Ritvara piebilde ļoti vietā!
Esenciālisti gan uzskata, ka šādas lietas saskaitīt var ( bit.ly/gYS4Cy ) - ja jau Šekspīra sonetā esot rakstīts: "it is an ever fixed mark". Postmodernajā sabiedrībā visas citas vērtības un atšķirības plūst un mainās - vienīgā absolūtā vērtība un nemainīgā ceļazvaigzne ir seksuālā orientācija :) Citas atšķirības - etniskās, rasu, reliģiskās u.c. tikmēr esot subjektīvas un "sociāli konstruētas". Praksē šiem skaitītājiem tik labi neiet. Kinsijs, teiksim, savus 10% saskaitīja - bet tad viņam bija jādodas uz cietumu, un jāpieskaita pie homoseksuālistiem klāt arī zeki ar visai izplūdušu orientāciju (kaut kur pa vidu Kinsija paša nodefinētajā "spektrā").
Starp citu, metot monētu 100 reizes, ir tikai apmēram 8% varbūtība, ka uzkrīt TIEŠI 50 ģerboņi; toties ar 92% varbūtību uzkritušo ģerboņu skaits būs vai nu nedaudz lielāks vai mazāks par pusi. Varbūt tiem Geo-bildīšu veidotājiem tāpat šur vai tur uzkrita kāds nejaušs skaitlis? Būtu drīzāk aizdomīgi (t.i. ļoti maza varbūtība), ja viņu "ciematā" pilnīgi visi rādītāji perfekti sakristu ar vidējām vērtībām valstī. Turklāt viņu mājaslapā tak skaidri pateikts, ka viņi par skaitļu un datu pareizību neatbild :)
Varbūt tās ir jaunas vēsmas karšu un diagrammu biznesā - radīt nedaudz sagrozītu, toties izklaidējošu bildi par realitāti. Varbūt ir jau vecmodīgi uzskatīt, ka visam, kas kartē vai uzskates līdzeklī tiek iedrukāts, jābūt pārbaudāmai patiesībai?
Īrija ir suverēna valsts, kas izlēmusi pievienoties ES un atļaut brīvu darbaspēka kustību ES. Protams, īri var pārskatīt savu dalību ES un šīs pārvietošanās tiesības ierobežot - latviešiem tur nekas daudz nebūtu sakāms, jo ir daudzas citas zemes, kur var braukt un strādāt.
Savukārt Latvijā ir runa par okupācijas gados iebraukušiem cilvēkiem, kuri iebrauca neprasot atļauju likumīgiem LR varas pārstāvjiem (teiksim, toreizējai LR vēstniecībai Vašingtonā). Neviens nesaka, ka visiem viņiem jābrauc prom, jo Latvijā iedzīvotāju trūkst - un iebraucēju vidū ir daudzi Latvijas valstij lojāli cilvēki, kuri te maksā nodokļus un nesvin boļševiku vai nacistu okupācijas gadadienas. Bet ir tomēr loģiski prasīt, lai viņi savu statusu Latvijas valstī tiesiski sakārtotu (piemēram, naturalizētos), un neprasītu milzīgas privilēģijas sev vai savai valodai - gluži tāpat kā latviešu viesstrādnieki tādas lietas neprasa Īrijā.
>>> ... indivīda subjektīvā labklājības sajūta ir atkarīga ne tikai no ekonomiskā stāvokļa uzlabošanās, bet arī no tā, cik lielā mēra sabiedrībā ir iesakņojusies demokrātija, dzimumu līdztiesības ievērošana, tolerance (pret seksuālajām minoritātēm, ārzemniekiem, citādi domājošiem), kā arī, cik liela loma ir reliģijai.
