Ул. Бривибас ir nožēlojami:( Laikam Sergejs Mihailovičs ir pārdevies Vladimiram Vladimirovičam.
Ja grieķi lauzīs vienošanos par parāda pārstrukturēšanu, tā vairs nebūs tikai aizdevēju – banku un ieguldījumu fondu uzmešana, bet jau krietni augstāka līmeņa konflikts, un agri vai vēlu, bet maksās viņi jebkurā gadījumā. Defolēt un paļauties, ka investori tā vienkārši norakstīs parādus, var vienīgi galējā nabadzībā nonākušās valstis. Visas pārējās maksā, un turpina norēķināties arī par ļoti, ļoti seniem parādiem. Piemēram, Lielbritānija 2. pasaules kara laika aizņēmumu no ASV atmaksāja 2006. gadā, bet Vācija par 1. pasaules kara reparācijām beidza norēķināties tikai 2010. gadā. Krievija PSRS parādus Parīzes klubam atmaksāja 2006. gadā, bet Argentīna ar pārstrukturēto parādu atmaksu punktuāli cīnās joprojām. Domājams, privāto investoru "brīvprātīga" parādu norakstīšana ir spēkā tikai vienošanās ietvaros, un ja grieķi nepildīs nosacījumus, viņus gaidīs daudzi nepatīkami pārsteigumi.
Mūsdienu latviešu rakstniecības problēma ir nomācošais "sieviešu literatūras" pārsvars. Kuru grāmatu nepašķirsti, pretī rēgojas nebeidzami noskaņu un raksturu tēlojumi. Iespējams, ir arī gluži aizraujošs sižets, bet tas ir noslēpts aprakstot, ko stāsta varoņi tagad jūt. Galu galā sižets šādos darbos ir otršķirīgs, un kalpo tikai kā palīglīdzeklis emociju pasaules atklāšanai. Plašai pārdošanai tāda literatūra īsti neder.
Ir redakcijai ir visai īpatnēja svarīgāko ziņu atlases politika. Pavasarī, kad trases slēgtas, informācijai tikai par PTAC plāniem izstrādāt kaut kādus normatīvos dokumentus vieta atradās, bet ziņai par Latvijas pilsoņus diskriminējošo lielveikala Elkor akciju – ne vārda.
Elastīga valūtas kursa politika nozīmē tādas pašas negatīvas sekas, kā jau aprakstīju iepriekš. Kapitāla ieplūdes fāzē notiktu vietējās valūtas kursa kāpums, kas pats par sevi nozīmētu papildus spekulatīvu ieplūdes faktoru. Lai mazinātu kursa kāpuma, centrālajai bankai būtu jāveic intervences un tāpat jāveic emitētās naudas absorbēšana ar attiecīgajām izmaksām. Ja sabiedrībā un parlamentā patiešām ir sapratne, ka šāda cena ir attaisnojama, ok. Tomēr, kad apsīktu kapitāla ieplūdes, brīvi peldošs valūtas kurss samērā mazā tirgus dēļ būtu iekārojams mērķis valūtas spekulācijām un manipulācijām ar tirgu.
Fiksēta kursa apstākļos obligāto rezervju norma, banku kapitāla prasības, kredītu izsniegšanas ierobežojumi utt., protams, ir alternatīvi instrumenti, bet ģeogrāfiski tik nelielā valstī kā Latvija iedzīvotāji var ērti izmantot kaimiņvalstīs pieejamos pakalpojumus. Atliek atcerēties, ka savulaik, mazliet pārspēlējot, katrs trešais vai ceturtais automobilis bija ar Lietuvas numura zīmi. Iemesls, šķiet, bija pārāk atšķirīga auto reģistrācija nodeva vai transporta nodokļi. Banku gadījumā no vienas puses it kā varētu priecāties, ka mūsu kredītriskus uzņemas kaimiņvalstu bankas, bet mūsu bankām tas nozīmētu ieņēmumu kritumu, kuru vajadzētu ar kaut ko kompensēt, piemēram, maksājumu un kontu apkalpošanas komisiju veidā. Tas savukārt nozīmētu arī šo pakalpojumu sarukšanu, kam attiecīgās sekas būtu latu aizstāšana norēķinos ar ārvalstu valūtu, kapitāla aizplūde no valsts u.c. negatīvas sekas.
