Pilnīgam ainavas dizainam obligāti šur un tur jāiesprauž kāda kaņepīte. Pupas - tas ir labi, nebūs tālu jāiet uz pasūtījumu.
Kur pareizrakstība vārdā "raxts"? Aiz "x" jāseko "c", vēl labāk "cc", nevis "ts"!!! Par tādu skudrulāčošanu sēdēsi pēc stundām līdz ģībšanai un rakstīsi papildus diktātus!
Nav tā kā izskatās. Esmu tipisks aborigēns un politiskās partijas un viņu līderi man ir kaut kauč kādi citplanētieši. Koučaki. Pie tam, izrādās, ka uz tās citas planētas arī viss nemaz nav tik sakarīgi, kā atzīmē cilvēks, kurš ko redzējis vairāk:
rigaslaiks.lv/Raksts....
"Gluži tāpat, kā Nomas (dārgs Kopenhāgenas restorāns [ierados piezīme]) gastronomijā ēdieni pazaudējuši savu jēgu, tāpat savu jēgu pazaudējuši arī vārdi, kas tiek lietoti drīzāk tā, kā suņiem iezīmējot savu teritoriju: teiksim, prast politisko nevalstisko organizāciju jeb demokrātiskās vispārināšanas slengu nozīmē pavērt durvis uz kādu (varas) pasauli, kur savējos pazīst ne vien pēc uzvalkiem, šlipsēm un bezjēdzīgās muldēšanas, bet arī pēc tā, ka viņus vairs neizbrīna izkropļotās ēdienu ēnas, jo viņi ir zaudējuši atmiņu par pašiem ēdieniem, teiksim, tomātiem ar krējumu". (U. Tīrons)
NA "kļūdas un trūkumus" gribas dēvēt vēl skarbāk: klibs vilcējspēspēks. Ir vēlēšanās viņu aktivitātes pielīdzināt tam, ko pasniedza "Nomā". Tiem, kuri neuzšķīra Ulda Tīrona rakstu Rīgas Laikā, nosaukšu:
"Ēdienkartes restorānā nav bijis, bet tas, ko piedāvājuši uzēst psihopātiskie viesmīļi, bijis, maigi sakot, visai dīvains (Griškovecs pievienojis arī “ēdienu” bildītes): maizes vietā nelielu vāzīti ar kaut kādu augu pušķīti, no kuras pats viesmīlis spējis izvilkt dažus zaļus sausiņu salmiņus. Tiem sekojušas kaltētas sūnas, tad kaut kas, kas attāli atgādinājis kukurūzas čipsi, pārklātu ar lipīgu, gumijotu, skābu plēvi; šajā brīdī piedāvāts arī vienīgais Nomā dabūjamais vīns – skāba turpat Dānijā raudzēta susla, tad – burkānu serdes, kas 8 stundas vītinātas cepeškrāsnī 50 grādu temperatūrā ar slēpju smēra garšu atgādinošu pulveri, ar kuru jāēd minētie izstrādājumi; tad atstiepts liels šķīvis ar mīdijām, vienīgi izrādījies, ka mīdiju tur nav bijis, tikai vāki, starp kuriem paslēpti trīs nelieli ēdami gliemežvāciņi (kas, protams, nebija mīdijas, bet kaut kas nezināms)". (U. tīrons)
Ēlerte neder, Dālderis neder. Grende neder, par Demakovu nemaz nerunājot. ABC pat atradis neapstrīdamus (!) faktus. Bet kāpēc īsti? Kas notiek patiesībā? Vai no Ozoliņa raksta izriet kādi neapstrīdami fakti, kādus piemin, piemēram, ABC? Uzreiz teikšu, ka neaizstāvu ministri, bet man ir vēlēšanās saprast, kā šie jaunie ļaudis uztver savu mājvietu (Latviju) un kā viņi domā (kā viņi runā, mēs dzirdam) un pie viena, kā domājam mēs, aborigēni. Ka viņi neder.
No otras puses, jauno, enerģisko censoņu CV pilni ar iespaidīgiem sasniegumiem un pieredzēm. Un apbrīnojamām virzībām no amatiem uz amatiem. Un te pēkšņi tāda stila ziedu buķete, ko mums gādīgi sarūpējis Ozolīņš! Nav nekas iebilstams pret "dzīvu" izteiksmi: "Tekstam ir jādzīvo. Stilam, kādā runā, raksta un dzīvo,vajag atklāt, ka cilvēks ne tikai tic savām domām, ne tikai domā tās, bet arī pardzīvo. Tkai tad, ja domās ir spēks, ticība un pārdzīvojums, tās ir kaut ko vērtas". (Nīče) Tas bija vecajos, labajos laikos, bet tagad?
Tagad nevajag ticēt, pārdzīvot, pietiek "grabināt", lai noorientētos no amata uz amatu, no krēsla uz krēslu. Piekrītu Ozoliņam, ka ne jau vienīgā ir pieminētā pēdējā kultūras ministre. Tā ir tendence un, kā atzīmē acīgi vērotāji, ne tikai Latvijā. Tādas ir reālās situācijas imitācijas (virtualizācijas) pazīmes un daudzveidīgo teoriju izmēģināšana, ar ko krasā pretrunā ir nācijas kultūra (vēl pagaidām). Tajā skaitā vairākas sievietes vienā virtuvē.
