IR

Šodien ikgadējais ziņojums Saeimai par Ministru Kabineta paveikto un iecerēto darbību tika pieņemts zināšanai bez vērienīgām diskusijām. Tas pamatā tāpēc, ka Saeimā vairs nav politiķu, kas gatavi mētāties ar “sabrauktu ezīšu” salīdzinājumiem. Pat Saskaņas centra politiķi, kas uzstājās debatēs, novērtēja, ka, ņemot vērā kopējo Eiropas situāciju, Latvijai pašlaik klājas relatīvi labi.  

Sagadījies tā, ka Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas 22. gadadienu sagaidu Armēnijā. Mazliet apskrienas dūša, domājot, ka šajā Latvijai nozīmīgajā dienā nebūšu kopā ar ģimeni mājās un kolēģiem Saeimā. Visskaistākajā un vismainīgākajā mēnesī Latvijā – maijā, kad baltos kastaņu pumpurus dažreiz glāsta saule, dažreiz kapā sniegs. Maijā ir dzimuši mani bērni, daudzi mani radinieki un draugi. 1990. gada 4. maijā piedzima atjaunotā Latvijas valsts, kas uz savām kājām nostājās 1991. gada 21. augustā.

Esošā Saeima no iepriekšējās pozitīvi atšķiras, tās darbs ir kļuvis konstruktīvāks, debates kvalitatīvākas, ir daudz mazāk pazīmju, kas liecina par ārpus Saeimas sienām noteiktām dienas kārtībām un ietekmēm. Salīdzinot ar 10. Saeimu, ir redzama vēlme domāt ilgtermiņā.

 

Dodoties ceļā uz Jēkabpils pusi, labprāt izvēlos Daugavas kreisā krasta ceļu. Tas ir mazāk apdzīvots un Daugavas Sēlijas krasts ir saglabājis zināmu pirmatnējumu. Tomēr ziemas beigas, protams, nav labākais laiks, kad ceļot jebkur Latvijā – bedrainie ceļi un pelēcīgā, kūstošā sniega klātie lauki un miestiņi iešūpo nomākti apcerīgā noskaņā. 

Pirmsreferenduma laikā, īpaši kaislībām pēdējā nedēļā sitot augstu vilni, pārlasīju Garlība Merķeļa “Latviešus [..]”. Aina par to, kā Merķelis mēģina glābt latviešu slīcēju, kura ģimenes locekļi tikmēr liekas gulēt, un pamodušies pārbauda, vai slīcēja kažoks nav jau “atbrīvojies”, bija iespiedusies atmiņā jau no vidusskolas laikiem. Grāmatai ir jau 216 gadi (tā uzrakstīta 1796. gadā), un šajā laikā latviešu nācija, par spīti diviem postošiem kariem, ir spējusi divreiz sevi saorganizēt, lai izveidotu savu valsti.

1895. gadā Dobeles pagasta zemnieki vērsās pie pazīstamā Jelgavas advokāta Jāņa Čakstes ar lūgumu aizstāvēt pagasta tiesības savu lietvedību kārtot latviešu valodā. Pagasta valdes vīri bija “tirdīti, biedēti, likti cietumā, bet piekāpšanās nebija panākta”. Lietu skatīja Pēterpilī tiesu palātā un senātā. Galu galā Jānis Čakste, kas pats brīvi pārvaldīja latviešu, vācu, krievu, franču un latīņu valodu, panāca to, ka dobelnieki saglabāja tiesības pagasta lietvedību kārtot latviski (Janīna Šūberte, “Jānis Čakste un Jelgava”). Valodas referendums par krievu valodu kā otro valsts valodu ir saasinājis uzmanību, kā paši pret latviešu valodu izturamies. Savas valodas varoņi vispirmām kārtām esam mēs katrs pats. 

Ja vēlaties pārliecināties, vai par kādu jautājumu vai jēdzienu pašiem ir kristālskaidra pārliecība, tas jāmēģina izskaidrot bērniem. Bērni ir uzmanīgi klausītāji. Ja jūt, ka kādā skaidrojuma sadaļā stāstītājam trūkst zināšanu vai, nevēlēdamies iedziļināties detaļās, stāstītājs blefo, viņi uzdod āķīgus jautājumus un dažreiz sapīkuši norāda uz nekonsekvencēm. Tā pavisam nesen man sanāca skaidrot, kas ir likteņa ironija. Kas var būt vēl bagātāks likteņa ironiju piemēriem kā nesenā Latvijas vēsture. Esmu pārliecinājusies, ka pēc iespējas plaša apjēgsme par tām ir tiešām derīga, lai saprastu, kā Latvijas sabiedrība funkcionē šodien, dažādos strāvojumus, pieredzi un bagāžu, kas ietekmē un darbina mūsu valsti.

Saeimas dienaskārtībā šodien ir jautājums par iespējamiem grozījumiem Satversmē, kurus, pēc Centrālās Vēlēšanu komisijas (CVK) sniegtās informācijas, ir atbalstījuši nedaudz vairāk kā 187 000 Latvijas pilsoņi. Šie grozījumi paredz mainīt Satversmes 4. pantu, nosakot, ka „Valsts valodas Latvijas Republikā ir latviešu valoda un krievu valoda”. Izejot no šī, izteikts piedāvājums mainīt Saeimas deputāta zvēresta tekstu „būt uzticīgs Latvijai, stiprināt tās suverenitāti, un latviešu un krievu valodu kā vienīgās valsts valodas”, kā arī noteikt, ka pašvaldību darba valoda ir latviešu valoda un krievu valoda. Ko tas nozīmē? 

Kam valstij ziedot II Ir pagājis gandrīz gads, kad rakstu ar šādu nosaukumu publicēju pirmo reizi. Acīm redzot, ziņām par valsts kapitālsabiedrību ziedošanu ir sezonāls raksturs - tāpat kā Ziemassvētkiem. Katru gadu atkal tiek uzdots jautājumus, vai kapitālsabiedrību ziedošanas politika atbilst sabiedrības interesēm, un vai, piemēram, no visu Latvijas iedzīvotāju kopīpašumā esošo mežu apsaimniekošanas iegūtie līdzekļi tiek ieguldīti lietderīgās un sabiedrībai nepieciešamās aktivitātēs. Skatoties uz šī gada Latvijas Valsts mežu ziedojumiem, atbilde ir "nē" vai daļēji "nē".