; Eiropas investoriem tas dažreiz nozīmētu, ja ne bankrotu, tad ārkārtīgi smagu zaudējumu. Un tā tālāk.

Tas ir, ja būs lēmumi par tā saukto sektorālo sankciju ieviešanu pret Krieviju, tad tie prasīs visai smagas ASV un Eiropas valstu sarunas par sankciju mērogiem, konkrētajiem mērķiem un savstarpējām kompensācijām. Kanclere Merkele un prezidents Obama pēc apspriedes Vašingtonā 2.maijā vēlreiz apliecināja gribu rīkoties saskņoti, bet atteicās no sīkākiem paskaidrojumiem, abiem izsakot cerību, ka tālākas sankcijas nebūs vajadzīgas. 

NATO

Vienkāršāks nekā ekonomisko sankciju ieviešana, no politisko apsvērumu viedokļa, ir jautājums par NATO nākotnes lomu. Kopš 1990.gadu vidus, kad ietekmīgi ASV politiķi un ārpolitikas komentētāji apšaubīja gan alianses lietderību vispār, gan tās paplašināšanu ar Austrumeiropas valstīm, un toreizējā prezidenta Klintona valdība izšķīrās par „jā” abos jautājumos – NATO eksistence nav bijis strīdīgs ASV ārpolitikas jautājums.

Ar NATO saistīti temati, protams, tiek debatēti katrreiz, kad valdībā un Kongresā jālemj par ASV aizsardzības budžeta sadali, personālu, bāzēm ārzemēs, un tamlīdzīgiem jautājumiem. Eiropai iedalītie ASV militārie resursi, salīdzinot ar Aukstā kara laiku, ir neatlaidīgi samazinājušies, kamēr ir pieaugusi Amerikas iesaiste Tuvo austrumu un Āzijas konfliktos, bet NATO lietderība, no ASV militāro plānotāju viedokļa, tomēr pierādījusies gan Eiropas konfliktos, kā Kosovas 1999.gada karā, gan tālajā Afganistānā.

Jautājumi par NATO nākotni atkal pavīdēja Vašingtonā kopš Obamas valdība pirms dažiem mēnešiem lēma atvilkt ASV spēkus, un līdz ar to, NATO vienības, no Afganistānas līdz 2014.gada beigām. Jautājumi tagad ir apklusuši. Krimas aneksija un draudi Ukrainai ir nepārprotami norādījuši, ka NATO aizsardzības uzdevumi Eiropā ne vien nav beigušies, bet ir kļuvuši aktuālāki nekā jebkad pēdējo 25 gadu laikā. Jāpiemetina, ka tas nenozīmē automātiski, ka ASV militārie resursi tiks viegli un ātri pārvietoti uz Eiropu, jo Amerikas saistības citās pasaules malās nav beigušās, bet iespējami uzlabojumi NATO spēkiem atkal parādās Vašingtonas diskusijās.

Krievija

Vienīgais drošais pareģojums par Amerikas turpmākajām attiecībām ar Krieviju pašlaik ir, ka pārskatāmā nākotnē tās nebūs tādas, kādas tās bijušas pēdējos 23 gadus. Kopš Padomju Savienības sabrukuma, četri ASV prezidenti un viņu valdības, no Džordža Buša vecākā līdz Barakam Obamam, ir sākuši savas politikas veidošanu iepretim Krievijai ar apņēmību nobīdīt malā Aukstā kara paliekas un savu priekšteču neveiksmes, un ievirzīt attiecības jaunos, pozitīvu sadarbību rāmjos.

Bušs vecākais un Bils Klintons varēja secināt, ka atsevišķās jomās – piemēram, bruņošanās reducēšanā un ekonomiskos darījumos – zināma vienošanās ir panākama, kaut arī nekad viegli. Klintona valdības diplomātija panāca arī Krievijas karaspēka izvākšanu no Baltijas valstīm un Krievijas-NATO attiecību noregulēšanu. Buša jaunākā valdībai izveidojās sadarbība ar toreiz jauno prezidentu Putinu pretterorisma un Afganistānas akcijās, kaut gan attiecības sāka svārstīties pēc 2003.gada Irākas kara sākuma un sevišķi pēc 2008.gada Gruzijas kara.

