Ar lielu interesi lasīju jau agrākos autores rakstus par izglītības segregācijas tēmu -
(1) "Par NEradikālo priekšlikumu" ( www.diena.lv/blogi/pa... )
(2) "Krievu skolu pasūtījums" (www.delfi.lv/news/com... );
(3) "Laiks Latvijai pieaugt" ( www.ir.lv/2012/2/13/l... ).
Šoreiz ir rakstīts par segregētās izglītības iespaidu uz darba tirgu. Analīze ir laba - ne jau ar darba sludinājumu tekstu aizliegšanu var tādas lietas risināt. Tās būtu darbības "ķeksīša pēc". Tomēr visādi narkokurjeri R.Našenieces rakstā ir minēti galīgi ne par tēmu. Ir kauns, ka tādus necilvēkus vispār esam uzaudzinājuši - lai kādai tautai tie neskaitītos piederīgi (un jāteic, ka narkokurjeri nāk arī no Krievijas, Lietuvas, Rumānijas, Albānijas u.c. valstīm - kur izglītības sistēmā segregācijas problēmas nepastāv).
Rakstā maz uzmanības pievērsts etniskā sastāva ģeogrāfijai Latvijā. Lielumlielais vairums darbavietu mūsdienās ir 9 lielajās pilsētās; un arī krievu iedzīvotāji pārsvarā dzīvo tieši šajās pilsētās; ārpus šīm pilsētām krievu skolu audzēkņu ir pavisam maz (sk. atskaiti - izm.izm.gov.lv/regist... -- "Izglītojamo skaits pēc apmācības valodas...").
No šī viedokļa, manuprāt, ir jāatšķir lielpilsētu latvieši un lauku latvieši. Lielpilsētu latviešiem, šķiet, nav nekādu sistēmisku šķēršļu atrast darbu salīdzinot ar citiem jauniešiem. Viņi dzīvo kaimiņos tiem pašiem krieviem, dzīvo vidē, kurā krievu valoda ir pašpietiekama; nereti skatās televīzijā krievu filmas, kuras līdzšinējā NEPLP konsekventi ļāva atskaņot krieviski (reizēm ar latviešu subtitriem). Ja arī skolā nav kaut ko nepieciešamu iemācījušies - tad nepieciešamības gadījumā var robus ātri aizpildīt. Ne jau visās profesijās ir vajadzīgs tieši B2 līmenis.
Provinces latviešiem darbu (pilsētās) atrast ir grūtāk. Iespējams, viņi biežāk dodas peļņā uz ārzemēm. Bet tad ir jāmēģina saprast - kuros gadījumos ir runa par grūtībām adaptēties dzīvei pilsētā (atrast īres mājokli par pieņemamu cenu, apgūt jaunu profesiju, kurai nav nekāda sakara ar ģimenes tradīcijām, būt ar ienesīgai profesijai nepieciešamo vispārējo izglītības līmeni), un kuros gadījumos vainīgas ir taisni nepietiekamās krievu valodas zināšanas.
Latvijas lauki nav tomēr visi vienādi. Ir jaunieši, kuri nonāk pilsētās no Dienvidlatgales (kur viņi bieži vien ir mācījušies līdzās krieviem - vai nu divplūsmu skolās, vai pat tanīs pašās klasēs) - un krievu sarunvalodu parasti labi pārvalda. No otras puses, ir jaunieši, kuri nāk no citiem, latviskākiem novadiem.
Lai konstatētu slēpto diskrimināciju pēc valodas pazīmes, vajadzētu mēģināt izmērīt, vai ir kādas sistemātiskas atšķirības starp Dienvidlatgales un, teiksim, Kurzemes jauniešu izredzēm atrast darbu Rīgā - dažādās profesijās. Ja tautas skaitīšanā būtu jautāta cilvēka dzimšanas vieta (vai krievu valodas prasmju pašnovērtējums) - tad pietiktu ar tautas skaitīšanas datiem. Ja nu šādu jautājumu anketās nebija, tad jāveic atsevišķs socioloģisks pētījums - aptaujājot, teiksim, Rīgā strādājošos jauniešus, reģistrētos bezdarbniekus un cilvēkus, kuri izceļo no valsts.
