to yopcix
Tikai komunisms paredz vienādu rezultātu finišā, bet mūsdienu sociāldemokrātija paredz vienādas starta pozīcijas bez ierobežojuma uz personīgiem sasniegumiem.
Mēs jau varam pieņemt labējo skatījumu, kas paredz visiem vienādas tiesības (un vecāku materiālās atšķirības ir jaundzimušā liktenis ar kuru viņam jāsamierinās un ar to ir jāsamierinās arī sabiedrībai, kas varbūt pazaudē labu cilvēku labā vietā, ja nu gadījumā "spēju teorija" izrādās nepareiza. Un visticamāk tā ir nepareiza.) un ka talants un raksturs vienmēr izlauzīs robežas, bet tikai - kā tad skaidrot to, ka Latvijas IKP (pēc PPP) ir zemāks nekā Krievijai. Var jau teikt, ka Krievijai ir nafta, bet kāpēc tad Krievija ar visiem Dutch illness draudiem ir spējusi apsteigt Latviju gadiem no vietas, piem., Davosas foruma konkurētspējas indeksā un tā inovāciju apakšindeksos. Kāpēc Latvija ir pēdējā vietā Eiropā pēc citētā inovāciju indeksa - vai tiešām latviešiem, pēc Jūsu minētās "spēju teorijas" vienkārši kopumā ņemot trūkst spēju radīt jaunus produktus, pelnīt ar tiem naudu un kādreiz izrauties no pēdējās vietas? Vai tiešām Latvijas tautas visbūtiskākā iezīme ir spēja talkot. Pēc lielajām talkām presē vienmēr varēja lasīt sajūsminātus rakstus par to, ka ļaudis tik cītīgi staigājuši, meklējuši un lasījuši s...dus kā sēnes mežā. Nu negribas piekrist šai nolemtībai. Ja visu noteiktu iedzīmtība un materiāliem apstākļiem nebūtu jēgas panākumu sasniegšanā, tad lielas jēgas nebūtu arī ieguldījumiem izglītības sistēmā, tad būtu arī grūti izskaidrot Somijas panākumus. Pēc "spēju teorijas" sanāk, ka somiem bija labs raksturs. Tas viss liekas galīgi neticami...
Grūti pieņemt vai noraidīti apgalvojumu, ka Skandināvijas panākumu pamatā ir bijis liberālais modelis, uz kura uzkrātajiem panākumiem sociālais modelis ir spējis pastāvēt nu jau gadu desmitiem vai pat gandrīz gadsimtu. Drīzāk Skandināvija liecina par sociālā modeļa ilgtspēju un ir grūti noticēt, ka iepriekšējā - liberālā perioda - uzkrājumiem tur būtu kāda liela nozīme. Viena lieta no Skandināvijas gan ir jāmācas - tautai pašai ir jāņem vara savās rokas, jo, piem., Zviedrijā vispārīgas vēlēšanu tiesības ieviesa tikai pēc 1. pasaules kara. Līdz tam vēlēt drīkstēja tikai mantas cenzu izgājušie turīgie un arī tad viņu balsis svēra no 1 līdz 36 (pēc bagātības).
Un tie ir arī lieli maldi, ka Latvijai kaut kas būtu jāsāk no nulles. Latvijas parāds 2009. gadā bija ārkārtīgi zems un pietiekoši zems tas būtu arī tagad, ja vien Latvijas valsts kasē neglabātos Zviedrijas uzspiestais banku sistēmas drošības spilvens. Tākā Latvija savas attīstības finansēšanai noteikti varēja aizņemties naudu. Tāpat Latvijai 2009. gada sākumā bija iespējas pieprasīt, lai ES ievieš vienotus eurobonds - to lietderību tajā laikā nopietni apsvēra gan ECB, gan Eiropas Komisija, tikai Latvijas labējā valdība nepastāvēja uz savu tiesību izmantošanu. Tālākais ir zināms - no vienas puses bija kaut vai Vienotības koalīcijas antitkonstitucionālais balsojums par pensiju samazināšanu (E. Repšes un V. Dombrovska uz Saeimu sūtītajā likumprojektā bija skaidri norādīts, ka daži tā panti var neatbilst Latvijas Satversmei un tomēr - Vienotības vadītā labējā koalīcija apzināti balsoja pārkāpjot Satversmi - APZINĀTI). No otras puses Eiropa tagad ir samierinājuies ar savadabīgu eurobonds variantu EFSF izskatā, kas strādā rūkdams www.efsf.europa.eu/ab...
Tāpat Latvijai nebija jāsāk no nulles arī labu investīciju piesaistīšanā, piem., Lietuviešu ekonomikas ministrs spēja uz savu valsti atvest gan Barclays, gan IBM. Un tas pats ir ar čehu panākumiem, utt. Latvijai bija tikai jāvēlas sevi prezentēt kā valsti, kas vēlas attīstīties un viss būtu noticies. Investoriem patīk tīģeri un investori ir noskaņoti uz to, ka Easter Europe varētu būt tāds tīģeris, tikai - līdz šim nav iniciatīvas no valstu puses, ka šeit būtu vēlamas investīcijas ar noteiktu profilu.
Un attiecībā par Āfrikas lētā darbapsēka nodarbināšanu - nu nav skaidrs, pa ko Jūs runājat, jo vismaz 4 Āfrikas valstis (to skaitā arī Kenija) pēc Davosas foruma datiem ir invoētspējīgākas nekā Latvija. Latvija drīzāk ir lētais darbaspēks āfrikāņiem un pēc Jūsu teorijām sanāk, ka latviešiem jāpaciešans dažas paaudzes, jāuzkrāj muskuļi un tad kaut kad tālāk nākotnē jācenšas sasniegt Skandināvija... Pārāk racionāli tas neizklausās laikmetā, kur visu nosaka investīcijas un kredīti.