Citiem vārdiem, salīdzinot ar smagi bruņoto konfrontāciju aukstā kara laikā, Amerikas attiecības ar Krieviju varēja apzīmēt par „gandrīz normālām” – ne visai draudzīgām, bet arī ne naidīgām. No Obamas valdības agrīnā mēģinājuma vēlreiz tās uzlabot – ar tā saukto reset policy – nekā daudz nebija palicis pāri arī pirms Krimas aneksijas. Sadarbību atsevišķos jautājumos – piemēram, vienotas sankcijas pret Irānas kodolieroču attīstību – arvien vairāk aizēnoja amerikāņu kritika par pieaugošo Putina autoritārismu, par Magņitska un Hodorkovska lietām un cilvēktiesību pārkāpumiem, un – no Putina puses – pārmetumi par ASV it kā agresīvo politiku, sevišķi Vidējos austrumos. Tomēr nekas šajā nedraudzīgo attīstību virknē īsti nenorādīja uz kraso lūzumu, ko radījusi Putina rīcība Ukrainā.

Kas tālāk?

Pēdējā gada laikā prezidenta Obamas ārpolitika ir saņēmusi pieaugošu kritiku ne vien no politiskajiem pretiniekiem Republikāņu partijā, bet arī no Demokrātu partijas politiķiem un partejiski neiesaistītiem komentētājiem. Uz kritikas nopietnību norāda Amerikas ietekmīgākā laikraksta “The New York Times” nupat 4.maija numurā publicētais neparasti plašais un detalizētais ievadraksts „President Obama and the World”.

“The Times” – kas ir gandrīz obligāta lasāmviela ASV politikas, ekonomikas un sabiedrības vadītājiem – kopumā draudzīgi novērtē Obamas ārpolitiku, bet nesaudzīgi norāda arī uz kļūmēm un sevišķi uz viņa „kaitinoši piesardzīgo” (frustratingly cautious) vadības stilu. Attiecībā uz pašreizējo krīzi ievadraksta autori tomēr atzinīgi novērtē Obamas pakāpeniski stiprinātās sankcijas pret Krieviju un pastiprinātos militāros spēkus NATO dalībvalstīs, un iesaka viņam apsvērt tālāku vienpusēju ASV sankciju ieviešanu, „ja eiropieši turpina vilcināties”.

Var spriest, ka aptuveni šādā virzienā attīstīsies gan Obamas valdības politika, gan vispārējais ASV sabiedrības noskaņojums. Nav iespējams pareģot ne notikumus Ukrainā, ne Putina rīcību, un tādēļ arī ne konkrētos ASV soļus, bet var iezīmēt dažus puslīdz skaidrus vērojumus. Viens no tiem ir, ka ASV neiejauksies Ukrainā ar militāru spēku vai ieroču piegādi. Nav skaidrs, vai tas izslēdz palīdzību Ukrainas aizsardzības spēju tehniskai uzlabošanai, ko ieteikuši daži militārie speciālisti. Turpināsies, protams, ASV finansiālā palīdzība Ukrainai, ko Kongresa abas palātas apstiprināja dažu dienu laikā ar neparasti lielu abu politisko partiju atbalstu.

Ir iespējams, ka arī bez Eiropas līdzdalības Obamas valdība ievieš vienpusējas sankcijas pret, piemēram, Krievijas finanšu darījumiem, kā iesaka vairāki ekonomisti un Kongresa locekļi (un “The Times” redaktori), un kam būtu drīzas un sāpīgas sekas Maskavas spējā veikt starptautiskus banku darījumus.

Trešais skaidrais signāls ir paaugstinātā NATO loma ASV stratēģijas aplēsēs. Ievērojams NATO spēku pārgrupējums uz Baltijas jūras un Vidusjūras austrumu reģioniem norāda, ka Vašingtona ir piekritusi (vai varbūt ierosinājusi) biezākas – un no Maskavas labāk saredzamas – barjeras nostiprināšanai pie NATO dalībvalstu austrumu robežas.