Ja R.Našeniecei ir zināma kāda institūcija, kura spētu šādu pētījumu veikt, tad tas būtu pirmais solis, lai vispār kaut ko varētu saprast. Ja kāds mācīts cilvēks skaidri varētu mums pateikt ko un kā vajag mērīt (un kurus papildu faktorus vajag "izslēgt"), tad vienā vai otrā veidā tādu pētījumu varētu nofinansēt. Sliktāk būtu tad, ja mēs vispār nezinātu, ko gribam uzzināt.
Man šķita būtiski pateikt, ka SKDS vairāk nekā vienā gadījumā ir uzdevuši manipulatīvus jautājumus vai atbilžu alternatīvas. Man nav zināms, kādēļ viņi tā dara - bet rezultāts abos gadījumos ir dīvaini secinājumi, kurus tiražē plašsaziņas līdzekļi Latvijā un aiz tās robežām. Sal. www.delfi.lv/news/com... ; www.regnum.ru/news/15... .
Sk. populares.lv/images/p... ; 24.lpp. Tur sarkans uz balta stāv rakstīts - "Latvijā būtu vairāk jāizstāv latviešu intereses". Nez kuram mūsdienās ir laiks "izlasīt" visu pētījumu? Man nav jāredz viss pētījums, lai saprastu, ka konkrētais apgalvojums ir nekonkrēts līdz absurdībai. Gluži tāpat kā tā pretstats - "Latvijā pret visām šeit dzīvojošajām tautībām būtu jāizturas vienādi".
Protams, absolūts SKDS aptauju stulbuma šedevrs ir aptauja par darvinismu (sk. www.skds.lv/doc/Dzivi... ) - "Dzīvība uz zemes ir radusies evolūcijas un dabiskās atlases ceļā (Darvina pieeja)". Starp citu, Darvins neko nerunāja par dzīvības rašanos, bet gan par sugu daudzveidību. Līdz ar to - ikviens cilvēks, kurš pietiekami labi zina kas ir Darvina mācība - atbildēs ar "grūti pateikt" vai arī "dzīvību radījis Dievs".
Manuprāt, SKDS vienkārši pilda pasūtījumu, lai vāji informētiem žurnālistiem iestāstītu, ka
(1) Latvijā plašs atbalsts ir šovinistiskiem lozungiem (pētījuma sadaļu sauc "Nacionālisms/ idejas „Latviju latviešiem” magnētisms") - lai visiem šo domu teju ar pirkstu iebakstītu.
(2) Latvijā cilvēki neatzīst zinātnes atziņas un dzīvo tumsonībā, jo ... nespēj nolaisties līdz SKDS aptaujas sastādītāju neinformētajiem (vai tīšām izkropļotajiem?) viedokļiem par darvinismu.
Aptaujām vajadzētu būt sabiedrības spogulim, bet te ir iznākusi karikatūra. Un pēc tam par šo karikatūru var tīksmināties. Ai-ai-ai - kā mūsu jaunatnei slikti skolā māca bioloģiju! Vai-vai - kādi briesmīgi nacionālisti te dzīvo!
>>> vai Latvijā būtu vairāk jāaizstāv latviešu intereses, vai Latvijā pret visām šeit dzīvojošajām tautībām būtu jāizturas vienādi," intrigu piesaka pētījums.
======
Jautājums ir dīvains. Ko nozīmē "izturēties pret tautībām"? Sak, pret latviešu tautību izturēsimies vienā veidā, bet pret līvu tautību - citā veidā. Vai jautājuma autori maz saprata, ko ir vēlējušies uzzināt? Ja būtu gribējuši uzzināt par valodu likumdošanu, izglītības iespējām vai valsts atbalstu vienai vai otrai kultūrai - tad taču nav grūti uzdot konkrētus jautājumus par šīm lietām. Kā S.Upleja jau šeit ieteica.
Savukārt par atsevišķajiem cilvēkiem runājot, viss nostājas savās vietās. Ikvienam cilvēkam, kurš ir kaut vai pavirši izlasījis Satversmi, ir skaidrs, ka visi LR pilsoņi neatkarīgi no tautības ir vienlīdzīgi savās tiesībās. Vēl jo vairāk - viņi veido Latvijas tautu, kas ir suverēns (augstākā vara Latvijā). Ja cilvēki sāktu "iekrist" uz tik vienkāršiem jautājumiem - tad jāvaicā, kad viņi ir skolā gājuši.