Manuprāt, vienīgā jēdzīgā alternatīva kā cīnīties ar kapitāla ieplūdi ir ar to pārāk necīnīties, bet ar likumdošanas palīdzību stimulēt ieguldījumus tur, kur tie perspektīvā nesīs vislielāko labumu tautsaimniecībai, un krīzes attiecīgie aktīvi ātri atgrieztos ekonomiskajā apritē.
Jāpiekrīt, ka Latvijas Bankai neizdevās apturēt inflāciju, kura vājināja konkurētspēju, un būtu radījusi recesiju neatkarīgi no ārējiem apstākļiem. Par bijušās divciparu inflācijas cēloņiem domstarpību nav – pārmērīgas kapitāla ieplūdes sekas.
Ja valsts, iestājoties Eiropas Savienībā, ir noslēgusi starptautisku vienošanos par brīvu kapitāla kustību, centrālā banka nevar apturēt kapitāla ieplūdi. Tiesa, centrālā banka var mazināt kapitāla ieplūdes negatīvo efektu uz cenām, pati piesaistot šos līdzekļus un neļaujot tiem nonākt tautsaimniecības apritē. Praksē tas nozīmētu, ka banku kredīti nevis pūstu nekustamo īpašumu burbuli, bet tās sasniegtu labus peļņas rādītājus, vienkārši noguldot naudu LB. Cena, ļaujot ārvalstu kapitālam pelnīt nevis "kreditējot tautsaimniecību", bet augstāku procentu veidā būtībā saņemot nodevu par burbuļa nepūšanu, ir centrālās bankas kapitāla zaudēšana.
Pirms vispār uzsākt t.s. kapitāla ieplūdes sterilizāciju ir jāatbild uz jautājumu, vai Saeimā būtu politiski iespējams panāk regulāru LB kapitāla papildināšanu, lai kompensētu šādi zaudētu kapitālu? Otrs jautājums ir principāla šādas politikas problēma, jo, redzot bezriska pelnīšanas iespēju, ieplūdes var pārspēt valsts spēju šādi pretdarboties. Rezultātā valsts ir zaudējusi līdzekļus, bet ārvalstu kapitāla ieplūšana NĪ sektorā ir nevis novērsta, bet tikai aizkavēta. Un visbeidzot, sterilizācija ir cīnīšanās ar sekām (inflāciju), nevis cēloņiem. Ja valstī nodokļu likumdošanas īpatnības veicina burbuļa veidošanos, un tādēļ ieplūst nauda, kuru pārējā tautsaimniecība nav spējīga absorbēt, nav jājūdz rati priekšā zirgam, bet likumdevējam vienkārši jāgroza attiecīgās normas. Ar lielu nokavēšanos tas arī tika izdarīts
Var kritizēt bezseguma valūtas īpašu gadījumu – dolāru, kuru Kongress atļauj piedrukāt, kad vien ASV tuvojas tehniska maksātnespēja. Var aicināt atgriezties pie zelta standarta, kur naudas emisija iespējama, iegūstot papildus zeltu, un centrālās bankas būtībā ir zelta raktuves eksotiskās zemēs. Bet kā var apgalvot, ka eiro ir vēl sliktāks par dolāru, kaut monetārās politikas ziņā atrodas kaut kur pa vidu starp abiem ekstrēmajiem gadījumiem?!