Par Obamas valdības tālāko Krievijas politiku Vašingtonas žurnālisti un komentētāji visvairāk zīlē, ka tā būs kaut kas līdzīgs tā sauktajai containment policy pret Padomju Savienību Aukstā kara laikā – „ietveršanas un apturēšanas” stratēģija, kur agresors tiek pēc iespējas izolēts gan politiski, gan ģeogrāfiski, bet izvairoties, cik iespējams, no konfliktiem, kas draud kļūt par „karstu” karu. Pašlaik tas šķiet ticams, lai arī ne visai kareivīgs scenārijs. „Marss” nav atbruņojies, bet ir piesardzīgs.

Latvijai tas norāda uz ilgāku pārbaudījuma laiku kā piefrontes zemei. Tas nozīmē gan iekšēju gatavību neērtībām, lielākiem aizsardzības izdevumiem un iespējamiem ekonomiskiem zaudējumiem, gan ārpolitikā atkārtotus un skaļus atgādinājumus Rietumeiropas partneriem par viņu atbildības daļu kopējās Eiropas aizsargāšanā.

Autors ir emeritēts politikas zinātnes profesors Indianas Universitātē, ASV

 

Komentāri (20)

tuba76 07.05.2014. 10.23

http://www.svd.se/opinion/ledarsidan/lennart-meri-konferensen-om-utmaningen-ryssland_3524578.svd

Ilvess kā daudzi baltiešu politiķi var just lepnumu ne tikai par to, ka viņiem visu laiku bijusi taisnība, kamēr viņus lamāja par bailēm no krieviem un kareivīgumu – bet arī par to, ka viņu patiesība ir pierādījusies. Skaidrība valstīs apkārt Mare Nostrum skaidrojama, ka ar pašu pieredzi no netālas pagātnes tās atpazīst okupantu.

+10
-1
Atbildēt

0

Þanis Bezmers 07.05.2014. 10.39

Doveik, ir vecs pastāsts iz latviešu folkloras par “gudro” lapsu, pie kuras cilts tev sevi, izskatās, gribas pieskaitīt, pridurok. Skaidrs, ka šeit tusējošajiem putinopitekiem latviešu folklora ir pie kājas, viņi nenojauš, ka latvieši jau senatnē zināja to, ko šodien nejēdz staļinistu sačakarētie gudrīši, sapuvušās Amerikas gala gaidītītāji.
Esot bijis, ka vienmēr izkāmējusī lapsa meklējusi ēdamo un ieraudzījusi aitu bariņu ganāmies ar treknu avenu pašā nomalī. Būtu gan laba noēšanās, tikai šis tāds liels un ragains, kā lai tādu pieveic? Tā nu kūmiņš staigājis apkārt aunam un gudrojis, līdz no aizmugures ieraudzījis tam pautus karājamies tā kā plānā ādas strēmelītī, kas teju teju turējās un grasījās attrūkt un nokrist. Va vellos, padomāja lapsa, tikai jāpagaida kamēr tā manta nokritīs un tad būs mana! Lapsa vairs citu neko nedara, tikai staigā pakaļ aunam ganībās un vēro. Vēro dienu, vēro nedēļu, vēro līdz rudeņam, bet pauti kā nekrīt tā nekrīt. Pa to laiku no bada lapsai visa dzīvība beigusies un šī gar zemi un beigta bijuse.
Propaganda, saki? Vai zini doveik, pēc kādas pazīmes esi putinopiteku barā stabili pierakstījies? Ka piedēvē citiem to, ko dari pats.

+9
-1
Atbildēt

1

Aivars Lasmanis 07.05.2014. 09.45

Jānis gana labi pārvalda ASV aizkulises un viņa viedoklis par izmaiņām ASV ārpolitikā ir vērā ņemams. Ko nu teiksi, vecs buks!

+6
0
Atbildēt

0

@

Komentāri nav iespējoti šim rakstam

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu