ciniits
> betijacelmale
Betuk, ja kāda no „100 gudrākajām galvām”, i nepaguvusi apsildīt snīpīti Britānijā, tik vien kā „galopom po Jevropam” izskrējusi cauri abām Anglijas parlamenta palātām, Tev visgudri stāsta par tiesiskumu un demokrātijas principiem, kas mums ar abi roki jāpārņem, tad Tev būs aizvērt acis, aizbāzt austiņas, likvidēt savas pelēkās šūniņas un aizgrābti klausīties sludinātājā. Tā tam būs būt (un, protams, ne jau tikai attiecībā uz Anglijas vērtībām).
> lama
Jā, patiesi taisnība ir Čigānes kundzei: mums ir, ko no Britānijas mācīties. Demokrātiju. Tiesiskumu. la.lv/index.php?optio... (Tikai nedod, Dievs, šādu "pozitīvo pieredzi" transplantēt Latvijā!)
> klejotājs: " Nacionālo spēku nekad nebija un nav"
Kāpēc Jūs esat tik paškritisks? Vai arī Jums obligāti nepieciešams kādi priekšdziedātāji (parādnieki, raivji un dombravas), kuri palīdzētu meldiņu noturēt? Ja tā, izsaku visdziļāko līdzjūtību.
> saule_laime
"Bet LīvuRīgai gan vajag pamatīgi pa nagiem"
Jā, protams, protams, vainīgs ir "kazačoks", kurš danco, nevis saimnieks, kurš pasūta mūziku. "Rīgas Tūrisma attīstības birojs", ja nemaldos, ir Rīgas pašvaldības nodibinājums.
> dzeris49
„jāsaprot, ka šeit dzīvos visi, kas dzīvo, un tiem var būt arī atšķirīgi viedokli par visu, jo tā ir realitāte.” (dzeris49, 6.maijs 2013 21:31)
Ja es, LR pilsonis, gribu savus bērnus sūtīt uz citas valsts organizētu militāri ideoloģisku nometni, piemēram, "Sojuz 2012", - sūtu;
Ja kādas pilsētas demokrātiski ievēlētas pašvaldības pārziņā esošs uzņēmums, teiksim, Rīgas pašvaldības nodibinājums "Rīgas Tūrisma attīstības birojs", vēlas atbalstīt savas pašvaldības jauniešu līdzdalību draudzīgas kaimiņvalsts organizētā izlūkošanas meistarklasē vai smadzeņu skalošanas nometnē, atbalsta.
Kādas problēmas? – tā, biedri, ir demokrātija. Viedokļu plurālisms.
Pieļauju, kādam var nešķist komfortabli „dzīvot uz pulvera mucas”? – protams, bet tā ir tikai un vienīgi šādu vienā valstī ar mani dzīvojošu retrogradu problēma. Savukārt manu bērnu, LR jauno pilsoņu, solījums „veidot «brāļu tautu savienību»” pilnībā atbilst manām un manas pilsētas demokrātiski ievēlētā mēra interesēm. Un varu izteikt tikai publisku nosodījumu, ka te kāds, piemēram, dzeris49, iestājas pret demokrātiju, izsakot pretenzijas pret manu bērnu un viņu vienaudžu tiesībām „mācības no Putina Krievijā sarakstītām grāmatām” vai apgūt vērtīgo un, pieļauju, nākotnē visnotaļ noderīgo Afganistānas kara veterānu pieredzi. Jo „Demokrātijas pamats ir procedūra un tiesiskums, nekādi demokr. ierobežojumi būt nevar, visam jāatbilst Satversmei, konstitūcijai, utt.” (dzera49 koments šodien, 20. maijā 2013 09:43 par Lolitas Čigānes viedokli.)
> Ino
Un Jums, pozitīvi tendētam, likumpaklausīgam pilsonim, nav neērti atzīties, ka rīkojāt obstrukciju Ministru padomes priekšsēdim?! - "20. janvāra nakti pavadīju Doma laukumā /pēc Godmaņa uzrunas TV/. Ir liecinieks:):):)" - viņš taču vēlēja Jums rīkoties tieši pretēji - nost ar barikādēm! Man Jūsu vietā būtu neērti... :-)))
(Tātad - atkal potenciāla tikšanās iespēja.)
Jā, tie Dieva ceļi, Dieva ceļi... Lai gan es aukstumu nemanīju.
> Ino
Viedokli sapratu. Man šajā ziņā veicies: hobijs - tendence bāzt savu pārlieku garo snīpi šur tur vēsturē - īpaši lielus izdevumus neprasa.
Taču man nez kāpēc nāk prātā Veidenbaums - "Man rītu agri jāceļas"... Ar labunakti!
P.s. Jautājums par 20. janvāri palika neatbildēts.
> Ino
Tā prezentācija, pieļauju, notika pirms manas IRšu ēras..
"es jau arī varētu aizrādīt vismaz uz vienu" - jau iepriekš saku paldies! (Interese paliek.)
