IR

Kalšu valstij pilsoni

Ļoti latviskā Latvijas Avīze publicēja citātu no manas „Dziesmas”. No visa teksta tā izvēlējās, lūk, šo: „Vai nepatīk likumi? Nokārtojiet eksāmenu, saņemiet pilsonību un rakstiet paši savējos. Taču jums ir slinkums”. Nevarēju saprast, par ko viņi priecājas? Tāds scenārijs taču viņiem ir bīstams. Latvieši paskaidroja: „Priecājamies par to, ka jums ir slinkums!”

Pilsonība bez jebkādiem noteikumiem vismaz tiem, kuri šeit ir dzimuši, — es to uzskatu par vienīgo godīgo risinājumu. Taču likums par pilsonību ir tāds, kāds ir. Var spēlēt tikai pēc noteikumiem vai nespēlēt vispār. Lielākā daļa nepilsoņu ir dzimuši Latvijā. Par pilsoņiem viņi var kļūt tikai naturalizācijas kārtībā. Šajā situācijā mainīt likumu nav iespējams.

Taču var mainīt situāciju.

Man vienmēr gribas „krievu” aktīvistiem, politiķiem uzdot farizeju cienīgu jautājumu. Sakiet skaidri: jūs esat par naturalizāciju vai pret? Atbalstīt vai, gluži pretēji, — boikotēt? Izgrozās: vispār jau „par”, esam teikuši tad un tad, tur un tur. Taču vai kāds to ir dzirdējis?

2004. gadā es izdarīju eksperimentu. Manā firmā strādāja septiņpadsmit nepilsoņi. Visus aptaujāju, piedāvāju palīdzību: kursus, apmaksāt nodevu, ja nepieciešams. Nekādas spiediena.

Četri atteicās valodas dēļ, viena sieviete gatavojās braukt uz dzīvi pie meitas uz Krieviju. Pārējie izveidoja grupu. PID atsūtīja uz ofisu latviešu valodas pasniedzēju sākotnējā vērtējuma sagatavošanai. Grupā eksāmenu jau ar pirmo mēģinājumu nokārtoja visi. Nodevu apmaksāja paši. Šampanieti atkorķēja: paldies, Jevgēņij Jakovļevič, Dievs vien zina, kad mēs vienatnē būtu sadūšojušies. Tātad es pats personīgi esmu izkalis valstij divpadsmit pilsoņus.

Elektorāts ar vasarraibumiem

Kāpēc gan uzņēmējiem neizdarīt to pašu, nedot cilvēkiem impulsu, ko viņi pieņems ar pateicību? Vai tad konstruktīvu politiķu uzdevums nav pamudināt cilvēkus? Ķerties pie reāla darba, realizēt kampaņu – visi pie mācībām, nost ar nepilsonību? Palielināt elektorātu.

Pirmais jautājums – kam un kāpēc ir vajadzīga šī pilsonība? Mēdz teikt: ja jums kaut kā nav, tad tas jums nemaz nav īpaši vajadzīgs. Tie, kam tas ir vajadzīgs, jau sen ir saņēmuši (gribētos piebilst: un aizbraukuši). Kopš 1995. gada jau 138 tūkstoši. Gada sākumā bija palikuši aptuveni 312 tūkstoši nepilsoņu.

Atlikušo nepilsoņu struktūru iespējams viegli noskaidrot, pasūtot sociālu aptauju. To esmu daudzkārt darījis. Par simt latiem aģentūra sniedz itin precīzu statistiku par jebkuru tēmu ar sadalījumu pēc vecuma un dzimuma, ja vēlaties – arī pēc vasarraibumu skaita. Vajag tikai pareizi uzdot jautājumu. Piemēram:

Es gribu saņemt Latvijas pilsonību, ja (izvēlēties tikai vienu atbildi):

1. Atradīšu laiku.
2. Man palīdzēs ar kursiem eksāmena nokārtošanai.
3. Eksāmeni tiks vienkāršoti.
4. Eksāmeni tiks atcelti, paliks tikai nodeva 30 Ls apmērā.
5. Eksāmeni tiks atcelti, nodeva sastādīs 1 Ls.
6. Negribu:
6.1 Būtu jau labi, taču es nekad neiemācīšos latviešu valodu.
6.2 Negribu kļūt par karaklausībai pakļauto.
6.3 Nenodošu principus!
6.4 Cits iemesls _______.

Manā eksperimentā 1. un 2. p. atbilda 70% respondentu. Domāju, valstī kopumā šis rādītājs sastādīs 25-30% — aptuveni simt tūkstoši. Vai tas ir daudz vai maz, pieskaitot pie minētajiem 138 tūkstošiem?
Pēdējās vēlēšanās rezultāti bija sekojoši:

Saskaņas Centrs – 260 tūkstoši
Zatlera partija – 190 tūkstoši
Vienotība – 172 tūkstoši
Visu Latvijai! – 127 tūkstoši
Zaļie Zemnieki – 112 tūkstoši

Jums tas ir vajadzīgs!

Teiks: „Mūs grib pazemot ar naturalizāciju”. Atbildēšu: mūs pazemoja, kad nodeva – vārda tiešā nozīmē izmeta aiz borta. Var spārdīties, burbuļus laižot. Bet var arī iekāpt pa trapu atpakaļ, pagrūžot aborigēnus: pavirzieties un neceriet, ka es peldēšu projām vai noslīkšu.

No 2004. līdz 2006. gadam „atpakaļ iekāpa” 16 – 19 tūkstoši cilvēku gadā. Politiķi un uzņēmēji varētu atjaunot plūsmu un piecu gadu laikā nopietni mainīt politisko situāciju.

Saņemt absolūtu pārsvaru Saeimā neizdosies. Taču iespējams palielināt mūsu klātbūtni līdz kritiskajam punktam un pabīdīt etniskos radikāļus malā. Iegūt balsstiesības nepilsoņiem municipālajās vēlēšanās (tiesa, viņu vairs nebūs daudz). Nostiprināties Rīgā un citās pašvaldībās.

2004. gadā es stāstīju politiķiem un uzņēmējiem par eksperimentu, rakstīju avīzē. Ja viņi būtu ieklausījušies manis teiktajā, mēs jau tagad dzīvotu citā valstī.

Vai tas ir slikts uzdevums politiķiem? Ilgi? Ātri – tas nozīmē lēnām, taču pastāvīgi. Vadīt plānveida virzību pretī konkrētam mērķim, panākt konkrētus, taustāmus rezultātus. Paskaidrot nākamajiem vēlētajiem to, ka pilsonība ir reāla vērtība – pat „pastāvīga dzīve” izmaksā dārgi, bet jūs saņemsiet pilsonību, turklāt gandrīz bez maksas. Jums tas ir vajadzīgs. Neceriet, ka to atnesīs uz paplātes. Neviens jūs neatbrīvos: ne Dievs, ne cars, ne varonis. Tikai ar savām pašu rokām.

Tiesa, politiķiem nevar uzticēt nopietnu lietu. Izsludināsim Latvijas IMHO-čempionātu sitizingā. Vai pilsoningā. Konkurss par labāko tag-line: „Pavirzies, biedri!”, „Nav slinkums!” „Par spīti augstprātīgajam kaimiņam”... Nominācijas: Lielā grupa, Labākais procents, Mis Pilsone, Barona vecmāmiņas... Pajokosim?

_________________

Sk. diskusiju šeit: http://www.imhoclub.lv/material/gomberg-vs-alekseev-o-grazhdanstve/page/2