Žoržs ļoti labi pateica, bet šī doma ir jāpaturpina - taisnīgāks (vienlīdzīgāks) ienākumu sadalījumam ir arī ar ļoti racionālu jēgu - cilvēkiem ir nepieciešams noteikts materiālais minimums, lai atlicinātu brīvo laiku un materiālos resursus studijām, "eksperimentiem garāžā" (kas var būt gan augstkolā R&D projektiem veltītais laiks un nevis saldējuma tirgošana, lai sakrātu studiju maksu, mācību grāmatām vai iztikai ziemā; un tas var būt arī brīvā laika hobijs vai cita aizraušanās, no kura var izaugt jauns uzņēmums - galu galā - visas šīs aktivitātes ar laiku rada darbavietas un atgriež nodokļos atpakaļ naudu valstij).
Tieši šis racionālais pamatojums (un nevis komunistu saukļi par to, ka mazpelnošiem strādniekiem kaut kas pienākas par plikiem sviedriem) ir arī mūsdienu reformēto sociāldemokrātisko kustību pamatā, kas sākās 20. gs. beigās. B. Klintons šo politiku sauca par strādājošo "empowerment" un norādīja, ka viņa ieviestā progresīvā nodokļa sistēma radīja ilgstošāku un lielāko nodarbinātības pieaugumu ASV vēsturē, pie kam jaunās darbavietas bija ar lielāku vidējo darba algu nekā esošās. B. Klintona strādājošo "empowerment" laikā ASV piedzīvoja tik dramatisku tās mūžīgā parāda samazināšanos, ka ASV Federālo Rezervju sistēma aprēķināja, ka 2006. gadā ASV vajadzēja palikt bez valsts parāda vispār un tas traucētu normālai banku sistēmas darbībai (vēlākā labējo nākšana pie varas gan situāciju mainīja uz pretējo). B. Klintona "empowerment" bija nevis arodbiedrību apbruņošana ar jaunām streiku iespējām, bet gan iespējas vienkāršiem ļaudīm mācīties un atrast labākas darbavietas. Un B. Klintons arī atzina, ka viņa prezidentūras laikā pie savas daļa tika arī turīgie ļaudies, kaut vai akciju cenu kāpuma dēļ viņi ieguva vairāk nekā samaksājot progresīvo nodokli.
Ir arī pietiekoši daudz pētījumu ekonomikā (skat. kaut vai Journal of Development Economics vai nesenu Baltic Journal of Economics) par to, ka bezdarbniekiem sniegtais atbalsts (pretēji Latvijā Vienotības realizētajai politikai) rezultējas, lai cik tas paradoksāli pirmajā mirkli neliktos, augstākā valsts IKP. Un skaidrojums ir vienkārši - ja bezdarbnieks ir spiests pieņemt pirmo pagadījušos darbu, tad viņam pretim atradīsies uzņēmējs, kas negribēs investēt tehnoloģijās vai sava uzņēmuma procesu optimizācija un tā vietā samierināsies ar zemāku darba ražīgumu, jo viņam būs iespēja maksāt mazāku darba algu. Zaudētāji šajā gadījumā ir abi - gan darba ņēmējs, gan arī uzņēmējs. No biznesa viedokļa (ja neņemam vērā tā sociālos aspektus un koporatīvās pilsonības vērtības) tas var arī nebūt slikts pasākums, jo arī šādi var izdoties noturēt labu pelņas maržu, bet no valstiskā viedokļa tā ir katastrofa - jo samazinās nodokļu maksājums no viena cilvēka un līdz ar to valstij ir nepieciešams lielāks skaits iedzīvotāju, lai samaksātu par tās fiksētiem izdevumiem, kaut vai par robežsardzi, valsts aparātu, utt.
Bet Latvijas apstākļos ir skaidri redzams, ka Vienotības vadītās labējās koalīcijas politika vismaz no šiem aspektiem ir pilnībā izgāzusies. Par to liecina gan K. Kariņa pieminētie nožēlojamie skaitļi, gan arī daudz anekodotiski pierādījumi un to apliecina arī ES Komisijas reitingi, kas seko līdzi kā ES dalībvalstis izpilda Eiropa 2020 programmu - par Eiropu kā konkurētspējīgu un inovatīvu reģionu - šajos reitingos, piem., par 2011. gadu ec.europa.eu/enterpri... (turpat ir arī 2010. gada skaitļi - visi tie ir slikti, bezgala slikti) Latvija ir pēdējā vietā ES27 un pēdējā vai priekšpēdējā vietā Eiropas kontinentā vispār. K. Kariņa pieminētā vīzija nav iespējama, kamēr pie varas atradīsies viņš pats un viņa labējā Vienotības koalīcija. Labējie savu darbu Latvijā ir padarījuši un rezultāts ir redzams. Ir jabūt pagriezienam pa kreisi un pašlaik vienīgais nopietnais spēks šajā ziņā ir Saskaņas Centrs. Neko darīt. Sliktāk nevar būt, var būt tikai labāk.
A. Bērziņa teiktais laikam ir zināma taisnība, jo, ja apskatās, pirms vēlēšanām izplatītā dokumenta IZAUGSMES_PLANS.doc (nosaukums “Ražošana, darbs un izglītība” - Valda Dombrovska plāns stabilai Latvijas attīstībai) Properties autoru, tad tas ir kaut kāds Ainars Scipcinskis. Google līdzīga nosaukuma persona ir atrodama saistībā ar reklāmas aģentūru "McCann - Erickson Riga".
