IR

Tipisks raksts, kurā dominē iedomīgs provinciālisms latviešu garā - viss, ko Jūs spējāt, ir ļoti šauri skatīties uz vienu krietni vien daudzšķautņaināku parādību, bet nekādu analīzi tā arī neesat sniegusi: kāpēc tā notiek? "Secinājums", ka latvieši nav spējīgi novērtēt savu brīvību, ir tikpat virspusējs kā viss Jūsu raksts. Tikai viens man nav skaidrs: kāpēc Jums tik ļoti skauž, ka cilvēki, kuriem ir iespējas un vēlme, izvēlas aizbraukt - uz brīdi vai pavisam - uz vietu, kura tiem ir tuvāka, labāka vai kā citādi saistošāka? Piedodiet, bet šo cilvēku vecāki un nereti arī šie cilvēki paši ir piedzīvojuši Jūsu piesauktās padomju šausmas, un daudzos gadījumos barikādēs ar, atvienojiet par tiešumu, mēslu dakšām stāvējuši pret bruņotiem omoniešiem, lai šodien varētu izmantot savas tiesības uz brīvu pārvietošanos. Ja runā par gaušanos, tad šis ir raksts ir tipisks pierādījums tam, ka gaušanās sindroms tā arī nav ticis izsvēpēts ārā no Latvijas tā dēvētās augstākās raudzes žurnālistikas (žurnāls "Ir" un tā žurnālisti taču sevi pasniedz kā augstākās raudzes žurnālistiku, vai ne?!). Jūsu rakstā nav nevienas devas analīzes, nevienas intervijas vai piesaukta pētījuma par aizbraukšanas iemesliem un arīdzan par atgriezušos cilvēku dzīvo Latvijā.

Tāpēc varbūt pēc gada, kad atkal ķersieties pārdomu likšanai uz papīra augusta puča sakarā, nekautrējieties atrast un uzrunāt kādu, kurš ir prom vai ir atgriezies. Un varbūt Jums par lielu pārsteigumu noskaidrosiet tādu "materiālo problēmu" sīkumu, ka to cilvēku, kuri visu mūžu strādājuši šīs valsts labāk un paši cīnījušies par šīs valsts neatkarību, bērniem ārzemēs vismaz ir iespēja nopelnīt ar cieņu ne tikai pienācīgu iztiku sev un savai ģimenei, bet pienācīgu pensiju saviem vecākiem - to pensiju, kuru viņiem nespēj nodrošināt tā pati valsts, par kuru viņi riskēja barikādēs, un tā pati valsts, kura tai pat laikā var nodrošināt veselu baru cilvēku, kuri "valsts labā" ieņem amatus ar apšaubāmiem pienākumiem, bet ļoti pieklājīgu un "starptautiski konkurētspējīgu" atalgojumu. Var jau, protams, runāt par izdzīvošanu un par to, ka badā neviens nav nomiris - ja Jums šāda mēraukla labpatīk -, uz priekšu! Es gan gribētu, lai mani bērni, kuriem es būšu ziedojis savas dzīves spēka gadus, gribētu nodrošināt mani "dzīves nogales atpūtas" izpausmē, nevis "izdzīvošanas" un "badā nenomiršanas" izpausmē.

Tā kā es cienījamai raksta autorei ieteiktu vēlreiz apdomāt, vai pēc realitātes noskaidrošanas Jūs vēl uzdrošinātos likt tādus vārdus kā "Gaudas par dzīves grūtībām šajā valstī ir spļāviens sejā iepriekšējām paaudzēm" likt savos turpmākajos rakstos par šo tematiku. Tikai un vienīgi šīm iepriekšējām paaudzēm būs tiesāt, vai tas ir spļāviens vai nav sejā, bet ne Jums!

Es šoreiz vairāk fokusējos uz jautājumu par Palestīnas valstiskumu, ne tik daudz uz Izraēlas un Irānas attiecībām. Manuprāt, vienīgais Irānas "faktors" Palestīnas valstiskuma jautājumā ir Irānas militārie draudi Izraēlai, bet šobrīd tas ir tikai garāmejot: Irāna ar draudiem neko īsti panākt šajā jautājumā nevar (vienīgais finansēt "Hamas"). Centos parādīt, kā ar Tuvo Austrumu konflikta "attīstības" palīdzību var redzēt, kā Rietumi (un Argentīnu ar Brazīliju pavisam noteikti var pieskaitīt pie Rietumiem) iekšēji maina varas centru - mainās "starptautiskais svars" - no tradicionālās ES+ASV uz Dienvidameriku, kura savu "starptautisko masu" pieaudzē ļoti strauji un uz ekonomiskās attīstības pamata.

Nu, priecē, ka vismaz mēs iebilstam =)))

Bet, ja nopietni, tad pat Krievijā kritiskāk attiecas pret Staļinu, nekā pie mums pret Ulmani. Es, protams, nevēlos salīdzināt Ulmani ar Staļinu, jo tie ir divi dažādi cilvēki un viņu darbu apmērs arī ir atšķirīgs, bet tomēr es būtu priecīgāks dzirdēt no varas pārstāvjiem spēcīgāku atgādinājumu, ka mēs tomēr dzīvojam demokrātiskā valstī un aizrauties ar kādreiz reāli eksistējuša autoritāra režīma slavināšanu ir vismaz nepieņemami. Jā, mēs varam analizēt viņa darbību no vēsturiskā un politiskā skatu punkta, mēs varam pārizdot viņa grāmatas, mēs varam uzņemt filmas un iestudēt izrādes par viņu utt/utjp, BET mums ir jāatceras, ka tas viss ir jādara ar "svaigu galvu" un kritisku skatījumu uz lietām.

