Apskatīju minēto bukleta lapu. Jā, viena no receptes sastāvdaļām, tomēr neuzskatu, ka tā būtu jāizceļ. Man ir nepatīkami, ka to piemin, lai arī tā ir realitāte. Bet tā ir kā etiķis pienā, kā pipari un sinepes bubertā.
Noklausījos Eirovīzijas producenta Dinsberga viedokli un biju stāvā sajūsmā. Viņiem, "profesionāļiem", priekšnesums ir paticis, viss ir bijis brīnišķīgi, viņš jau zinot, ka Latvijas suņi riešot, bet tas nekas, karavāna iešot tālāk. Tiesa gan, viņš, Dinsbergs, gan no turpmākas Eirovīzijas producēšanas atkāpjoties.
Nezināju, smieties vai raudāt - priekšnesums bija nekam nederīgs, pareizāk sakot, tāda nebija, tērps spilgti izcēla dziedātājas auguma trūkumus, bet viņiem - producentam un pārējiem par to nospļauties - viņi baudījuši uzstāšanos un priecājušies. Nesaprotu, vai viņš ņirgājās par mani vai par Anmary, vai par visiem kopā.
Jā, un mazajām valstīm arī piekritēju aiz robežām ir daudz mazāk. Bet nu priekšnesums un tērps lielajai Eirovīzijas skatuvei bija ļoti bāli. Vai tiešām mums nav profesionāļu, kas saprastu, kas un kā jādara katrai īpašajai reizei un vietai? Ne velti mēdz sacīt, ka labāks ir laba ienaidnieks.
Manuprāt, prakse mainīt priekšnesumu un tērpus ir nepareiza. Tas šovs, ar kuru Anmary uzvarēja Latvijā, arī viņas tērps bija daudz interesantāki. Vakardienas sniegums bija bāls, meitene ar tiem kazas nagiem baidījās paspert soli, lai nenoveltos uz grīdas. Dziesma jau tiešām bija laba, bet tie "uzlabojumi" visu sabojāja. Novēlu Anmary ātri atgūties un baudīt skaisto pavasari Latvijā. Lai viņai veicas turpmākajā radošajā dzīvē un mīlestībā. Jaunā dāma ir brīnišķīga.
Tad ta brīnums, vai ne? Ceru, ka Latvijas politiķi un "uzņēmēji" nemāksies virsū Krievijai ar mīlestības un padevības apliecinājumiem. Šai valstij nedrīkst uzticēties nevienā jomā - ne politiskajā, ne tirdzniecībā, ne cilvēciskajā. Tā ir melīga un neaprēķināma.
Piedošanu, bet tas bija!!! pretīgi, jo pircējs jau bija pārgājis uz latviešu valodu. Tā bija pretīga, nožēlojama iztapība - krievs runāja latviski, bet viņa bāzās virsū ar savu krievu valodu. Un ja tā bija krievu valodas uztrenēšana, tad nožēlojams veids.
Kolpantam:
"bet kur ir pazemojums, ja jūs runājiet latviski, jūs saprot, bet tikai atbild krieviski? Nu tad jūs droši vien pazemos, ja atbildēs sliktā latviešu valodā."
Ja es runāju latviski, bet man atbild krieviski, tā ir nepieklājība. Slikta latviešu valoda, akcents mani neaizvaino, bet iepriecina un izraisa cieņu.
Kolpant, Nulle, jautājums ir, cik daudz to sveštautiešu klasē būs. Ja viņi būs vairāk par vienu trešdaļu, būs grūti. Tad tiešām var ciest mācību process un sadzīve starp bērniem. Neaizmirsīsim tomēr atšķirīgās mentalitātes. Es, piemēram, atceros to murgu, kad mani bērni mācījās jauktajā skolā.
Cits piemērs - pārdevēja kundze gados, pircējs - jauns krievs. Viņa sasveicinās latviski, viņš prasa krieviski. Kundze ātrumā turpina latviski - viņš arī pāriet uz latviešu valodu. Tajā pašā mirklī kundzei, atkārtoju - dāmai gados - pielec, ka jārunā krieviski un pāriet uz krievu valodu, bet jaunais cilvēks, vēl dažas preces palūdzis latviski, protams, pāriet uz krievu valodu. Šis cilvēks mierīgi būtu turpinājis latviski, ja kundzīte nebūtu bijusi tik verdziski iztapīga. Puisis jau nepieprasīja, lai runā krieviski. Un arī pārdevēja neuzstāja, lai runā valsts valodā. Viss notika miermīlīgi, bet to noklausīties man, latvietei, bija pretīgi.
neesmu dzirdējis gadījumus, ka pāriet uz krievu valodu, ja kaut ko prasa latviešu valodā bez jebkāda akcenta.
---
Pastaigā pa jebkuru Čakmarijas ielas vai Centrāltirgus bodīti. vairāk par lūdzu un paldies pārdevējas neprot. Glauns veikals "Rīgas Modes". Pēc pirmā teikuma pārdevēja pārgāja uz krievu valodu. Nereti tā arī dialogs turpinās - pircējs/klients/apmeklētājs runā latviski, bet apkalpojošais personāls krieviski. Un abi priecīgi - redz, cik mēs labi saprotamies. Pazemojoši.
Nevienu jau neatlaiž tāpēc, ka esi latvietis. Izdomā taču daudz vienkāršāku iemeslu - nav vajadzīgo iemaņu, trūkst pieredzes, neatbilst citiem kritērijiem. Krieviem viltība nav jāmāca, tā viņiem asinīs.
Jā, protams, gribētos vairāk just, ko dara valsts valodas inspekcija un citas iestādes, taču arī mums ir jādara tā, lai mūs sadzird. Cik tad ir tādu latviešu, kas nepakļaujas krievu valodas spiedienam? Visiem ir krievu draugi, radi, daudziem arī viens vai abi vecāki ir krievi. Grūti ieturēt savu pozīciju. Vaina tomēr ir saknē - netika panākts, lai krievu skaits Latvijā pēc deviņdesmitajiem gadiem krasi samazinātos. Bez naida un aizvainojuma. Tur nu gan valstij vajadzēja rīkoties drosmīgi un neatlaidīgi. Skaitīt katru aizbraukušo krievu, nevis atstāt atvaļinātās militārpersonas un vēl ļaut viņiem "apvienoties ar Krievijā dzīvojošajiem ģimenes locekļiem". Nav jau ļaunums krievos, poļos, ukraiņos. Ļoti slikti tas, ka viņu ir tik daudz un Maskavas roka tik gara.
Nabaga turkmēņi un tadžiki. Izsaku līdzjūtību gan krieviem, gan vietējiem.
Nav jau rupji jāatcērt vai jāpieprasa, lai runā valsts valodā. Vajag darīt tā, kā dara krievu pārdevējas, kas neko vairāk par "lūdzu" un "labdien" latviski neprot. Pēc pirmā pusteikuma kropļotā latviešu valodā "aizvelk" pircēju uz krievu valodu. Tiesa, es parasti pasaku "paldies" un eju prom.
Deputātiem ir jāmaina valodas likums atpakaļ, kāds tas bija līdz 1999. gadam.