IR

Īstās lakstīgalas pogo uz nebēdu. Drīz gan jau beigs. Pogo arī neīstās. Tām, kuras sauks par deputātiem, īsta pogošana vēl tik priekšā četru gadu garumā. Šitā tauta pie pogošanas pieradusi, ka tik kāds skaļāk, tas tad labākais. 

Stipra ģimene ir stipras sabiedrības pamats - skaisti Inga pārdomājusi. Bet - teorētiski. Kā gan var pastāvēt bērnunami, ja karš sen beidzies? Tas, ka  visos laikos ir bijušas mātes, kas pamet savus bērnus, sen zināms. Tikai teorētiski arī tos pamestos bērnus uzaudzinātu kāda cita ģimene. Te gan visiem jānonāk postā, lai iedomātos, ka kaut kur mazs bērns ilgojas pēc ģimenes, kaut nemaz nezin, kas tā tāda ir.

Pašvaldību vēlēšanas tuvojas ar joni. Dabā gan arī šogad vērojamas visādas dīvainības. Bet tas nekas, latvieši taču ir izturīgi, pierod pie visa, arī pie tā, ka stāsta ko neesošu, bet tam tauta notic.

Kādi tik prātam neaptverami hobiji nav. Tikai, kurš hobijs patiesi ir sirdslieta? Var jau gadīties, ka retajam  abi šie vārdi apvienojas, nodarbojoties ar sev patīkamo. Vai katrā hobijā ir iekšā arī cilvēka paša sirds? Diezin vai.

Vienu dālderi ielikt lielā maisā nav slikti, ko nu glabāt vienu dālderi mazā kulītē. No lielā maisa, ja prot, var gūt visādus labumus, ne tikai paņemt desmit dālderus, kad vajag, atlikt atpakaļ kaut kad. Tikai tas lielais maiss tāds caurumains. Salāpīt grūti, pat neiespējami. Vieglāk pārbērt jaunā maisā. To vēl nemaz nevajag, dālderi paši ārā nebirst, jāpagaida lielāki caurumi.

 Kādi tik modes vārdi nav pie un pārdzīvoti. Bja ekonomiskā krīze, nu tā ekonomiskā krīze esot pārdzīvota. Jaunie joprojām katra otrā vārda beigās lieto  hu un bļe. Neesmu nekādu modes vārdu īpašā lietotāja, bet man arī jāsaka mans iecienītais johaidī (cerams, tas nav modes vārds). Tagad, lai sabiedrība būtu plaši informēta, esot nepieciešams caurspīdīgums, caurspīdīgs process. Kāds šķidrums var būt (pat ir) caurspīdīgs, stikls ir caurspīdīgs, plastmasa ir caurspīdīga, korpuss ir caurspīdīgs... Bet kas spīd cauri procesam? Gaisma, tumsa? Var taču spīdināt cauri, ko vēlas.

Jau padsmit gadus zinu, ka lasīt melnu uz balta drukāto man ir kaitīgi. Viena vecene (pieklājīgāk būtu jāsaka - sieviete gados) pirms vairākiem gadiem teica - avīzes jālasa, lai zinātu, kas notiek. Es gan nekad neesmu lasījusi līdzjūtības, viņa no tām uzzina, kas notiek...

Kur ir tie veči ar pautiem? Paslēpušies, paslēpināti? Publiskajā telpā to nav notekti. Apskārt skraida tik kaut kādi vilki, lācīši, zaķīši... Par viņu pautu esamību vai neesamību var interesēties tikai zvēru dārzā. Gan jau tas zvēru dārzs sabruks nepārtaukta'jā naudas trūkumā. Pat nebūs, kur noskatīt citu prezidentu.

Ņem un ņem, apēd, kamēr paši resni paliek un pārsprāgst no resnuma. Ņemot par to neuztraucas.