=======
Ar indivīda labklājības sajūtu cieši saistīts arī sociālais kapitāls (Hārvardas politologs R.Putnam) - t.i. vai cilvēks jūtas pietiekami droši, lai sadarbotos ar citiem, uzticētos un justu solidaritāti. Vai arī noslēgtos privātā čaulā, kā to Patnems apraksta populārā darbā "Bowling Alone". No Patnema pētījumiem izriet, ka imigrācija un etniska/rasu daudzveidība mazina sociālo kapitālu. T.i. tolerance ir laba lieta, bet cilvēki parasti labāk jutīsies Valmierā vai Talsos, nevis Bolderājā vai Liepājas Karostā - pat ja ienākumu līmenis un darba iespējas būtu līdzīgas. Sal. www.infed.org/thinker... .
Jencītis ir Rīgā, Zinātņu akadēmijas mājā (sk. www.marcisjencitis.lv... ). Nezinu kā ar kapitālistisko Ķīnu - bet ja Mao vai līdzīga vadoņa šobrīd nav, tad var atminēties, ka arī Dievs var rīkoties pēc šāda principa - viņa vadībā visi apņēmīgi ceļ gaišo rītdienas sabiedrību, bet nepaklausīgos gaida šķīstītava - abstinences sindroms, lēģeri un cietumi, kur būs raudāšana un zobu trīcēšana. Sk. M.Jencīša "Kāpnes uz debesīm" - sites.google.com/site... .
Savukārt cilvēki, kuri iztēlojas Dievu visupiedodošu un apgaismotu - kā no zviedru Amnesty International, vēlas, lai varētu visu legalizēt un "kulturāli atpūsties". Jo Jēzus jau Kānas kāzās ūdeni pārvērta vīnā. Un ja nu kādam gadās nonākt narkotiku atkarībā, tad no tās palīdz atveseļoties iejūtīgi ārsti.
Bet jautājums jau paliek atklāts - vai Dievs īstenībā ir tāds kā Mao, kurš par katru kļūdu un reizēm arī tāpat vien bargi soda, vai tomēr tāds liberāls un Eiropas vērtību piesūcies?
Starp citu, par heroīna atkarību arī ir papilnam mītu - teiksim, ka pārtraukt lietošanu esot mokoši. Sk. www.timesonline.co.uk... . Pieredzē dalās Anglijas cietuma ārsts Theodore Dalrymple. Starp citu, Ķīnas komunistu vadonis Mao īsā laikā no opiātu atkarības "izārstēja" kādus 20 miljonus cilvēku. Bez rehabilitācijas klīnikām, šļirču apmaiņas un metadona injekcijām. Vienkārši - ticami apsolīja, ka narkotirgoņus un lietotājus turpmāk liks pie sienas. Arī kad Ričards Niksons ieviesa noteikumu - Vjetnamas kara dalībnieki nedrīkst atgriezties mājās, kamēr viņu opiātu testi ir pozitīvi. Īsā laikā visi atmeta.
Nariki ir izlaidušies - lūk arī viss stāsts :) Labāk par Ņujorkas farmakoloģijas profesoriem viņus dziedina kristiešu sludinātājs Mārcis Jencītis. Mao mūsdienu izpildījumā.
>>> Ir labi zināms, ka marihuāna, atšķirībā no alkohola, agresiju neizraisa, tāpēc, ja vairāk cilvēku izvēlētos to, nevis dzeršanu, tad arī negadījumu agresīvas braukšanas rezultātā būtu mazāk.
======
Vai marihuānas plašāka lietošana kaut kā atturēs dzērājšoferus no dzeršanas? Vai Jūs labāk brauktu līdzās autovadītājiem, kuri visi ir skaidrā, vai tomēr vēl labāk, ja daži būtu sapīpējušies? Vēl neredzu te risinājumu problēmai...
>>> Bet šādus argumentus konservatīvie negrib dzirdēt, jo tas vienkārši ir pretrunā ar viņu "pasaules uztveri".
======
Tāds pasaules uzskats, kurš neatzīst intuīciju, bet prasa visu racionāli argumentēt, man šķistu mazliet totalitārs. Man nav iebildumu pret līdzcilvēkiem viņu tautības, ticības, rases, vecuma, orientācijas vai invaliditātes dēļ - bet man taču arī var būt aizspriedumi :)) Frančiem aizspriedumi pret galvassegām, man - pret narkomāniem.