"cilvēks diemžēl ir fizioloģiska būtne." - Piekrītu. Taču, ja akceptē Jūsu izteikumu, iznāk, ka visneatkarīgākie Latvijā ir Parexiešu duets, Lembergs, misters 20%, Šķēle un pārējā kompānija. Paldies par piedāvājumu, bet lai nu viņu neatkarība paliek turpat, kur viņu nauda. Jedem das Seine.
Starp citu, intīms jautājums: kur Jūs pavadījāt 20. janvāra (protams, 91. g.) nakti?
> Ino
Tēzei "personīgā neatkarība nav iespējama bez naudas" atļaujos nepiekrist.
> Ino
Ir nu gan cilvēkam kompleksi - "Ja Jums ir aizdomas, ka kaut ko izdomāju"! Lai Dievs pas' no tāda grēka: vienkārši mani nedaudz interesē tas pats atmodas laiciņš (lai gan no politikas esmu tālāk nekā Zeme no Centaura Alfas) - tur tik daudz neatbildētu jautājumu un melno caurumu, ka mati ceļas stāvus - aizies paaudze, kas ir tā laika dalībnieki un liecinieki, paliks tikai melnais caurums vai politiskā migla. Paskumji. Tas arī bija vienīgais iemesls, kāpēc interesējos par 21. augustu Doma laukumā.
Puika atņēma kompi - izglītojās Rīgas politiskajā piedāvājumā...
Redzat, ja Jūsu kaķa vietā būtu homo sapiens atveids, varbūt varētu identificēt, vai mums nejauši nav gadījušies kopēji neceļi (vizuālā atmiņa man samērā uztrenēta), bet ar kaķi - vienas vienīgas problēmas un minējumi. (Kā jau vispār par janvāri un puča laiku.)
Dubultinteresanti. Jo tā nu sanāca, ka arī man todien gan pirms, gan pēcpusdien iegadījās paklimst starp Bruņniecības namu un "Zilo putnu", bet nevienu zilpelēku kaķa kungu tur nemanīju:-) - atmosfēra nebija minčiem piemērota.
> Ino
"Mēs ar šoferi tobrīd Doma laukumā..."
Interesanti.
Neatceraties, ap cikiem tas bija?
Nemēģinu sludināt aksiomu, Nasing spešal!, bet tikai izteikt (iespējams apšaubāmu) viedokli par diviem ne pārāk seniem vēstures datumiem un valsts iedzīvotāju attieksmi pret tiem.
Tātad 1990. gada 4. maijs. Kalendārā sarkani iekrāsotā diena, kuras oficiālais nosaukums - „Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas diena”.
Otrs datums – 1991. gada 21. augusts. Kalendārā - ikdiena (melna), kurai dots nosaukums „Konstitucionālā likuma „Par Latvijas Republikas valstisko statusu” pieņemšanas diena”.
Vispirms par pirmo datumu. Viens no vīriem, kurš šajā dienā LPSR Augstākajā padomē pacēla roku, balsojot „par” (vēsturnieks Arnolds Bērzs), pēcāk grāmatā „Ārmalnieka šķitumi” 4. maiju dēvēja par sirdsticības brīvību – tā vēl nebija valsts neatkarība (Deklarācijā definētais pārejas periods varēja vilkties ļooooti un vēlreiz ļooooti ilgi), bet tikai deputātu un arī tautas vēlme kādreiz šo mērķi sasniegt. Toreiz, ja atceraties, Latvija (tāpat kā šodien) bija Baltijas pastarītis: Lietuva un Igaunija savos lēmumos un rīcībā bija daudz striktākas. Jā, protams, bija objektīvs faktors – Rīga bija Baltijas kara apgabala centrs ar visiem no tā izrietošajiem aspektiem. Tad – Janvāris. Un tautas gara uzvara pār bruņotu varu. Pučs. Ja tā iniciatori (Gorbačovu ieskaitot) nebūtu bijuši tik neadekvāti, diez’, kas būtu noticis ar sirdsticību: „augusta puču sagaidījām nesagatavoti un bezpalīdzīgi”. Tā cits 4. maija balsotājs – jurists Tālavs Jundzis. Un tikai puča pēdējā dienā, kad Maskavā jau bija skaidrs, ka no puča PSRS vēsturē palicis tikai netīrs traips, LR AP deputāti , 13 balsojot „pret”, 10 -„atturoties”, bet 109 „par”, uzreiz trijos lasījumos beidzot pieņem likumu, kas de facto pasludina Latvijas valsts neatkarības atjaunošanu.
Ir vairāki viedokļi, kāpēc vēstures akcenti pēcāk tika pārstatīti, bet ir tā, kā ir. Līdz ar to arī ar svinēšanu ir tāpat – kā ir, tā ir. Galvenokārt – oficiāli.
Taču par ziņavotu politiku Jums piekrītu – „slikta ziņa ir laba ziņa”...