Un Alehins laikam dzīvo kaut kādā IR Ozoliņa kurinātā histērijā. Ja SAB vai SAB NATO partneriem ir vai būtu kāda informācija par procesiem, kas apdraud Latvijas drošību, tad šī informācija tiktu likta galdā. Alehinam ieteicams ir pārskatīt SAB mājaslapu vai SAB publiskos gada pārskatus, lai secinātu, ka histērijas labāk ir ārstēt. Krievija varbūt apdraud Latviju, taču pašlaik tās ir tādas pašas metodes, kuras lieto Soross vai neoliberālis Aslunds. SAB nav devis citas norādes sabiedrībai, viss cits pagaidām, kamēr šādu bridinājumu nav, ir izdomājums. Lielākais drauds Latvijai ir pašas tās iedzīvotāju nabadzība (kas, piem., spiež pārdot savu aktīvus un nevis investēt tajos) un izglītības problēmas un nespēja radīt ekonomikas un kultūras vērtības. Un šī drauda cēlonis ir solidaritātes trūkums sabiedrībā un vēlētāju neinformētība par progresīvas-kreisās politikas piedāvātiem risinājumiem.
Par SC un Krievijas Vienotības līgumu vislabāk par palasīties ASV vēstniecības Wikileaks telegrammā:
¶9. (C) In our view, SC's cooperation agreement with United
Russia had more to do with nailing down its domestic voter
base than with creating an alliance with Moscow. The deal
secured positive media coverage on Russian state media, the
prime news source for many ethnic-Russians in Latvia.
Urbanovics and Cilevics both told PolOff privately that SC
was forced to sign the pact quickly to preempt other
political parties in Latvia that were seeking a deal with
United Russia. While media attention has speculated that the
People's Party (TP) and its leader, Andris Skele, were
exploring a cooperation agreement (TP has denied this),
Urbanovics told PolOff that the more dangerous competitor to
SC was its own Riga City Council ally, LPP/LC. Urbanovics
said LPP/LC had nearly completed an agreement with United
Russia before SC preemptively signed. According to Urbanovics
and Igor Pimenov, another leading member of SC, LPP/LC has
already siphoned away 5-6% of SC's voters. (Note: Urbanovics
and Cilevics both confirmed to us that SC is also negotiating
a cooperation agreement with the Chinese Communist Party.)
Bloga autora komentārā "21.jul 00:23" par parādu neatdošanu ir sagrāvis visa šī bloga uzticamību un arī sava reputācijā (un visticamāk - arī tās iestādes reputāciju, kuru pārstāv). Šajā komentārā bloga autors "filosofē" par parādu neatdošanas ļaunumu, lai gan patiesībā par sekām, kādas rada suverēna bankrots, ir arī empīriski pētījumi.
Par lielu pārsteigumu sev (ņemot vērā Latvijas labējo "mēdiju" un "ekspertu" propagandu) atklāju, ka piem. peer-review pētījums E. L. Yeyati, U. Panizza. The elusive costs of sovereign defaults. Journal od Development Economics vol. 94 (2011) 95-105 apliecina, ka suverēna defoltam nav paliekošu seku vidējā termiņā uz IKP izaugsmi un citētie citi peer-review pētījumi apliecina, ka suverēna defaultam nav izteikti paliekošu seku arī uz valdības parāda procentu likmēm. Vēl vairāk - pētījums apliecina, ka nopietnākās sekas ir pirms defaulta izsludināšanas (tieši tas, ko redzējām Latvijas gadījumā un ko redzam arī pašreiz ar PIGS).
Papildus tam G. D. var aprunāties arī V. Dombrovski, kurš šajā sakārā atzina: "...OK, the studies do fail to find substantial after-effects of sovereign defaults and, on average, countries do seem to regain access to capital markets after about four years....", kā liekas - arī pēc tam, kad bija nočekojis to Journal of Economic Literature, kas līdzās Quarterly Journal of Economics, ir otrs ietekmīgākais ekonomikas žurnāls pasaulē.
Vispār, ja palasa ārzemju ekonomikas pētījumus, tad atklājas arī tādas lietas, ka būtiska sociālā atbalsta samazināšana bezdarbnieku pabalstiem patiesībā noved pie nevēlamas vienošānās par darbu un tas kopumā nevis palielina, bet gan samazina IKP.
Tātad - var ierēkt par to, kā itkā profesionālis, kas spriež par izglītību, apliecina savus sasniegtumus šajā jomā.
Nav tiesa, ka "politiķiem trūkst politiskās gribas". Politiskā griba pietrūkt pašiem vēlētājiem. Jo kāda gan jēga partijām censties izstrādāt savu piedāvājumu ekonomikā vai izglītībā, ja vēlētājs vienalga nobalsos vai nu par "nacionālismu" vai arī par "tiesiskumu" (kas neko nepasaka, piem., par to darīt ekonomikā).
Vēl vairāk - ja politiskās gribas ir pietrūcis Vienotībai vai VL, tad tas nenozīmē, ka politiskā griba ir pietrūkusi, piem., Saskaņas Centram.
Katram ir iespēja izlasīt Vienotības avīzes 11. nr. 6. lpp Dombrovska 5 punktu programma - atkal ir šīs runas par finanšu stabilizāciju, par mikrouzņēmumie, par arodizglītību, par eksportu, bet nav šī redzējuma, ka Latvijai būtu jāmeklē kāda labāk niša. Citas partijas domā savādāk. Bet vai vēlētājs izlasīs to programmas un vai būs gatavas pārkāpt saviem "nacionālisma" un "tiesiskuma" bubuļiem un būs gatavs izrādīt savu politisko gribu un nobalsot par šīm citām partijām?
Vai arī būs tas pats business as usual, kad savēlam labējas partijas un pēc tam pa avīzēm, komentāriem vai protestos uz ielām prasām no šīm partijām to, kas nav rakstīts to programmās un priekšvēlēšanu solījumos, proti, progresīvu un sociāldemokrātisku politiku?