Narkotiku legalizētāju argumentācija atgādina O.Vācieša dzejolīti par pelēm - "sasiesim astes" (Vai mamma teica, ka tā vajag? Sasiesim tāpēc, ka nevajag). Argumenti ir atjautīgi, bet neviena reāla problēma caur to netiek atrisināta.
Piemērs no citas operas: Latvijā var piedāvāt ieviest otru valsts valodu - vienkārši, lai paskatītos, kas no tā iznāks un parādītu mūsu "atvērtību" jaunām idejām. Varbūt pēkšņi uzlabosies etniskās attiecības vai tml. Ak sabiedriskā doma neatbalsta otru valsts valodu? Nu tad vajag "objektīvi vērtēt ieguvumus un zaudējumus", "jāsāk izglītot sabiedrību" - kamēr latviešu valodas piekritēji nav ar matemātisku precizitāti pierādījuši savu taisnību.
Nu netaisās neviens pierādīt pamatlietas, kas balstās cilvēku pasaules uztverē - ka Latvijā ir viena valsts valoda, ka narkotikas lietot nav labi, utml. Ir ļoti daudz kas no esošā jāsagrauj, lai dominējošais viedoklis sabiedrībā šajos dzīvesveida pamatjautājumos nosvērtos uz citu pusi. Turklāt Deniss Veremeičiks pierādījis, ka narkotiku lietošana nav tikai indivīda personīgās izvēles lieta - tā kaitē arī apkārtējiem, tātad ir ne vien konservatīvi, bet arī liberāli argumenti par labu noteiktu substanču aizliegumam.
Aizliegumi, teiksim, par auto stāvēšanu Rīgas centrā var būt pilnīgi patvaļīgi. Savukārt narkotiku likumiem, cik saprotu, ir objektīvi iemesli: (1) sabiedriskā doma; (2) cik katra civilizācija ir morāli jūtīga pret dažāda veida riskiem. Jā - smēķēšana palielina vēža risku, bet Rohypnol un Clofelin preparātus var izmantot, lai "izrubītu" cilvēkus ballītēs. Kas subjektīvi šķiet bīstamāks, to arī aizliedzam.
Sabiedriskā doma nestāv gluži uz vietas (piemēram, īsi pēc 1.pasaules kara šausmām nostiprinājās sausā likuma atbalstītāji), bet šobrīd nekas neliecina, ka sabiedriskā doma varētu mainīties. Nav iemesla - cilvēki Latvijā ir apātiski pirms vēlēšanām, zema dzimstība, milzīgi kredīti, izglītībā un tehnoloģijās - atpalicība no pārējās Eiropas, pusaudži par kuriem nevienam nav daļas, riskanta braukšanas kultūra. Un šādā reizē apgalvot, ka mums pirmkārt vajadzīgi jauni apreibināšanās līdzekļi - tas neizklausīsies nopietni. Jauniešiem ir jāmācās un jāstrādā - lai cik tas nebūtu grūti.
>>> Nevar būt un veiksmīgi pastāvēt sistēma, kurā ir daudz izņēmumu. Slimi- veseli, auglīgi - neauglīgi, atbildīgi - neatbildīgi.
============
Neauglīgi pāri nerada izņēmumu piedāvātajā pensiju sistēmā. Viss ir daudz vienkāršāk: ja cilvēks ir izaudzinājis savus vai adoptētus bērnus, kuri šobrīd maksā nodokļus, tad saņem lielāku pensiju. Ja nē - saņem minimumu. Neviens neuzdod pensionāram jautājumus, vai viņš bija slims vai vesels, pārāk atbildīgs pret bērnu laišanu pasaulē vai neauglīgs. Gluži tāpat kā ne jau visiem cilvēkiem pēc pašreizējās sistēmas sanāk liela pensija.