Urā, ura, protams! Taču tā pelēkā bilde priekš tādas uzvaras ir gauži par švaku, lai kaut ko saprastu. Var jau būt, ka penšiem nav arī nekas jāsaprot, tikai jāpiebalso, mazbērni, urāāā! Jo jums jau pasāiem jādzīvo tālāk, ko paši sazīmēsiet, tā arī dzīvosiet.
Neesmu pietiekoši centīgi veicis eksagēzes studijas anglikāņu universitātēs. Man patīk tā vienkārši: ko redzu sēžot uz zirga, to dziedu, kā čukča. Saprotu, šodienas smalkās sabiedrības pārstāvjos tas izraisa sašutumu un ir arīdzan bīstami. Iespējams, ka bildē attēlota tā latgales sieviņa ar savu mazmeitiņu, pie kuras bija ieradušies puiši melnos uzvalciņos. Ispējams, ka bildē redzama kāda minēto pārstāvju savrupmāja pie Lielupes bez tauvas joslas un karogiem svētku dienā. Nav šaubu, ka viņš ir jautrs, nesatricināms un smaidošs, jo vienmēr var pabužināt kārtības sargātājiem cekulus, kuri turpat sasniedzami kādā no žaketes kabatām. Savkārt citam valsts patriotam nācās samaksāt sodu par alus bunžiņu rokās sava mikrorajona iekšpagalmā par godu svētkiem. Pareizi ir: kārtībai jābūt kā dzeršanā tā ... Paldies Dievam, sēžot zirgā, viss ir labi, viņš labi nepieprot angļu valodu, es ar.
Tiešām sirsnīga svētku bilde. Pa ceļu steberē vecs un mazs ar tukšām rokām. Rēgojas vientuļas, varbūt pamestas mājas ar tukšu fasādi un tukša laiva. Bet valst karogs lepni plīv, iesprausts tukšās zilās debesīs. Ne cilvēku rokās, ne pie fasādes, ne masta galā. Kam tas ir?
Ieroči izrādīsies likumīgi, rācijas un visādus citādus verķus nav aizliegts iegādāties un lietot, zēni tam kajennam neko ļaunu negribēja darīt, ja nu vienīgi salonu uzkopt, tā pat pa velti, brīvprātīgi, sabiedriskā kārtā, izrādīsies, ar īpašnieka piekrišanu. Mums ir labi advokāti, viss rullē!
Zelta zvaigznes zilās debesīs. Tik sakaistas, tālas, pievilcīgas un veltas. Kaut šodien svētku reize, tomēr muļķu mierinājumus negribas baudīt. Mēs esam tik aizņemti ikdienā ar lūkošanos zelta zvaigznēs. Zvaigžņu fabrikas, šovi, prožektoru zibšņi, tiešraides ēteros, ātra, spoža slava, gandarījums, ka kāds kaut ko par mums dzirdējis. Nu un? Ko ar to iesākt, ja mēs iztērējam tik daudz uzmanības? Uzmanības, kas pietrūkst lai saviem bērniem iemācītu zinātnes, amatus. Kā tad mīlēt? "Mēs mīlam, tikai tā īsti latviski - darbos, ne vārdos. Mīļu vārdu un glāstu vietā mēs saviem bērniem sarūpējam ievārījumu un marinētu gurķu burciņas, pašadītus cimdus un zeķes". Ja tie, kuri dzīvos pēc mums nepratīs izaudzēt gurķus, aitas vilnai, linus? Protams, to visu varēs nopirkt, tikai vajadzēs naudu, daudz naudas. Un daudz naudas patērē spacialitāte "Latvijas vārda nešana pasaulē". Varbūt vienreiz pietiktu "mālēt fasādi", bīdīt "stikla kalnus" un piekopt mānīgo lepnību. Mēs šādi nedaram neko vairāk kā "uzmetam" paši sevi. No visām Baltijas valstīm viena Latvija piepildījusi pasauli ar saviem sprīdīšiem visvairāk. "Jācer un jātic, ka pienāks laiks, kad arī ..." kaut kas tik ļoti dzirdēts, kad runa bija par cilvēces gaišo nākotni. Viss tvaiks, kā parasti, aiziet svilpē.
Arābi un arābu dievs, eiropieši un viņu dievs, zeltneši un viņu dievs. Civilizācils neiznīcina, civilizācijas izdara pašnāvību.
Frāzes ir nodrāztas un banālas, todēļ nav pretējai pusei jāfrāzē tas pats. Kādam taču jābūt gudrākam un jānonāk jaunā līmenī.
Kad mans dēliņš no skolas atnesa 2, vienmēr bija sakumiņš: bet Pēterītim ir 1
Jaunlatvieši un jaunie latvieši. Nianses, bet būtiskas.
Lai svilina! Tas ir labi, jo zinātniski nav pierādīts, ka tas ir slikti. Žogi un fasādes ir urbanizētās vides gruntētais audekls. Ikvienam ir tiesības izpausties. To nevajadzētu saukt par ķēzīšanos, jo mēs visi esam mākslinieki. Tik dažādi, kāds jāteniski, kāds ar šlipsi. Svētku priekā ne visi slavinās pašreizējo dienu, kura ne visiem atnes svētku prieku. Lai plīvo karogi!
Bet Latvijā svilina kūlu.