Dolār, attiecībā uz Turcijas kurdu jautājumu un Irānas azeru jautājumu - jāatzīst, ka neesmu kompetents spriest par etniskajām minoritātēm šajās valstīs, BET visticamāk, ka šajā gadījumā spēcīgu lomu spēlē faktors, ka azeriem ir vesela valsts - Azerbaidžāna - savā reģionā spēcīga un pietiekoši turīga valsts, ar kuru Irāna rēķinās, jo Azerbaidžāna ir vienīgais Irānas saskares ceļš ar Krieviju, kas ir vēl viena valsts, kuras viedokli Irāna novērtē. Kurpretī kurdiem savas valsts nav, tie nepārstāv arī ievērojamas stratēģiskas intereses, tāpēc ar viņiem var nerēķināties. Un vēl - aktīvs separātisms nekur nav bijis mīlēts: nedz Turcijā, nedz Lielbritānijā (Ziemeļīrijas gadījums), kā saka: "ja reiz pret tēvu roku esi pacēlis, tad arī saņem pēc nopelniem".

Es varētu piekrist gan Alejandro, gan Dolāra komentārie: jā, taisnība, ka Irānā nav demokrātiski ievēlētas varas un, jā, taisnība, ka tādas nav arī Ēģiptē. Un taisnība arī ir tā, ka vienu šādu varu (Ēģiptē) Rietumi atbalsta, bet otru (Irānā) - nē. Nepārstāvēšu Rietumu diplomātus un nemēģināšu paskaidrot viņu vietā, kāpēc tāda pretruna, bet skaidrs ir tas, ka tā ir tīri reālpolitiska pieeja - Rietumi var atbalstīt Mubaraka režīmu Ēģiptē, jo, simpātiskāks ir stabils, bet sekulārs autoritārisms, ar kuru vismaz var rēķināties, nevis fanātiska diktatūra, kādu mēs redzam Irānā. Piedodiet, bet Ēģipte nedraud "no zemes virsas noslaucīt" Izraēlu. Mēs nevaram salīdzināt abus režīmus, jo Irānas režīms ir teokrātisks, bet Ēģiptē ir "tikai" Mubaraka autoritārais valdīšanas stils. Rietumu-Ēģiptes-Irānas attiecībās, visticamāk, ir pavisam vienkārša loģika - vērtību skala: ja paskatās, cik plašā apmlitūdā saskan Rietumu-Ēģiptes un Rietumu-Irānas vērtības, tad kļūst pavisam skaidrs, kādēļ ir tā un ne savādāk.

Kas attiecas uz Ulmani, man jāpiekrīt - arī man nav pieņemams, ka Latvijā tiek heroizēts cilvēks, kurš tiešā veidā ir bijis atbildīgs par Latvijas demokrātijas bojāeju. Un ir biedējoši apzināties ne tikai pašu faktu, ka Latvijā ulmanisks režīms tiek skaļi piesaukts kā vienīgā Latvijas attīstības ceļa alternatīva, bet arī tas, ka neviens, liekas, tam īsti neiebilst.

Attiecībā uz notikumiem Ēģiptē man ir dalītas jūtas. Mēs redzējām kā "krāsainās revolūcijas" beidzās Gruzijā un Ukrainā - ar atgriešanos pie iemītās taciņas, mainījās tikai personāži. Ēģiptē ir vēl arī tas faktors, ka Ziemeļāfrikas valstīs (Ēģitpē, Tunisijā, Alžīrijā, Lībijā, Marokā) ir jārēķinās ar reliģisko fanātiķu radīto spiedienu uz varu, kas automātiski pie varas esošajiem liek novērsties no demokrātiskas valsts pārvaldes kā galvenā mērķa, bet koncentrēties uz fanātiķu apkarošanu. Šajā gadījumā runa nav par to, ka pie varas būs Mubaraks vai kāds cits. Šajā gadījumā galvenais ir tas, lai šie protesti rezultētos ar to, ka valstī nostiprinās patiešām demokrātisks režīms, kurš vienlaikus ir pietiekoši spēcīgs, lai demokrātiskā ceļā nepieļautu fanātiķu nonākšanu pie valsts stūres. Cerams, ka protestus nevada fanātiķu roka...

Paldies par viedokli! Nu, zināšanas man nav virspusējas šajā jautājumā, bet mans mērķis nebija pretendēt uz absolūto patiesību - tas ir tikai mans personīgais skatījums.

Informācijai: viena ieraksta garums nav bezgalīgs, zīmju skaits ir ierobežots, tāpēc ir ļoti jāpārdomā, ko minēt un kas varbūt jau vispārzināma informācija =)

Jā, protams, ka seksuālo minoritāšu problēmas Ugandā ir tikai smagā cilvēktiesību stāvokļa viena no daudzajām šķautnēm. Tomēr visvairāk žēl ir cilvēku, kuri cieš, bet šokē tas, ka baznīca ir priekšgalā šim milzīgajam naida vilnim: saskaņā ar pēdējām ziņām, baznīca uzskata, ka šādiem cilvēkiem pat nav tiesību būt cilvēcīgi apglabātiem: www.advocate.com/News...