Ļoti labs raksts. Man par šito jau bija aizdomas, bet neesmu pētījusi, lai kaut ko teiktu. Mērķis ir nosprausts - atliek tikai rakt, t.i., pētīt esošās integrētās skolas pasaulē un izdarīt secinājumus par to, ko darīt ar mūsu skolām.
Sanita, vai tiešām bija nepieciešams šis "pēcvārds"? Vai Jūs nedomājat, ka lasītājs pats ir pietiekoši saprātīgs cilvēks, lai izvērtētu, kam - Jums vai Kolāta kungam - bija taisnība? Šada "pēcvārda" sastādīšana, kur lielu daļu raksta aizņem skaidrošana, ka "es jau īstenībā esmu ļoti profesionāla" izskatās vairāk pēc saniknotas mājasmātes cenšanās pateikt pēdējo vārdu ģimenes strīdā, ne profesionālas žurnālistikas.
Ar vaučeriem un skolu izvēli faktiski ir tā - tas pēc būtības nav risinājums izglītības kvalitātes problēmām. Ja problēma ir finansējuma sadalījums, tad, iespējams, ar vaučeriem to var atrisināt. Bet ja mēs ar to mēģinām panākt to, ka valstī skolēniem uzlabojas sekmes, tad tas nav risinājums. Es atbalstu skolu izvēli - tā ir laba, demokrātiska lieta, bet jāsaprot, ka tai ir robežas. Un konkrēti - skolu izvēle dod skolu izvēli, un tikai, tā nerisina izglītības kvalitātes jautājumus valstī kopumā. Paskatīsimies ASV (ASV vispār var daudz ko atrast ko NEDARĪT izglītībā), tur šo sistēmu ieviesa jau labu laiku atpakaļ, bet vērā ņemamu rezultātu kā nav, tā nav. Pat tie pētījumi, kas it kā uzrādīja mazliet labākas sekmes brīvajās skolās, tagad tiek apšaubīti kā nepilnīgi, jo tajos netika ņemts vērā fakts, ka skolēni brīvajās skolās ir atlasīti - viņu vecāki ir izdarījuši izvēli par labu šīm skolām. Tie, kas līdz tam ir mācījušies slikti, turpina būt lejasgalā, jo viņu vājajās skolās situācija tikai pasliktinās.
Ministrs gan kā piemēru min Zviedriju. Nezinu, neesmu pētījusi, kā tur pie viņiem ir, bet pēc PISA testiem Zviedrija nekādus SUPER rezultātus neuzrāda.
Pastāstīšu kādu konkrētu piemēru: ir ģimene, kurā dēls mācās parastajā skolā. Skolotāja viņam ir ne sevišķi laba: dažreiz sabļauj virsū un tā. Dēlam uz skolu iet ne sevišķi patīk, vecāki arī neapmierināti. Pilsētā ir arī "brīvā" Montessori skola, bet, lai tajā tiktu iekšā, ir loterija. Šai konkrētajai ģimeni paveicās - viņi loterijas kārtībā tika iekšā labajā skolā un tagad visi ir ļoti priecīgi. Bet kā ir ar citiem? Vai ir pareizi, ka LOTERIJA nosaka, ko un kādā veidā bērns iemācīsies?
Es uzskatu, ka izglītības sistēmā labu izglītību ir jānodrošina katram bērnam. Nevis tiem, kas to izvēlas, tiem, kam paveicas, vai tiem, kam labā skola ir tuvāk mājām, bet gan KATRAM. Tas nozīmē labu izglītību KATRĀ skolā. Es gribētu no ministra dzirdēt vairāk par to, ko viņš darīs ar esošajām skolām, nevis par to, kā taisīt jaunas. Un vēl - kā panākt, lai skolotāja profesijā ienāk arvien talantīgāki jaunie cilvēki. Ar lielākām algām, manuprāt, nepietiks. Kā uzlabot pedagogu izglītību? Kā uzlabot viņu darba apstākļus? Kā veicināt savstarpēju komunikāciju? Tie ir jautājumi, kurus būtu jārisina.
Es mācītos no Somijas pieredzes. Varbūt uzdāvināt ministram grāmatu "Finnish Lessons", kas tikko iznākusi par somu izglītības sistēmu?
Ak, jā, un vēl viena lieta: finansējuma maiņa nav vienīgais (un arī ne labākais) veids, kā risināt "slinkā studenta" problēmu. Vislabākais veids, kā nodrošināt, lai studenti strādātu čakli un būtu ieinteresēti, ir caur to pašu neērto studiju kvalitāti. Ja būs interesantas un saturīgas lekcijas un augstas, bet reāli sasniedzamas prasības pret studentiem, tad nekur nepazudīs arī studentu motivācija studēt. Pie jebkura finansējuma modeļa.
Ķīļa reformas piekritēji par piemēru, kāpēc šāda reforma ir vajadzīga, vienmēr min to slinko studentu, kas budžetā mācās tikai "ķeksīša dēļ". Bet vai tas ir vienīgais iespējamais piemērs?
Es piedāvāju citu piemēru. Iedomāsimies gudru potenciālo studentu, kas ar labām atzīmēm beidz, teiksim Rīgas 1. ģimnāziju. Ko mēs šim studentam piedāvājam? Tas ir cilvēks ar lielisku potenciālu, kas valsts labā varētu darīt ļoti daudz. Kā mēs viņu motivēsim 1) izvēlēties augstskolu Latvijā un 2) mācīties tieši tajā specialitātē, kas viņam vislabāk padodas (un kur viņš visvairāk labuma spēs dot valstij)? Protams, shēma ar kredītiem viņam nākotnē varētu izrādīties izdevīga, bet brīdī, kad sāk mācības, viņam nav zināms, kur viņš strādās un vai šī joma būs tajā brīdi valstī vajadzīga. Līdz ar to viņš faktiski ir izvēles priekšā - vai uzņemties kredītsaistības Latvijā vai par to pašu naudu studēt ārzemēs. Un šeit mēs nonākam pie citiem kritērijiem - kvalitātes. Vai Latvijas augstākās izglītības sistēma spēj konkurēt ar citām?
Tas, vai piedāvāt studentiem budžeta apmaksātas vietas vai likt ņemt kredītus, fakstiski ir filosofisks jautājums: vai izglītība ir cilvēka individuāls ieguldījums vai arī kopīga tautas interese izglītot un izmantot savu tautiešu spējas? Pirmajā gadījuma cilvēks pats apmaksā savas studijas no saviem nākotnes ienākumiem, bet otrajā - tauta kopumā caur nodokļu sistēmu apmaksā izglītību saviem jauniešiem. Kura filosofija mums kā tautai liekas pieņemamāka? Man ļoti gribētos, lai Ķīļa kungs un viņa piekritēji to publiski apspriestu pirms pieņemt kaut kādus lēmumus, jo pasaulē strādā abi varianti.
Bet ir viens cits jautājums, kas ir daudz svarīgāks par finansējumu un citiem jautājumiem par izglītības formu - par saturu. Kā mēs uzlabosim studiju kvalitāti augstskolās? Bez kvalitātes nestrādās ne viens, ne otrs finansējuma modelis. Un diez vai pietiks ar prasību augstskolām tikt starptautiski novērtētām. Nederēs arī vairants vienkārši iedot vairāk naudas. Mums ir vajadzīga nopietna diskusija par to.