Jebkurai sakarīgai aptaujai vajadzētu izvēli "grūti pateikt", lai saglabātos iespēja atbildēt uz nekorekti formulētiem jautājumiem - atklāti pateikt, ka jautājums tā arī palika nesaprasts.
Stāsti par "dienvidu robežu" ir domāšana pagātnes kategorijās - tas nozīmētu aizstāvēšanos pret sauszemes uzbrukumu ar ierakumiem un frontes līniju... Diemžēl līdz Tallinai raķetes var aizlidot dažās minūtēs. Bet igauņu virsniekam ir taisnība par to, ka 1% no iekšzemes kopprodukta ir ļoti maz - daudz neko ar to izdarīt nevar; ne Latvijā ne Afganistānā vai citur kur. Protams, nevar pieaudzēt uzreiz līdz 2% (jo aizsardzības resoram nebūs kapacitātes to visu saprātīgi izmantot) - bet dažu gadu laikā ir jāpietuvojas tiem 2% kā mērķim.
Somijas aizsardzības budžets ir apmēram 1.5% - bet tā ir ļoti bagāta valsts, turklāt ar veiksmīgi izveidotu obligātā karadienesta tradīciju. Latvijā varētu būt runa par daļēju rezervistu apmācīšanu. Jo arī tam vajadzīgi ieguldījumi - lai tas nebūtu zemē nosviests laiks, lai šādi apmācītie cilvēki tiešām prastu karot.
Vai autore nevarētu precizēt, kad notika šī diskusija un kas tajā piedalījās? Vai ir runa par pasākumu 3.maijā? Sk. www.aprinkis.lv/sabie... ?
Noderētu arī saite uz raidījuma ierakstu. Manuprāt, ja reiz ir tik asas domstarpības, tad cilvēkiem vajadzētu piedāvāt to visu noklausīties pašiem. Jo pretējā gadījumā lasītājam ir grūti no šāda pārstāsta kaut ko secināt.
9.maijs ir daudzslāņaina lieta. Tur ir iekšā gan brežņevlaiku patriotiskais kičs (dziesmas par "Ģeņ pobedi, so sļezami na glazah"), gan senču kults, gan popsīgi pilsētas svētki Pārdaugavā, gan identitātes politika - dzeltenmelno lentīšu un karodziņu lepna izrādīšana gluži kā LGBT praidā.
Īstā notikumu vēsture, par kuru šeit raksta autors, īsti nevienam svinību rīkotājam neinteresē. Starp citu, 9.maiju kā valsts svētkus drīkst atzīmēt tikai no 1965.gada - līdz tam padomju vara vienkārši baidījās no tā, ka kara veterāni, ja viņus vēl vairāk godinās, varētu nerespektēt partijas darbinieku vadošo un virzošo lomu.
1980-tajos gados Latvijā saradās specveikali, pasūtījumu galdi un bezrindas apkalpošana īpaši "Lielā Tēvijas kara invalīdiem". Savukārt pirmajās desmitgadēs pirms kara (kad tiešām bija daudz smagi ievainotu padomju karavīru) neviens par viņiem nerūpējās - atlika lūgt žēlastības dāvanas. Smagāk ievainotie līdz 1980.g. parasti nenodzīvoja - privilēģijas vairāk baudīja tie "invalīdi", kuri bija piesmērējušies pastāvošajai varai. No otras puses, ne jau visi ievainojumi ir fiziski - karš, citu zemju okupēšana un kolaborantisms var traumēt arī cilvēka rakstura īpašības; padarīt viņu par morālu invalīdu.
>>> bet, ja Kultūras ministrs nespēj komunicēt ar radošiem cilvēkiem, problēma ir ministrā, nevis cilvēkos.
