edge_indran -----
Man šķiet, ka Tu pārprati, ko Mārtiņš Ozoliņš rakstīja savā komentārā - "zviedri" ir Rīgas ekonomikas augstskola. No pieredzes zviedru akadēmiskajā sektorā varu teikt, ka dažādām augstskolām ir dažādas prakses un noteikumi, kā risināt plaģiātisma jautājumus, tomēr kopīgais ir tas, ka augstskolas disciplinārpadome pieņem lēmumu šādos jautājumos. Dažas augstskolas izslēdz studentu uz noteiktu laiku (kas nozīmē, ka students nesaņem studentu pabalstu un valsts garantēto studiju kredītu), dažas pilnībā izlēdz studentu no augstskolas. Ja pareizi atceros, soda apmērs ir saistīts ar plaģiātisma apmēru.
Bet tomēr interesanti, ka mums Latvijā ir viena iestāde, kura var noteikt, ko mūsu līdzpilsoņi var un nevar teikt televīzijā. Kā tad īsti ir ar to runas un izteiksmes brīvību? Nepārprotiet, šis izteikums par Latvijas fašistiskumu arī nav manā gaumē, tomēr man šķebina doma, ka kāds ierēdnis vai politiķis var noteikt robežas tam, ko es drīkstu teikt televīzijā. Kāpēc cilvēki nedrīkstētu teikt atklāti, ko viņi domā? Tas jau nenozīmē, ka pārējiem ir jāpiekrīt.
Godīgi sakot, vai tiešām šī ziņa ir tik svarīga, lai iekļautu starp dienas desmit svarīgākajām ziņām? Nudien nedomāju. Gan Eiropas Savienībā, gan arī tuvākajās kaimiņzemēs notiek daudz tiešām svarīgākas lietas. Būtu interesanti uzzināt redakcijas viedokli, kādēļ latviešu lasītājiem ir svarīgi zināt, ka Francijas prezidenta sieva dzemdējusi meitu?
Priecājos, ka Tu esi iesaistījies diskusijā un paskaidro lietu kārtību. Tātad sākotnējā ziņa bija neprecīza. Lieliski, tad manai kritikai nav vietas un es ņemu savus skarbos vārdus atpakaļ, kā arī novēlu turpināt strādāt, lai nodrošinātu lielāku informācijas atklātību!
Nebūtu slikti ar lielāku atklātību! Ja ne Saeimā, tad vismaz izpildvarā. Ja būtu lielāka atklātība par valsts pārvaldes darbinieku un ierēdņu atalgojumu, tad varētu izvērtēt atklāti, ko kurš dara un vai tas ir samaksātās nodokļu maksātāju naudas vērts.
Uzskatu, ka šeit runa nav par "ziloņa izpūšanu". Iespējams, ka līgums nav noslēgts, bet viņam droši vien taču tika solīts kaut kāds atalgojums, vai ne? Turklāt Kultūras ministres partija ir ievēlēta Saeimā, jo solīja vairot atklātību un cīnīties pret korupciju. Vai tas nebūtu tikai konsekventi, ja atklātība attiektos uz visiem, kas strādā arī Kultūras ministres padotībā? Vai nodokļu maksātājiem nav jāzin, kur un kā tiek izlietota viņu samaksātie nodokļi? Bēdīgi, ka žurnālistam no jaunās paaudzes ir tik formāla attieksme pret informācijas atklātību un labu pārvaldību.
Iepriekšējā komentārā es gribēju izlabot no vārda "novīdīgs" uz "nenovīdīgs".
Es piekrītu, ka pats svarīgākais aspekts šinī gadījumā tomēr ir nozieguma upura rehabilitācija: Kā mēs varam palīdzēt konkrētajam bērnam, lai šis notikums neiespaidotu visu viņas nākamo dzīvi. Tā vietā, lai tērētu spēkus ieviešot nehumāno nāvessoda institūciju un par to karotu ar visu Eiropu, man šķiet, ka mums drīzāk vajadzētu piesaistīt līdzekļus no ES un valsts, lai attīstītu efektīvu upuru rehabilitācijas sistēmu. Šeit es neesmu novīdīgs un esmu ar mieru maksāt augstus nodokļus, lai uzturētu sistēmu, kas palīdzētu noziegumā cietušajiem.
Šķiet, ka šeit vietā būtu diskutēt par to, kā novērst, lai noziedznieki šo noziegumu atkārto, kas ir viens no soda mērķiem. Neesmu iepazinies ar ķīmiskās kastrācijas rezultātiem. Man tomēr intuitīvi šķiet, ka ķīmiskajai terapijai nav redzama efekta, ja noziedznieks pats labprātīgi nesaprot un nepieņem šīs terapijas nepieciešamību. Ja atceros pareizi, tad Zviedrijā tiek praktizēta psihoterapija, ko var pēc noziedznieka vēlēšanās kombinēt ar ķīmisko terapiju, lai mazinātu seksuālo tieksmi. Tomēr aptuveni pirms gada, kad šis jautājums nonāca zviedru mediju darbakārtībā, ārsti šeit bija ārkārtīgi skeptiski pret ķīmiskās terapijas efektivitāti, ja tā notiek piespiedu kārtā.
Uzskatu, ka pastrādātais noziegums ir ārkārtīgi smags un es nevaru iedomāties, kā šiem noziedzniekiem vispār ienāca prātā šāds nozieguma plāns un kā viņi to varēja īstenot. Par sodu es varu piekrist, ka tam ir jābūt bargam. Tomēr nevienam nav tiesību atņemt otram dzīvību, pat ne sabiedrībai un valstij. Nāvessods sūta signalu, ka noteiktos gadījumos cilvēka dzīvībai nav nekādas vērtības. Kā kristietim man šāda doma nav pieņemama.
Visām ES dalībvalstīm nav ārpolitikas stratēģijas. Piemēram, Latvijas kaimiņvalstij Zviedrijai tādas nav. Zviedriem ir vairāki dokumenti, kuros tiek analizēta un pausta valsts ārpolitiskā nostāja, piemēram, ikgadējā valdības deklarācija, ikgadējā parlamentārā debate par ārpolitikas jautājumiem un Riksdāga ārpolitikas komisijas ziņojums. Ņemot vērā, ka zviedriem ir vecas parlamentārisma tradīcijas, tad ministrs pieņemot taktiskus un operacionālus lēmumus vadās pēc šiem Riksdāga izdotajiem dokumentiem, kuri iezīmē stratēģiskas vadlīnijas. Pamatojums tam ir viens: Ja ministrs to nedarītu, tad Riksdāgs viņu var sliktākajā gadījumā atsaukt no amata. No diplomātu puses tas nozīmē, ka viņiem ir aktīvi jāseko līdzi politikai. Tomēr es šaubos, ka Latvijā šāda prakse varētu darboties: Deputāti nav pārāk ieinteresēti un kompetenti ārpolitikas jautājumos, turklāt ministri Latvijā tiek atcelti citu iemeslu dēļ, ne jau tādēļ, ka viņi neklausītos, ko Saeima ir nolēmusi konkrētos jautājumos.