Un sava vaina ir jāuzņemas arī Latvijas labējiem mēdijiem, t.sk. arī IR. Piem., ir nesen bija atreferēta intervija ar VVF Latvijas Radio. Nezkāpēc IR atreferēja tieši VVF žēlabas par tiesiskumu, bet tajā pašā laikā IR pat nepieminēja VVF izteikto dziļo nožēlo par zemajiem izglītības kvalitātes rādītājiem (salīdzinot ar ES citām valstīm) un pārrunām ar atbildīgo ES komisāri par to. LR žurnālists A. Tomsons pārjautāja, vai VVF ir žēl par šo situāciju un VVF uzsvēra "Jā, ļoti žēl".
Tāpat lasot Šveices bankas UBS (viena no spēcīgākajām investīciju bankām pasaulē, kas pārvalda pietiekoši daudz bagātu cilvēku kapitālus) klientu žurnālā (parasti pieejams tikai klientiem) nācās uzdurties uz sekojošu UK konsevartīvās Kamerona & Klega valdības ieteikto "austerity measures" novērtējumu:
"...Whether this is the right policy largely depends on your view of plausible Gilt rises for less controlled budgets. Clearly the coalition has chosen to rank financial risk ahead of growth risk,..."
Tātad, viena liela banka savā žurnālā, kas domāts high and ultra-hught net worth individuals, atturas dziedāt viennozīmīgu slavas dziesmu Dombrovska politikai līdzīgiem pasākumiem. Un kas to lai zina - varbūt arī Latvijas bankas publiski saka vienu (un Latvijas labējās avīzes viņiem seko), bet privātā kārtā, kad iet nopienta runa par klientu naudas investēšanu, saka ko pilnīgi citu - ka investēt ir labāk valstis, kas attīstību stāda augstāk par stagnējošu "finanšu disciplīnu"?
Secinājumam no šiem faktiem ir jābūt ļoti skaidriem - Latvijai nevar būt lielas cerības, ka "primitīviem biznesiem" būs nākotne un ka šejienieši varēs iztikt bez mācīšanās un izaugsmes. Ja Latvija nenostāsies uz attīstības ceļa, tad tās relatīvā pozīcija pasaules labklājības rangos neizbēami kritīsies, jo citām valstīt ir radikāli pretēja pieeja.
Jautājums ir par to - vai Latvijai ir jāatbalsta pašreizējie kapitāla īpašnieki, kas ir investējuši "primitīvos biznesos", kas būvē labējas partijas un lobē labējos politiķus, lai atpelnītu šīs investīcijas un varbūt pat iegūtos līdzekļus turpināt investēt līdzīgā garā arī turpmāk? Vai tiešām šie kapitāla īpašnieki ir pelnījuši nodokļu atlaides, progresīvā ienākuma nodokļa neieviešanu. Bet varbūt izeja ir pretējā pusē - aplikt ar nodokļiem primitīvos biznesus, šo nodokļu naudu novirzīt izglītības sistēmas pieejamības un kvalitātes celšanai un tad tālāk jaunie cilvēki jau paši iensīst gan cilvēkkapitālu, gan arī spēs piesaistīt kapitālu no ārvalstīm (piem., skaitļi rāda, ka Dombrovska valdības pirmajos divos gados āŗvalstu tiešās investīcijas nav pieaugušas, par spīti visiem labajiem vārdiem, kurus Latvija par "finanšu disciplīnu" saņēma no labējā valdībām) un radīt jaunus biznesus. Skati. piem., konferenci par tēmu - "strukturālās reformas nepieciešamas arī Latvijas biznesam"
www.diena.lv/sabiedri...
Skaidrs,ka šādas reformas prasa līdzekļus un izskatās, ka ņemot vērā pēdējos 2-3 gadus, šo līdzekļu būs nepieciešams vairāk nekā tad, ja pēdējos 2-3 gados politika būtu bijusi citāda. Piem., vai ir bijis saprātīgi atteikties no valsts subsidētām darbavietām infrastruktūras būvē un jaunu mājokļu celtniecībā krīzes laikā. Tagad cenas izejvielām un darbaspēkam ir cēlušās un, piem., NĪ cenas būs pirmās, kas radīs spiedienu uz darbinieku algām un līdz ar to mazinās valsts konkurētspēju vai arī viecinās emigrāciju (tieši kā treknajos gados, jo tad daudzi cilvēki emigrēja tāpēc, ka šeit nevrāje atļauties savu mājokli). Tāpat valsts subsidētās darbavietas būtu saglabājušas un pat audzējušas cilvēkkapitālu, jo nevar salīzināt 100latnieku programmu ar nopientu darbavietu.
Izskatās, ka bez sociāldemokrātiskas un progresīvas politikas Latvijai nav nākotnes.
Pēc tā, kā Latvija īsteno Lisabonas stratēģiju par Eiropu kā konkurētspējīgu un inovatīvu reģionu, šī valsts ir pēdējā vietā gan E27, gan Eiropas kontinentā, kurā ieskaitās arī Turcija un Albānija, gan arī Latvija atpakaliek no Krievijas (Krievijas inovāciju rādītāji ir par 39% zemāki nekā E27 kopumā, bet Latvija atpaliek par vairāk nekā 50%), skat. www.proinno-europe.eu...
Arī pēc Pasaules Ekonomikas Foruma (rīko sanāksmes Davosā), Latviju pēc inovāciju rādītājiem apsteidz vismaz 4 Āfrikas valstis - gan Tunisija un Dienvidāfrika (kas itkā būtu saprotami), gan arī Kenija un Gvineja (diemžēl), kā arī 72 citas pasaules valstis.
Kad šie dati tika publiskoti, tad starptautiska avīze, kas raksta par Baltijas valstīm, ievietoja plašu rakstu, kurā tika lietots jēdziens "primitīvi biznesi", kas arī lieliski sasaucas ar šo bloga ierakstu.