========
Vislabāk ar radošiem cilvēkiem spēja komunicēt Helēna Demakova. 2006.g. bija pat pozitīvisma kampaņa - par ministri un oranžo partiju aktīvi iestājās aktrise Rēzija Kalniņa, mūziķis Normunds Šnē, LNO direktors Andrejs Žagars, mākslas muzeja direktore Māra Lāce... Ministram allaž ir viegli komunicēt, ja nenotiek nepatīkamas reformas, toties ir iespēja notērēt nozarē vairāk naudas.
Tieši rakstniecību un literatūru iepriekšējā valsts politika ir novedusi strupceļā - daudz lielākā mērā nekā, teiksim, mūziku, dizainu, arhitektūru... Žurnāla "Karogs" vairs nav, jauni un talantīgi autori spiesti pelnīt iztiku jocīgos veidos, pašus nepieciešamākos pagātnes autoru kopotos rakstus (un pat tautasdziesmu akadēmisko izdevumu 15 sējumos) nevar sagatavot izdošanai, grāmatu pārdošanas apjomi krītas - un populārākie allaž ir vampīru romāni nevis latviešu oriģinālā literatūra. Sk. kultura.delfi.lv/news... . Kapacitātes trūkums uz katra soļa... Vienīgie, kam daudzmaz sanāk - tie ir tulkotāji; pēdējos gados parādījušies daudzi izcili tulkojumi latviski. Es būtu sagaidījis, ka rakstnieki pacentīsies kaut ko darīt lietas labā - nu nevar atstāt visu kā ir, un "trekno gadu" stilā piemest šur tur naudiņu.
Bet izskatās, ka būs ļoti grūti vienoties par jaunu politiku literatūras atbalstam. Ja tipisks menedžmenta diskusiju strukturēšanas rīks "SWOT Analysis" nestrādās - un niķīgie diskusiju dalībnieki to jauks kopā ar NLP, tad pēc neilga brīža rakstniecības nozarei Latvijā būs vienīgais glābiņš - "anonīmo alkoholiķu" 12 soļu programma (sk. en.wikipedia.org/wiki... ) - nākamajam ministram, laikam, būs jāsāk ar to:
(1) Mēs atzīstam, ka esam kļuvuši bezspēcīgi ar savas nozares problēmām, ka esam zaudējuši kontroli pār savu dzīvi.
(2) Mēs esam ieticējuši, ka Vara, kas lielāka nekā mēs paši, var atgriezt mūs pie saprāta.
Utt. utt.
Izklausās nevis pēc skolas direktora pārrunām ar audzēkņiem, bet pēc stāsta par to, "kā mēs ar draudzenēm iemaldījāmies nepareizajā pasākumā". Bet uzrakstīts diezgan dzīvi un interesanti - manuprāt, D.Rukšānei ir talants tvert dažādas sadzīves situācijas un savus pārdzīvojumus.
Cik man ir nācies vērot šādus radošu cilvēku saietus - ļoti bieži neizdodas tikt ne pie kāda kopsaucēja; katrs vēlas izkliegt savu sāpi. Ļoti iespējams, ir vispirms jāizveido kāds ietvars diskusijai. Vai diskusijas sagatavotājs jāsauc par "kouču" (couch=dīvāns, coach=autobuss) - par to, protams, var strīdēties.
>>> Šeit atšķirībā no latviešu autoriem, kas visā mēdz vainot slinkos, uz pabalstu adatas un alkohola uzsēdušos latviešus, blogerim ir cits skats: Izskaidrojums protams nav, ka strādnieki Austrumos ir slinki, jo tie paši strādnieki nevelk uz leju produktivitāti strādājot jaunajā ES. Skaidrojums meklējams sliktā infrastruktūrā, neefektīvās ražošanas metodēs un ”vecmodīgā” menedžementā (vadībā).
=======
Tas nepavisam nav obligāti, ka Bulgārijā ir sliktākas darba metodes vai vecmodīgs menedžments. Tas ir tikpat nepilnīgs izskaidrojums algu atšķirībām kā slinkums vai dzeršana. Šo to var mehanizēt (autores minētā ielu un laukumu uzkopšana ar elektriskām mašīnītēm), bet ne jau visu.