Ja nerunājam par pensijām, bet par cilvēcisko attiecību būtību, tad neauglīgi pāri, protams, var dažādos veidos piedalīties bērnu audzināšanā - ir ne vien iespēja adoptēt, bet arī var strādāt par pedagogu vai palīdzēt radu/draugu vecākiem un viņu bērniem, utt. Man, teiksim, bija divas krustmātes, kuras mani vāca mēnešiem ilgi manas mammas slimības laikā (vienai no viņām gan pašai bija bērni). Nu un - starp citu arī "atcerējās vārda dienā" :)) No manas pieredzes raugoties, krustmāte ir vismaz tikpat svarīgs cilvēks kā tēvs.
To Airin:
Krustvecāku jēga nav gluži zudusi. Jo bērna izaudzināšanai ir vajadzīga ne vien nauda no vecākiem vai kaut no VSAA, bet arī atbildīgu pieaugušo "tīkls", kas neļauj bērnam aiziet pazušanā. Arī tad, ja bērna vecāki nomirst, dzer, brauc uz silto zemi, utml. Un arī mūsdienās šāds radu/draugu drošības tīkls daudziem bērniem ir - un reizēm tas tiek iedarbināts. Savukārt riska ģimenēm ir vismazākās izredzes piesaistīt normālus krustvecākus.
ASV valsts sekretāre Hilarija Klintone gan ir izaudzinājusi tikai vienu meitu, bet toties sarakstījusi grāmatu ("It takes a village" - "Ir vajadzīga sādža"), t.i. bērna izaudzināšanai vajag drusku plašāku vidi nekā tikai ģimenes šūniņu. Protams, sociāli konservatīvie amerikāņi viņu par to nokritizēja - jo bērnam vajagot klasisko divu vecāku ģimeni un nekādas sādžas! Patiesība laikam ir kaut kur pa vidu.
Neauglīgiem pāriem, kurus netraucē ģimenes rūpes, ir lielākas iespēja veikt uzkrājumus pašiem - kaut vai 3.pensiju līmenī. Dažos gadījumos neauglību var ārstēt - un ne jau visas manipulācijas maksā astronomiskas summas. Turklāt ir jau arī adopcijas iespēja. Latvijā joprojām ir relatīvi veseli un normāli bērni, kuri dzīvo bērnunamos. (Nesākšu te šausmu stāstiņus par Ķīnas bērnunamiem, kuros nonāk daudzas meitenītes, jo vecāki saskaņā ar viena bērna politiku vēlējās, lai viņiem būtu dēls.)
Senos laikos bija arī tāda krustvecāku institūcija - bezbērnu ģimene varēja uzņemties šefību par bērnu, kurš auga trūcīgā ģimenē vai citādi sociāli neaizsargāts, varēja rūpēties par viņu un pavadīt kopā daļu laika (bet neizņemot viņu ņo ģimenes un neaizstājot bērna vecākus). Varbūt arī šo krustvecāku būšanu var kaut kā atjaunot.
>>> Tiek jaukti divi jēdzieni - populācijas atražošana un bērnu audzināšana. Ja galvenais ir piespiest vairoties, tad pēc 30 gadiem iespējami saņemtais labums nav īstākā motivācija.
==========
Šajā piedāvājumā tieši abas šīs lietas ir veiksmīgi apvienotas - ir vajadzīga kvalitatīva populācijas atražošana, kas nozīmē arī bērnu audzināšanu. Valsts nevar nolikt uzraugu katrā ģimenē, kas vēros, vai vecāki bērniem lasa priekšā pasakas, vai tikai kaut ko īgni atburkšķ. Vai bērniem tiek gatavots ēdiens, vai arī jau no agra vecuma viņi spiesti paši rakāties pa ledusskapi.
Toties valsts var novērtēt galarezultātu - ja ir izaudzināts sakarīgs cilvēks, kurš maksā valstij nodokļus, tad viņa sirmajiem vecākiem par to pienākas bonuss. Arī jaunajam nodokļu maksātājam ir lielāka motivācija maksāt to pašu sociālo nodokli - ja daļa no tā paliek pašu ģimenei, nevis viss tiek notērēts budžeta caurumu lāpīšanai.