Šeit būtu Latvijai jāsaprot divas lietas.
Pirmkārt, vēlētajiem ir skaidri jāierauga, ko tad īsti nozīmē visi tie "uzņēmēju aizstāvji", kas tik bieži nāk no labējo partiju rindām (Vienotības JL ir izteikti labēja partija, kurai līdz ar PS un SCP iesaistīšanu savienībā ir izdevies apklusināt progresīvākos ļaudis no PS un SCP; arī jaunā ZRP ir centriski labēja partij). Šī bloga un Latvijas vietas pasaulē kontekstā izskatās, ka tie galvenokārt ir primitīvo biznėsu aizstāviju. Tātad - ja kāda labēja partija sola atbalstīt uzņēmējus, tad tas ir solījums atbalstīt primitīvos biznesos veikto investīciju atmaksāšanos un šo biznesu darbības turpināšanu. Vai tas Latvijai ir vajadzīgs?
Nē, tas nav vajadzīgs Latvijai, vismez nez vidējā un ilgā termiņā. Tāpat kā agrāk bija cīņā starp ražotājiem (pumpainiem) un tranzītbiznesu (strīpainiem), tāpat tagad Latvijā iezīmes cīņa starp primitīviem biznesiem un attīstītiem biznesiem. Katram no tiem ir atšķirīgas prasības pret izglītības sistēmu, pret sociālo nodrošinājumu, pret sabiedrībā dominējošo kultūru (vai tā ir popkultūra, kuru klausās noliktavās strādājošie krāvēji vai arī tā ir augstā māksla kura veicina tādas profesijas, piem., kā dizainu).
Otrkārt, Latvijai ir skaidri jāapzinās sava vieta pasaulē. Un šī pasaule ir mainīga. Piem., Ķīna, Indija, Krievija un Brazīlija vairs sen nav tikai lētā darbaspēka valstis, bet tās pastāvīgi dodas augšup pa barības ķēdi. Šis uzstādījums, piem, ir paredzēts arī Ķīnas piecgades plānā. Un tas arī, piem., atšķirībā no citiem komunistiem, tiek arī sekmīgi realizēts. Daži fakti: pēc investīcijām R&D (nominālā apjomā par valsti kopā, nevis uz iedzīvotāju) Ķīna jau tagad 2. vietā pasaulē aiz ASV un apsteidzot Japānu un Vāciju. Salīzdinot izaugsmes tempus, Ķīna apsteigs ASV pēc šī rādītāja tuvākos divos gados. Ķīna ir ne tikai viena no pasaules lielākām valstīm pēc vietas, kurās reģistrē patentus (tas nozīmē, ka šeit tiek izmantotas modernas tehnologījas), bet Ķīna ir strauja līdere sarakstā, kas šos patentus piesaka (resp., kas rada tehnoloģijas un kurai pieder atbilstošās intelektuālā īpašuma tiesības), piem., ja salīdzina 2006-2010. gada izaugsmi pēc pieteikto patentu skaita, tad aina ir:
ASV -12%
Japāna +19%
Vācija +5%
Dienvidkoreja +63%
Ķīna +212% (2010. gadā pieaugums bija +56%).
Absolūtos skaitļos Ķīnai vēl ir nedaudz kur augt, jo tā pagaidām ieņem 4. vietu pasaulē pēc radīto patentu skaita ASV 2010. gadā radīja ap 48.000, bet Ķīna ap 13.000 patentu). Līdzīga aina paverā, ja palūkojamies uz uzņēmumiem, kas rada šos patentus - pasaules pirmais piecinieks ir:
Panasonic (Japāna)
ZTE (Ķīna)
Qualcomm (ASV)
Huawei (Ķīna)
Philips (Nīderlande)
Un vēl ir jāmin arī tas, ka Latvijas vidējo vēlētāju var salīdzināt ar koncentrācijas nometņu iemītnieku - arī tiem bija atņemta ticība, ka ir iespējamas kaut ko mainīt un tāpēc milzīgu skaitu ieslodzīto uz nāves vietām varēja vest tikai dažu civlēku liels konvojs.
Piemērs tam ir nesenais Ķīļa izlēcieni par pensijām vai izglītības sistēmas finansējumu. Vidējais vēlētajs to uztvēra kā neizbēgamu nākotnes faktu, lai gan ir taču priekšvēlēšanu laiks un katram vēlētajam ir tiesības bez žēlastības balsot par citiem sarakstiem, kas šādus izlēcienus neatļaujas.
Bet par pašām pensijām runājot - Latvijas IKP ir tik zems un Latvijai ir nepieciešama tika strauja IKP izaugsme (piem., investējot izglītībā un biznesos, kas rada jaunus produktus un nevis tikai atbalstot "primitīvos biznesus"), lai sasniegtu kaut cik saprātīgus labklājības rādītājus, ka pensiju sistēmas pastāvēšanai šajā gadījumā vajadzētu atrisināties pašai no sevi. Cita lieta - ja šī valsts izvēlas to ceļu, kurā IKP izaugsme nenotiek (piem., nofiksējas pašreizējo "primitīvo biznesu" atbalstam), tad patiešām ir jāmeklē nepatīkami risinājumi.
Latvijā problēmas rada ne jau vēlēšanu sistēma, bet gan partiju sistēmas kroplīgums. Vienotība ir tam lielisks piemērs.