Bulgārijā frizieris, autobusa šoferis, burgeru taisītājs Makdonaldā, automehāniķis vai bērnu auklīte var darboties tikpat ražīgi kā viņu kolēģi Zviedrijā, un visur atrodas cilvēki, kuri ļoti labi prot strādāt un kuriem ir piemērots aprīkojums. Nepavisam nav acīmredzami, ka bulgāru šoferis stundā nobrauks mazāk kilometru vai pārvadās mazāk pasažieru, vai auklīte - kūtrāk pieskatīs bērnus (vai mazāku skaitu bērnu?), vai automehāniķis - lēnāk veiks auto diagnostikas un apkopes/remonta operācijas.
Kādēļ tad Bulgārijā attiecīgo profesiju pārstāvji nopelna vairākas reizes zemāku atalgojumu nekā amata brāļi un māsas Zviedrijā? Manuprāt, to labi apraksta Balassa-Samuelsona efekts - sk. en.wikipedia.org/wiki... . Vienkāršoti sakot, Zviedrijā ir dažas ļoti veiksmīgas uz eksportu orientētas ražotnes, kuras rada lielu pievienoto vērtību (mašīnbūve, elektronika utml.) - tās nodarbina vien dažus procentus darbaspēka. Bet ar to pietiek, lai paceltu dzīves līmeni arī tiem, kuri dara dažnedažādus darbus iekšējam tirgum. Sava veida "savienoto trauku" princips. Ja, teiksim, Sony Ericsson vai Volvo darbinieks caurmērā nopelna sev, savai firmai un valsts nodokļu ievācējiem pusmiljonu dolāru gadā - tas nenozīmē, ka viņš viens pats to pusmiljonu arī "noēd" - notērē importa mantās. Viņš pērk iekšējos pakalpojumus: dalās ar savu bērnu skolotāju, ar frizieri, santehniķi, autobusa šoferi, utt.
Neesmu saistīts ar RP, bet nodokļu politikas jautājumā pilnīgi pievienojos Reformu partijas nostājai.
Konverģences kritērijs (nepārsniegt trīs Eiropā zemāko inflācijas rādītāju vidējo plus 1.5%) šķiet ļoti samākslots. Jo trīs zemākie rādītāji ir, šķiet, Luksemburgā, Zviedrijā un Slovēnijā. No kurām viena ir zemo nodokļu valsts ar ļoti īpatnēju ekonomikas struktūru, otra - nemaz nav eirozonā, trešā - neliela, ar Latviju ekonomiski vāji saistīta zeme. Es vēl saprastu, ka nevajag stipri pārsniegt eirozonas VIDĒJO rādītāju inflācijā, bet ne jau censties par katru cenu nodzīt to līdz Eiropas minimumam.
Un visi it kā saprotam, ka tieši augstie darbaspēka nodokļi (sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas, iedzīvotāju ienākumu nodoklis) ir ļaunums. Tas apgrūtina mūsu valsts konkurētspēju, rada ēnu ekonomiku, utml. Patēriņš (kā autors pamatoti atzīmēja - pārsvarā importa mantu patēriņš) nav nekas tāds, kas būtu pašlaik īpaši jāstimulē.
>>> Con Brio: Viens jautājums gan no Vitas raksta man radās: kā ir ar mūsu arodbiedrībām? Cik liela jēga no tām ir Latvijā?
=======
Kā "collective bargaining tool" arodbiedrības ir gluži labas. Jo citādi - kā jau Vita teica - ne visiem darbiniekiem ir gana daudz zināšanu vai vienkārši pašpārliecības - lai vienotos par sev pienācīgu darba samaksu. Jo pats fakts, ka abas līgumslēdzēju puses (darba devējs un darba ņēmējs) ir formāli vienlīdzīgas vēl neko daudz nedod - darba devējam parasti ir krietni vairāk pieredzes. Tirgus mehānismi nepilnīgas informācijas apstākļos darbojas slikti.