>>> Astra_Cirule: Un demogrāfisko situāciju diez vai ar šo var izdoties uzlabot, man grūti iedomāties kādus vecākus savā paziņu lokā, kas vēlētos bērnu tikai tāpēc, ka lai tie 20 gadu vecumā sāktu maksāt par vecāku pensiju, man šķiet, ka izvēlei laist bērnu pasaulē tomēr ir citi, ne tik tālas nākotnes merkantili apsvērumi.
======
Tam var piekrist - dzimstību vairāk uzlabotu elastīgs darba un mājokļu tirgus, arī sociāla palīdzība bērnu vecākiem (ne vienmēr tā ir nauda). No otras puses, pensiju sistēma ir jāreformē, lai tauta, kura strauji noveco, izglābtos no milzīgām maksājumu saistībām. Un arī tādēļ, lai pensiju sistēmā atjaunotu elementāru taisnīgumu.
Šobrīd bērnu (Latvijas nodokļu maksātāju) audzināšana pensiju sistēmā vispār netiek uzskatīta par sabiedriski derīgu nodarbi - kaut arī tā ir vienīgā lieta, kas nodrošinās nākotnes pensionāru labklājību.
Autoru piedāvātā pieeja ir ļoti normāla un mūsdienīga. Ir tomēr jārod atbildes uz jau izskanējušo kritiku:
(1) Ar bērniem saistīto risku apdrošināšana. Arī rūpīgi un patriotiski vecāki nav pilnīgi pasargāti no tā, ka bērni var "nosisties ar moci", nebūt darbaspējīgi, emigrēt uz ārvalstīm un maksāt nodokļus tur. Parastie apdrošināšanas pakalpojumi te nederēs - jo te ir runa par 20-60 gadu tālu nākotni (t.i. bērnu darba mūžu). Metodes autori tomēr ir paredzējuši, ka būs arī "kopējā katla" maksājumi, ar kuriem šos riskus var mīkstināt.
(2) Daudz sarežģītāks jautājums - kā noteikt vecāku relatīvo ieguldījumu bērnu audzināšanā. Ja abi vecāki dzīvojuši kopā ar bērnu līdz pilngadībai, tad varētu piekrist autoriem ("sociālā nodokļa daļa, kas paredzēta vecākiem, tiek sadalīta divās vienādās daļās"). Bet ko darīt, ja vecāki dzīvojuši atsevišķi? Šķīrušies? Maksājuši/nemaksājuši alimentus? Audzinājuši citu bērnus? Vai valsts datubāzēs vispār ir visi nepieciešamie dati par to?
LELB ir viena no septiņām Latvijas tradicionālām konfesijām. Tas rada LELB daudzas priekšrocības, t.sk. tiesības slēgt valsts atzītas laulības, norīkot kapelānus, rīkot ar valsts protokolu saistītus svētkus un pasākumus, pat mācīt kristīgo mācību vispārizglītojošās skolās.
Kā mēs objektīvi varam skaidrot to, kas ir "tradicionāla konfesija"? Vai to, ka luterāņu baznīca nav būtiski mainījusies pēdējo pārsimt gadu laikā un glabā kādas vecas un vērtīgas tradīcijas (baltvāciešu kultūru? mācītājmuižu dzīvesveidu?) Vai tas nozīmētu to, ka LELB mācība ir kaut kādā ziņā autentiskāka Kristus vēsts nekā tā, kuru sludina jaunās kristiešu sektas? Vai to, ka šī baznīca ir izpelnījusies sabiedrībā lielāku autoritāti un kalpo par nacionāli vienojošu faktoru (tāpat kā Svenska Kyrkan Zviedrijā, Kenterberijas arhibīskapa vadītie anglikāņi Lielbritānijā, katoļi Polijā?). Vai arī to, ka tā ir finansiāli, demogrāfiski un visādi citādi ilgtspējīga organizācija?