Pirmkārt - Rietumu valstīs katra partija pārstāv noteiktas vēlētāju grupas intereses (piem., bagāto cilvēku intereses maksāt mazākus nodokļus vai darba ņēmēju intereses, lai būtu pieejama un solidāra sistēma izglītības iegūšanai un prasmju celšanai) un noteiktu skatījumu, kā lietas ir risināmas (brīvais tirgus vs tirgus ierobežojumi un ierobežojumi kapitālam nekontrolēti koncentrēties dažu rokās). Rietumos arī cilvēki ļoti labi apzinās, ka tada vienīgā patiesība (piem., "patiesība", ka Dombrovska iekšējās devalvācijas politikai nav citas, lielākai Latvijas iedzīvotājau daļai izdevīgākas, alternatīvas) nav un visu izšķir proporcijas, kādās labējie un kreisie spēki ir ievēlēti parlamentā un par kādu kompromisu šie spēki vienojas. Tātad - Vienotības modelis, kas paredz labējo (JL un PS) un kreisās (SCP) partijas apvienību, nav nedz vērsts uz Rietumiem un nav arī dzīvotspējīgs. Vienīgie ieguvēji šājā ziņā ir Vienotības labējais spārns, kas ir spējis pakļaut savām idejām progresīvos pārstāvjus no SCP un PS. Ja vēlētājiem Latvijā būtu skaidra izvēle starp labējām un kreisām partijām, tad uzticība parlamentam būtu daudz lielāka. Šajā ziņā pozitīvu attīstību iezīmē Zatlera partija, kas sevi skaidri pozicionē kā centriksi labēju un arī SC skaidrā pozicionēšanās pa kreisi no centra. Cita lieta - vai žurnālisti šo tendenci spēs uztvert un atbilstoši parādīt lasītājiem.
Otrkārt - Rietumu (seviški jau ASV) partijās vēlēšanu kandidātu sarakstus nesastāda partiju vadība tumšās istabās konsultējoties ar saviem sponsoriem. Rietumos potenciālie kanditāti paši sevi piesaka priekšvēlēšanu ciņās par vietu sarakstos. Kandidāti paši vāc arī ziedojumus savai priekšvēlēšanu un vēlēšanu kampaņai un kandidāti nāk arī ar paši savām idejām, kadā virizienā partijai attīstīties. Tātad - Rietumos jau kandidātu sastādīšanas laikā partijas ierindas biedriem ir iespējas izdarīt izvēli par noteiktu kandidātu un noteiktām tā pārstāvētām idejām. Latvijā šis process vienkārši nav. Ēlrets grupas iekļaušana Vienotības sarakstā uz 10. Saeimsa vēlēšanām ir spilgts piemērs. Tāpat Vienotības diskusijas par vai pret sadarbību ar SC pierāda šo pašu demokrātijas trūkumu - vai tad Vienotība nevarēja ieviest internetā saviem beidriem e-balsošanas iespējas, kurās tad šis jautājums tiktu demokrātiski izlemts un nevis to izdarītu partijas vadība pēc sev zināmiem kritērijiem.
Treškārt - Rietumos tiek viecināti mazie ziedojumi partijām. Latvijā tas ir gandrīz vai aizliegts, jo dati par visiem maziem ziedojumiem tiek publiskoti KNAB mājaslapā un ir arī gadnrīz momentāni pieejmai Google meklētājām. Līdz ar to datu publiskošana paver milzīgas iespējas diskriminācijai un uzliek papildus slogu tiesām. Rietumos dati par maziem ziedojumiem ir pieejami tikai tiesībsargājošām iestādēm.
Ceturtkārt - Latvijā ir arī neizglītots vēlētājs, piem., tāds, kas jauc Rietumu sociāldemokrātiju ar totalitāro komunismu, kas ir divas dažādas lietas. Šeit vaina ir jāmeklē mēdījos, jo Latvijā faktiski nav centriski kreisa mēdija (ASV tāds ir The New York Times, Lielbritānijā - The Guardian) un centriski kreisais viedoklis tiek gandrīz vai noziedzīgā kārtā aizslaucītas arī no nodokļu maksātāju uzturētajiem sabiedriskajiem mēdijiem. Latvijas mēdiju vidē dominē labējām partijām izdevīgā Sorosa fonda uzturētie think tanks un banku eksperti.
Un piektkārt - tieši par raksta tēmu. Autors ir neprecīzs tajā apstākli, ka pēc autora prāt veco monarhiju sabrukšana bija tā, kas mainija vēlešanu sistēmas (piem., atcēla mantas cenzu vai pat ieviesa sieviešu balstiesības). Vēsture rāda - piem., Lielbritānijas un Zviedrijas (sevišķi brutāls, jo balsis tika svērtas atbilstoši mantībai) piemēri, kuros tāpat bija mantas vai dzimuma cenzi un kuros monarhija netika nedz atmesta nedz arī sevišķi vājināta - tātad šie piemēri rāda, ka, iespējams, galvenai iemesls vēlēšanu tiesību paplašināšanai bija PSRS dibināšana un Rietumu "demokrātiju" bailes, ka tas varētu notikt arī citās valstīs.
According to the official EU data, that tracks how countries implement Lisbon strategy on competitiveness and innovation, Latvis it the least innovative (or one can say it with more rude terms) country not only in EY27, but in Greater Europe as well - i.e. Latvia ranks behind even Turkey and namely, Russia as well:
www.proinno-europe.eu...
Another numerical indicator is World Economic Forum (Davos) Competitiveness rank, Latvia dropped from the 54th place it had when Mr. Dombrovskis started his tenure to the miserable 71th place at the start of this year. This drop can be the real cause why Predident Zatlers decided not to go to Davos this year. Latvia has only miserable 77th place in Davos innovation index, Latvia is behind at least 4 African countries.
And that is apparently, why it has happened. Simple economics state that you should have 1) capital and 2) human resources and only then you can build enterprise and create some output.
Latvian politicians has presented "new economics". Dombrovskis internal devaluation policy predicted that it is sufficient to adpot harsh measures for unemployed people and then everyone will start to be more productive and to learn new skills. Latvia's structural unemployment shows that it is not working. And some research, e.g. in Journal of Development Economics, shows that the opposite view is more towards reality.