"Ekonomikas likumi" ir gaužām vienkārši. Aizņemšanās nozīmē nākotnes ienākumu tērēšanu šodien. Ja ir priekšnosacījumi, lai nākotnē ienākumi stabili augtu, tad aizņemšanās nozīmē vienmērīgāku patēriņu. Turpretim, ja ienākumi samazināsies, tad tieši taupīšana izlīdzina dzīves līmeņa svārstības, un jostas savilkšana nozīmē vienīgi gatavošanos, lai vieglāk pārciestu vēl grūtākus laikus. Nākotnē Eiropas valstu izdevumi palielināsies, bet ienākumi – samazināties, par ko liecina demogrāfiskās tendences, konkurences saasināšanās ar valstīm, kurās ir zemākas darbaspēka izmaksas, bet uzkrātais valstu parāds ir sasniedzis kritisku līmeni. Taupības politika ir nekas cits kā reālās situācijas apzināšanās. Protams, valsts parādu iespējams reāli samazināt, bet ieņēmumus nominālā izteiksmē palielināt, uzliekot nodokli inflācijas veidā. Problēma ir tā, ka šādi tiek sodīta tā sabiedrības daļa, kura centusies nedzīvot pāri saviem līdzekļiem, bet inflācijai, lai turpinātu iesākto kursu jābūt ļoti, ļoti, ļoti lielai.
Ļoti mazai valūtai ar peldošu kursu ir problēma, ka ļoti vienkārši var veikt tirgus manipulācijas un izraisīt svārstības, kurām nebūs nekāds sakars ar ekonomikas līdzsvara atjaunošanas. Latvijā nosargāt fiksētu valūtas kursu ir ļoti viegli, un tas rada zaudējumus spekulatīvo uzbrukumu veicējiem. Turpretim, ja kurss būtu peldošs, tirgus svārstīšana varētu nest peļņu, bet zaudējumus ciestu vai nu reālais sektors, vai centrālā banka, ja tā mēģinātu iejaukties un, piemēram, mazināt strauju kursa kritumu.
Atceroties Latvijas ekonomikas dalībnieku uzvedību un dažāda veida panikas epizodes, domājams, valūtas tirgus būtu visai tramīgs, kurss ļoti svārstīgs un tādēļ pievilcīgs valūtas spekulācijām. Ja kurss ilgstoši izrādītos nepastāvīgs, ekonomikas dalībnieki censtos pēc iespējas mazāk izmantot latus, un faktiski latu procentu likmju politika tāpat būtu vāja kā fiksēta kursa apstākļos, un valūtu aizstāšanas dēļ nominālā kursa korekciju efektīvā ietekme – mazāka.
Ja tā ir taisnība, ka "auto vairāk nekā divas trešdaļas no laika atrodas labošanas servisā", ļaunāku antireklāmu Mercedes Benz 500 modelim grūti iedomāties.
Par smadzeņu aizplūdi uztraukties ir pāragri. Ja šobrīd sāktu pārveidot skolu programmas, atjaunojot eksakto zinātņu īpatsvaru, mācību metodiku pielāgotu tā, lai attīstītu domāšanas ievirzi zināšanām atrast ekonomisku pielietojumu, atdeve radošu speciālistu veidā būtu tikai pēc kādiem gadiem desmit. Kvalitatīva augstākā izglītība eksaktajās nozarēs nozīmē, ka universitātēm ir laba līmeņa pētnieciskie centri, kuri savukārt spēj paši pelnīt, nodrošinot darbu jaunajiem speciālistiem. Pat ja smadzeņu aizplūde notiek, šie zaudējumi ir sociāli taisnīgāki pret nodokļu maksātājiem, nekā pakāstas investīcijas attīstot ražošanu, kura pēcāk var izrādīties konkurētnespējīga.
Ar federālās valdības militārajiem iepirkumiem tika stimulēta ASV ekonomika kopā, nevis šādā veidā savu ekonomiku attīstīja, piemēram, Jūta, Aidaho vai Nebraska. Latvijā ar līdzīgu iepirkumu palīdzību tiktu stimulēts imports. Mazā valstī no centrālās valdības budžeta attīstīt ražošanu ir finansiāli riskanti, jo vienas lielas kapitālietilpīgas ražotnes biznesa risks turpmāk noteiktu visas valsts finanšu risku.
