IR

2012. gads bija mans pirmais pilnais, “normālais” politikā nostrādātais gads, lai gan kopumā politikā darbojos jau kopš 2010. gada novembra. 10. Saeimas atlaišana 2011. gada maijā  un ārkārtas vēlēšanas 2011. gada septembrī, 2011. gadu, manu pirmo pilno gadu politikā, padarīja par vienu no savdabīgākajiem politiskajiem gadiem atjaunotās valsts vēsturē, un laikam arī manā profesionālajā dzīvē. Tagad beidzot vietā jautājums - ko viena, “normāla” gada laikā politikā var pagūt?

Kas īsti ir latvieši? Konservatīvi viensētnieki, ģimenes un tradicionālās vērtības uzturoši cilvēki? Varbūt latvieši tomēr ir individuālisti, kas personīgu brīvību vērtē visaugstāk, un savas pārliecības dēļ ir gatavi sadegt ugunī. Bet varbūt tomēr latvieši ir piesardzīgi konformisti, kas gatavi pieslieties stiprākajam un savus atšķirīgos uzskatus paturēt pie sevis. Kā būtu ar šādu raksturojumu - latvieši ir strādīgi cilvēki, kas atsevišķās jomās sasniedz citur nepieredzētu izcilību?

...nedraudzīgs citai valstij, es nemēģinātu nozagt šīs valsts noslēpumus, ielauzties tās datorsistēmās vai savervēt tur man uzticamus spiegus. Tā vietā … es vienkārši sēdētu internetā un pie katra raksta, kas atainotu kādas šīs valsts personas darbību vai centienus, rakstītu vienkārši riebīgus komentārus. 

Festivālu un koncertu mīlētājiem Latvijā šajā vasarā ir kur izvērsties. Cēsu mākslas festivāls, Rundāles senās mūzikas festivāls, Siguldas opermūzikas svētki,  festivāls LABADABA, Positivus, Prāta Vētras koncerttūres. Tas, ko no šīs pārbagātības ir gadījies redzēt, ir iespaidīgi – žanru, piedāvājuma un kvalitātes bagātība izcila. Es saprotu, ka paust atbalstu Krievijā pašlaik tiesājamajām rokgrupas “Pussy Riot” dalībniecēm Rundāles senās mūzikas festivāla nebūtu piemēroti, bet kāpēc tas nav noticis nevienā citā, augstāk pieminētā, tam daudz piemērotākā formātā?***

Pārskatu līdzšinējo vasaras iespaidu fotogrāfijas un ieklausos sarunā, kas risinās man blakus. Fotogrāfijas ir krāšņas – Baltijas jūras piekraste Pāvilostā, skats no Ludzas pilskalna uz skaistām koka ēkām ezera malā, kristāldzidrs ezeriņš, kurā peldējušies, veļu mazgājuši un linus mērkuši manu senču senču Pušmucovas pagastā, Rundāles pils gluži neticamā esība Zemgales plakanumā. Saruna, kas risinās man blakus, ir par trīs māsām un viņu vasaras plāniem – viena ar bērniem uz mēnesi dodas uz Norvēģiju, ciemoties pie tur strādājošā vīra un tēva, otra ar bērniem apciemos Holandē strādājošo dzīvesbiedru, trešā ar bērniem pārceļas uz dzīvi Nīderlandē. Latvijas skaistums manās fotogrāfijās un Latvijas cilvēku dzīves stāsti man blakus ritošajā sarunā iespaidīgi kontrastē.

2009. gada sākumā pēc neveiksmēm sava kabineta sastādīšanā, ASV prezidents Obama teica “I screwed up and so I’m frustrated with myself, with our team,” (Es salaidu dēlī, mani sarūgtina gan mans, gan manas komandas darbs). Vienā dienā no kandidēšanas darbam Obamas kabinetā bija atteikušies divi potenciālie ministri, Obamas uzticības personas. Par abiem atklātībā parādījās informācija par ievērojamām summām nenomaksātiem iedzīvotāju ienākuma nodokļiem. 

Šodien ikgadējais ziņojums Saeimai par Ministru Kabineta paveikto un iecerēto darbību tika pieņemts zināšanai bez vērienīgām diskusijām. Tas pamatā tāpēc, ka Saeimā vairs nav politiķu, kas gatavi mētāties ar “sabrauktu ezīšu” salīdzinājumiem. Pat Saskaņas centra politiķi, kas uzstājās debatēs, novērtēja, ka, ņemot vērā kopējo Eiropas situāciju, Latvijai pašlaik klājas relatīvi labi.  

Sagadījies tā, ka Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas 22. gadadienu sagaidu Armēnijā. Mazliet apskrienas dūša, domājot, ka šajā Latvijai nozīmīgajā dienā nebūšu kopā ar ģimeni mājās un kolēģiem Saeimā. Visskaistākajā un vismainīgākajā mēnesī Latvijā – maijā, kad baltos kastaņu pumpurus dažreiz glāsta saule, dažreiz kapā sniegs. Maijā ir dzimuši mani bērni, daudzi mani radinieki un draugi. 1990. gada 4. maijā piedzima atjaunotā Latvijas valsts, kas uz savām kājām nostājās 1991. gada 21. augustā.

Esošā Saeima no iepriekšējās pozitīvi atšķiras, tās darbs ir kļuvis konstruktīvāks, debates kvalitatīvākas, ir daudz mazāk pazīmju, kas liecina par ārpus Saeimas sienām noteiktām dienas kārtībām un ietekmēm. Salīdzinot ar 10. Saeimu, ir redzama vēlme domāt ilgtermiņā.