And about access to capital. Mr. Dombrovskis himsel recently in Latvian Forbes acknolwedged that there has not been the increase of foreign direct investments despite the budget tightening and much appraisal from right wing international monetary institutions and right wing governments. It is so funnay that Latvia is receiving so much good but worthless words and no private investore is betting on the future of this country under the leadership of Mr. Dombrovskis. And yes - 5% interest rate on USD load is no argument against the prevailing picture sketched above, it is rather proof of it, if we compare USD and EUR yields.
So - without capital and human resrouces there in no productive companies, no production capacity and potential GDP goes to zero and that creates inflation. So - inflation is another proof that you are not allowed to tight belt so far that it hinders development - that is not allowed in this century. Latvias future will be sound proof. Pleasure to see this.
Cerams, ka ieveles Berzinu, tad tauta vares izveleties, ko atstat - sliktu saeimu vai sliktu prezidentu. To ari shi valsts ir pelnijisi, ja nevelas apgut Rietumu politiskas kulturas principus (un sorositi tos nu gan neparstav).
Un par briviem balsojumiem. Satversme nosaka, ka Prezidenta velesanas ir aizklatas, tatad obligatie frakciju balsojumi ir antikonstitucionali. Skumji, ka jenoti to nesaprot. Bet nav jau pirma reizie, ka tie paarkapjs Satversmi.
Parasti ar Ziemeļvalsti saprot sociāli taisnīgu, egalitāru labklājības sabiedrību, kuras ekonomikas pamatā ir zināšanas un tehnoloģijas. Latvijā daudzi šādu sabiedrību vēlējās Atmodas laikos un pa laikam vēlas arī tagad, bet skaidrs, ka Latvija nav Ziemeļvalsts. Un Latvija arī nekad nebūs ziemeļvalsts, ja turpinās vēlēta labējas partijas valdība.
Piem. JL dažreiz saka, ka tās mērķis varot būt Latvija kā Ziemeļvalsts, bet tie ir meli, jo šī pati JL savā programmā paredz nodokļu konkurenci ES un citas labējai partijai raksturīgas lietas. Bet Ziemeļvalsts modelim ES nodokļu konkurence ir naidīga, tieši tāpat kā tādu valstu kā Kipras klātesamība ES apdraud ES labklājības valstu pastāvēšanu. Tas ir tieši tāpat kā ārzonas apdraud nodokļu iekasēšanu normālās valstīt un daudz citu normālu valstu funkciju veikšanu.
Ziemeļvalstu modeli paredz lielas valsts investīcijas izglītībā, R&D, sociālā nodrošināšanā un paredz, ka šīm investīcijām būs arī atdeve augstāku nodokļu ieņēmumu veidā. Latvijā labējās valdības virza uz pretējo pusi - noplicināta izglītības sistēma, Latvijas zemais inovāciju un konkurētspējas reitings (atb. 77. un 70. vieta, sevišķi konkurētspēja ir kritusi Dombrovska valdības laikā), utt. - tas viss aizmēž sapni par Latviju kā Ziemeļvalsti mēslainē.
KRUSTTEVS minēja ziemeļvalstu domāšanu - nekas īpašs šajā domāšanā nav - tā ir uzticība progresīvām sociāldemokrātu partijām un šī uzticiba ir arī citās REiropas labklājības valstīs.
Un vēlētājiem pašiem ir jācinās par savu ideju - nedrikst vēlētājs skatīties mutē bagātiem bāleliņiem un to pakalpiņiem no intelligentsia apdrinām un gaidīta, ka viņi ar savu "gudrību" apžēlosies par nabaga vēlētāju un atteiksies no savām intereseām par labu mazāk bagātajam tautietiem. Tā tas nenotiek un nekad arī nav noticis. Un jāpaskatās vēsturē - Zviedrija ne jau visu laiku bija labklājības valsts. Pietiek atcerēties kaut vai to, ka 20. gs. sākumā Zviedrijas vēlēšanu sistēmā balsis nevis skaitīja, bet svēra - tikai turīgiem ļaudīm bija teikšāna. Un tikai pēc revoulūcijām Krievija un Vācijā - 1919. gadā - tika pieņemts gan par vienlīdzīgām vēlēšanu tiesībām, gan arī par 8 stundu darbadienu. Un šīe likumi jau tālāk ļāva pie varas nokļūt sociāldemokrātiem un īstenot savu skatījumu par to, kādai jāveidojas sabiedrībai.
Point "5)... b) Latvia has been able to sell 10-year lats government debt for less than 7% interest rate, twice as high as for Germany, yes, but way lower than e.g. for Greece..." is something like small lies.
Latvia indeed sold some 10 year bonds 2 weeks ago but total amount was only 10 million lats. Total demand from banks was below 30 million lats. The only way how to increase this demand for Latvia's debt will be to raise interest rate. So - 7% is not real figure.
And this economist avoided some other facts. E.g. Latvia was, according to the data by Davos forum, the 54th most comepetitive economy at the start of Dombrovskis government and during the last 2 or so years Latvia has steadily lost its competitiveness and now it ranks only as 70th most competitive economy in the world. Innovation indicators of this country are miserable - Latvia is only the 77th most innovative country in the world.