Kamēr ES ir valstu apvienība, nevis federācija ar ievērojamu kopīgu budžetu, no kura tad arī "attīsta ražošanu", veiksmīgākā stratēģija, manuprāt, ir ieguldīt izglītībā un rūpēties, lai Latvija būtu finansiāli stabilas valsts. Ar laiku tas nesīs dividendes privāti attīstītu uzņēmumu veidā.
Var jau kritizēt likumu par tajā ielikto valsts lomas sašaurināšanu, bet tāda kritika balstās uz noteiktu ideoloģisku redzējumu par to, kas nosaka ekonomikas attīstību, un valsts lomu tajā.
Pasaules kartē patiešām ir lielas valstis, kur valsts izdevumi ir radījuši nozīmīgus ekonomiskos stimulus un sākotnējās priekšrocības pašmāju uzņēmumiem. Tomēr arī ASV, kur galvenokārt militārie izdevumi ir radījuši nozīmīgu ekonomisko blakusefektu skaitļošanas tehnikas, interneta, globālās pozicionēšanas sistēmas u.c. komercializētu militāro tehnoloģiju formā, absolūtā vairuma sasniegumu pamatā ir vienkārši ģeniālas idejas, privātā iniciatīva tās realizēt un privātā kapitāla drosme uzņemties risku to finansēt.
Valsts loma caurmērā aprobežojas ar izglītības iespēju sniegšanu, ekonomiski rosīgas dzīves filozofijas ieaudzināšanu un ekonomiskās brīvības nodrošināšanu, lai attapīgi jaunieši garāžā radītu to, kas attīstīsies par Microsoft, Google, Facebook utt. Arī tepat kaimiņos na jau Igaunija uzveidoja un finansēja uzņēmumu Skype, bet skandināvu uzņēmēji, saskatot potenciālu igauņu programmētāju idejās.
Nav valsts spēkos un funkcijās radīt "izsmalcinātu ražošanu". Ja arī būtu, Latvijas gadījumā jāņem vērā ne tikai valsts stimulu efektivitāte, bet stimulēšanas pasākumu neveiksmes finansiālās sekas ļoti mazas valsts mērogā. Biznesa projektu neveiksme un tai sekojoši bankroti ir dabiskas ekonomiskās dzīves norises, bet valsts maksātnespēja atšķirībā no privāta bankrota ir postoša situācija ar daudzām nelabvēlīgām sekām.
Izskatās, rietumi ir ceļā uz Hakslija (anti)utopijas brīnišķīgo jauno pasauli. 2011. gada 7. janvāra Washington Post raksta par ASV Valsts Departamenta lēmumu pasu pieteikuma anketās vārdus māte un tēvs aizstāt ar dzimumneitrālajiem vecāks nr. 1 un vecāks nr. 2. Tas, lai neveidotos diskriminēja attieksme pret citādiem ģimenes modeļiem un tādos uzaugušiem bērniem. Vēl tikai trūkst, lai arī ikdienā normatīvi ierobežotu šo arhaisko un diskriminējošos vārdu lietojumu.
Kāpēc nevar? Var, t.i. varētu. Tikai atšķirībā no Indijas, Pakistānas un Izraēlas Irāna ir parakstījusi un ratificējusi konvenciju, ka kodolieročus neizstrādās, un līdz šim nav atsaukusi dalību tajā. Starptautiskajai Atomenerģētikas aģentūrai, kura uzrauga kodolieroču neizplatīšanas līguma uzlikto saistību ievērošanu, par Irānas kodolprogrammas nemilitāro raksturu ir stipras šaubas, savukārt "progresīvi" domājoši domātāji par Irānas atombumbas izstrādi vispār runā kā par notikušu faktu. Saki, kas ir jāpīpē, lai šajā konfliktā par divkosīgu dēvētu nevis Irānu, bet Izraēlu?