IR

Ceturtdien, 15.martā Austrijas mediji ziņoja par „diviem latviešiem”, kas nepietiekami ekipēti bija devušies kalnos un „ar helikopteri neievainoti izglābti tikuši” Laikam jau lai nediskriminētu sieviešu dzimumu.

 

Kad pār ceļu pārskrien melns kaķis, katru reizi nopriecājos, jo man tā ir laba zīme. Mans Piķis Piečuks man ir jau otrais tāds un mīļāku kaķi grūti iedomāties. Šķiet, ka tieši tādi kaķi man lemti, jo baltais runcis no dzīves šķīrās jaunības plaukumā un rudais Lasis Ripa pazuda jau pēc trim mēnešiem. Dies's to zina, kurā debespusē lapsēni spēlējas ar viņa asti! 

Mēs gatavojāmies tam jau labu laiku. Arnis rasēja dažādu konstrukciju tankus un vāca elektromotoriņus no salauztajām spēļu mašīnām. Ja tos salikšot kādus divdesmit pie vairākām plakanajām baterijam, tad helikoptera rats griezīsies. Varbūt arī viņš uzbūvēs lielu motoru pats. Arnim jau ir pilni septiņi gadi, bet man pieci. Es toties uzšuju aproci ar sarkanā krusta zīmi. Es būšu medmāsiņa un vilkšu ārā no kaujas lauka ievainotos. Karš būs – tas bija skaidrāks par skaidru.

Piķis Piečuks tikai ceturtdienas vakarā atgriezās savā dzimtenē Mirķos. Neviens viņu te vairs negaidīja – ne Pūpolīte, ne Helmuts Glūnigs, ne Joske Lifšics, nedz arī Aichena bārenis/ Tasaršauroasti.  

Emīlija pāris reižu ir bijusi pie mums mājās. Viņa ieteica Memmei meklēt kādu internātskolu debīlajiem bērniem, lai tur varētu aizsūtīt Arni, jo viņš nebūt nelīdzinājās Labajam Zēnam, kas skatījās acīs, paklanījās, pievilka kāju un skaidri un droši teica „labdien”. Nākamo reizi, kad viņa ciemojās, Arnis šļupstēja, atkāra lūpu, izbolīja acis, piekliboja un darīja, ko varēja, lai attaisnotu Emīlijas labi domāto ieteikumu. Memmei sākumā iepletās acis, bet tad viņa iespruka virtuvē lieku reizi apmaisīt zupas katlu, bet mēs ar Arni pa durvju šķirbu vērojām iespaidu, ko uz Tantēm atstāja viņa uzstāšanās. Viņas līdzjūtīgi kratīja galvas un zīmīgi saskatījās, kad Memme nāca atpakaļ no virtuves. Bet tas jau bija sen.

Ja mēs pilnībā būtu šķirti no pasaules un tad pēkšņi paskatītos uz to ar jaunām acīm, ik mazs ziediņš ceļmalā, mežs, jūra, upe, mākoņi, debesis, saullēkts un cilvēki mums līdzās liktos kā brīnums. Mūsu bērni filmās skatās uz datoru konstruētiem mošķiem ar nedabīgām grimasēm un kustībām, bet vai esam iemācījuši viņiem redzēt, cik neticami pilnīgs, skaists un brīnumains ir zvirbulis, kas peras peļķē?

Romānos bieži raksta par senām, pudelēs atrastām vēstulēm, kas pēkšņi atšķetina kādas katastrofas detaļas.  Šo vēstuli atradu, meklējot iekurus krāsnij, un pēc smagām pārdomām izlēmu, ka bez šī palīgā sauciena senākās un godājamākās latviešu sabiedriskās organizācijas vēsture nebūs pilnīga. 

Mandarīni bija uz Jauno gadu. Puskilograms gadā katram padomju bērnam. Jau gaitenī pēc stundas, kurā tie tika izdalīti, polietilēna maisiņa cilpa atsējās, roka pastiepās un apaļais, vēsais, drusku miklais, brīnumani oranžais mandarīns iegūla plaukstā. Miza nāca nost tik viegli, ak, pārāk viegli. Paradīzes smarža. Un tad jau arī garša.  Pa šķēlītei vien, it kā lēnām, tik taupīgi, bet drīz jau tas bija apēsts. Par spīti smagām iekšējām cīņām līdz mājām - kur nu - līdz trolejbusa pieturai mandarīni netika. Braucu trolejbusā, skatījos uz pelēkajām daudzstāvu majām un domāju - vai citi būtu savus jau apēduši.  Atverot ārdurvis, māja nesmaržoja pēc mandarīniem.  Paldies Dievam, apēduši gan. Skatīties, kā citi ēd mandarīnus būtu pārāk neciešami.