Par Sorosu. Pietiek saskaitīt, cik projektus finansē Sorosa fonds un cik projektus, piem., Frīdriha Eberta fonds, lai secinātu, ka tiem, kas ir gatavi paust libertāriešu idejas – tiem ir lielākas iespējas uzvarētu kādā no projektu konkursiem un līdz ar to piepildīt savu sili. Tas bija domāts ar teicienu 'Soross stāv blakām' un par šo faktu var viegli pārliecināties, tākā nebija pamats apgalvot, ka tie ir kaut kas izdomāts. Ļaunums šājā lietā ir tas, ka ārzemju finansējums atbalsta tās idejas, kas ir svarīgas finansētājam un nevis tās, kas būtu noderīgas Latvijai. Nekad nesapratīšu, kāpēc ir tik svarīgi cilāt geju u.c. cilvēktiesību jautājumus, ja valsts politikā līdz pat 2000. gadu sākumam vienkārši nebija sadaļas par pieejamu mājokļu politiku (un par mājokļu tirgu vispār), kāda ir visās citās valstīs, pat ASV. Un šīs sadaļas trūkums gejiem varēja radīt daudz lielākas problēmas nekā jebkas cits, par ko sorosīdi tik ļoti mīl runāt. Nekad arī nesapratīšu, kāpēc tik daudz laika tērēt korupcijas aprunāšanai, ja korupcija pati no sevis iznīktu (saruktu līdz apmēriem, kad tā vairs nebūtu bīstama) tajā brīdī, kad Latvijā politiķi beidzot būtu gatavi runāt par tām lietām, kas patiešām interesē tautu – piem., par labām darbavietām, par pieejamiem mājokļiem, izglītību, par iespēju izmantot apgūto izglītību, utt., utt. – un būtu gatavi ne tikai atklāti par to runāt, bet arī atbalstīt tautas vairākuma pozīciju šajos jautājumos. Šādiem politiķiem, kā to rāda milzīgais mazo ziedotāju skaits Obamas kampaņai, nav jāmeklē oligarhi, lai atrastu naudu partijas aparāta uzturēšanai un vēlēšanu kampaņām. Pietiek paskatīties uz ASV, lai secinātu, ka laissez-faire politiķiem ir daudz lielāki riski nonākt korpucijā, nekā, piem. Demokrātu partijas pārstāvjiem. Tas varbūt arī izskaidro Latvijas nedienas ar korupciju.
Un par to vai libertāriešu partijas vājās pozīcijas Rietumvalstīs ir vai nav arguments. Man liekas, ka tas tomēr ir arguments, jo Rietumvalstīm tomēr ir gadsimtos mērāma demokrātijas pieredze un būtu muļķīgi tagad kaut ko Latvijai izdomāt no jauna, tas ne piekā laba nenovedīs. Tieši tāpat kā Latvija jau savu unikalitāti ir pierādījusi ar 20 gadus nepārtrauktām labējo valdībām, kas šo valsti ir novedušas smagā krīzē un pēc tādiem rādītājiem, kā valsts konkurētspēja, inovācijas vai nabadzības līmenis – šo valsti ir grūti uzskatīt par Eiropai piederīgu. Arī valsts potenciālais IKP (investīciju trūkums un strukturālā bezdarba augstais rādītājs) ir tik zemos līmeņos, ka Latvijai draud inflācija pēckrīzes periodā. Un attiecībā par Āziju – varētu tikai priecāties, ja Latvija būtu gatava pieņemt Āzijas skatījumu, ka investīcijas R&D ir nepieciešamas sine qua non valsts izdzīvošanai 21. gadsimtā.
Par egoismu – lai piesauktā agresīvā uzvedība uz ceļiem un villu celšana kāpās paliek tiem, kas spēj izteikt tikai kategoriskus spriedumus bez argumentiem. Diskusijai šajā gadījumā ir jābūt par to, vai ekonomiskā brīvība pati par sevi ir vērtība? Un runa nav tikai par šī brīvības kroplajām formām – ārzonām (beznodokļu zonām) – kas parasti zeļ laissez-faire politiķu valdības gados (piem., Buša valdības laikā). Runa ir arī par to, vai itkā juridiski pareizā ekonomiskā brīvība ir patiešām arī taisnīga, ja netiek ņemtas vērā tādas vērtības kā solidaritāte un egalitāra sabiedrība.
Viens piemērs ir izglītības un darba iespējas nabadzīgiem un bagātiem cilvēkiem – šaubos, vai ekonomiskā brīvība šeit ir taisnīga, jo iespēju skaits vieniem un otriem atšķiras un atšķiras tādā apmērā, ka var apdraudēt piem., personiskās brīvības. Latvijā rosinātās diskusijas, ka valstij vajadzētu atbalstīt koledžas izglītību (un, saprotams, uz augstākās izglītības rēķina, un, saprotams, lai apmierinātu tos uzņēmējus un investorus, kas Latviju grib redzēt kā lētā, mazkvalificētā darbaspēka un zemo nodokļu valsti; skaidrs, ka koledžas beidzājam būs grūtības atrast labu darbu – piem., par tehnologu ražošanas uzņēmumā, jo tur ir nepieciešama augstākā izglītība) ir skaidrs piemērs, kā tiek sašaurināts ekonomiskās brīvības jēdziens, ja to piemēro mazturīgam jaunietim. Cits piemērs ir lielo banku varam, kas izpaužas, piem., neļaujot mazajiem investoriem vai ražotajiem uz vienlīdzīgu (juridisko un tehnologisko) iespēju pamata piedalīties nāktones darījumu vai atvasinājumu tirgos, būtībā tas ir monopols, kuru laissez-faire piekritēji spītīgi ignorē. Cits piemērs ir vadības izvēle un atalgojums lielajos uzņēmos. Lai arī laissez-faire piekritēji saka, ka šādas lietas nosakot tirgus, patiesībā tās nosaka nomināciju un kompensāciju komitajas, kas gadījumā, ja akcionāri ir sadrumstaloti (vai lielākais akcionāris ir valsts), uzvedas ļoti diktatoriski. Un šādi var turpināt. Un tad var aiziet arī līdz patiesajais vēsturei – privatizācijas sertifikātu tirgum, utt.