No otras puses, tādas normas, ka arodbiedrību biedrus nedrīkst atlaist no darba - tā ir, protams, nejēdzība. Te sāk jau izpausties arodbiedrību vēlme radīt mākslīgu darbaspēka deficītu - un "uzsist sev cenu" (kaut arī aiz uzņēmuma vārtiem ir daudzi kvalificēti ļaudis, kuri būtu ar mieru strādāt lētāk - un ne jau savas neinformētības dēļ). Mans paziņa (ASV dzīvojošs itālis - starptautiska uzņēmuma menedžeris) reiz padalījās - ka viņš ir ar mieru pieņemt darbā IT ārpakalpojumu veikšanai cilvēkus dažādās valstīs - Austrumeiropā, ASV, Anglijā, Ķīnā, visur. Vienīgās zemes, kur viņš negribēja pieņemt darbiniekus - bija Francija, Itālija, Spānija, jo tur darbinieku nevar normāli atlaist no darba. (Zviedriju viņš šajā sarakstā neminēja - laikam nebija ar viņiem pieredzes.)
Un tagad redzam rezultātu: ASV, Anglijā, Īrijā un pat pie mums - bezdarbs ir krīzes laikiem pieņemamā līmenī 6-12%. Bet Spānijā - vairāk nekā 20% (jauniešu vidū vēl vairāk). Toties spāņiem un itāļiem ir arodbiedrību līgumi, kas nodrošina esošiem darbiniekiem darbu līdz kapa malai. Jo arodbiedrības neatlaidīgāk aizsargā savus biedrus, jo ļaunāk šādā ekonomikā klājas visiem pārējiem. Krietni labāk ir dzīvot tādā valstī, kur mani jebkurā brīdī var atlaist no darba - izmaksājot 3 mēnešu kompensāciju, bet kur es jebkurā brīdī varu atkal atrast jaunu darbu. Piemēram, Latvijā.
Prieks, ka autore atradusi savas dzīves piepildījumu. Lai izdodas! Iepriekšējais raksts bija tāds padrūms - bet tagad šķiet, ka Vitai viss vairāk vai mazāk tomēr kārtībā. Lai veselība visiem ģimenē; un lai sokas saglabāt dzimto valodu, dzirdēt to no bērniem un mazbērniem!
Vispār - par to varbūt vajag autorei lūgt trešo rakstu: kā Zviedrijā notiek ar bērnu latvisko izglītošanu, vai ir sasniedzamā attālumā draudzes, svētdienas skolas, biedrības, vai ir pieejamas grāmatas, filmas, dziesmas, koncerti? Kādi apsvērumi izvēloties augstskolu - vai nav kādi šķēršļi, ja bērni vēlētos stāties augstskolā tepat Latvijā? Ja nu reiz latvietis ir iepazinis kādu interesantu zemi - tad viņam morāls pienākums pastāstīt :) Te vairāk domāju nevis par Zviedriju vispār - jo to katrs var pats izlasīt vai apskatīt, bet gan tieši par to, kā Zviedrijā jūtas latvieši.
Pasākums varbūt arī ir noderīgs, bet daudzi formulējumi šajā paziņojumā ir dīvaini. Kādā sakarībā "sezonas atklāšana"? Kādēļ jābūt "sarūgtinātiem" par to, ja kāds taisa paralēlus velopasākumus? Un vai organizatori nodrošina, ka viņu akcijas laikā tiek rūpīgi ievēroti CSN?
Ja to visu skaidri komunicēs, tad uz ielas visiem satiksmes dalībniekiem pietiks vietas; neradīsies sliktas emocijas velosipēdistu, gājēju un autovadītāju starpā. Un nevajadzēs ne par ko taisnoties.
Manuprāt, lielus, gudrus un potenciāli bīstamus dzīvniekus vajag turēt atbildīgā veidā - lai būtu droši gan cilvēkiem, gan arī pašam dzīvniekam.
Ja reiz nemāk (un nu jau otro reizi kāpj uz tā paša grābekļa) - tad ar šādu dzīvnieku turēšanu nevajadzētu nodarboties. Sanāk pārāk nežēlīgi - pret dzīvnieku, pret viņa kopēju, pret visiem tiem, kuriem jānoklausās brīdinājumi.
Neapvainošos uz Līgatnes dabas parku, ja viņi apmeklētājiem turpmāk rādīs vien kalnu kazas un trusīšus - vismaz būs adekvāti izvērtējuši savas spējas dzīvnieku labturības nodrošināšanai. Ja parks turpinās savu lāču epopeju par spīti neesošajai kapacitātei - tad nav morāla pamata nosodīt arī jaunbagātniekus, kuri iegādājas tīģerus vai indīgas čūskas.