IR

Darba devēja prasība pēc valodu zināšanām ir normāla, jo gandrīz ikviens darbs ir saistīts ar cilvēku saskarsmi – veikals, kafejnīca, sabiedriskais transports, administrēšana, bibliotēka utt.  Protams, darbinieks, kas veic darbu attiecigajā iestādē, ar savu attieksmi pret darbu – apkalpošana, zināšanas ar darbu saistītos jautājumos u.c. – prezentē arī visu uzņēmumu. Piemēram, ienākot veikalā pēc savas smagās darba dienas, ir patīkami, ja pretī sēž pārdevējs(a), kas sasviecinās un (kas citiem šķiet daudz prasīts) arī atvadās. Bet te parādās galvenā problēma – kādu valodu izvēlas iestādes darbinieks, apkalpojot klientu un tālāk arī runājot par citiem darba kvalitātes rādītājiem.

Uzskatu, ka šī tēma varētu saukties cik garš, tik plats un pieskaitīšu sevi tai sabiedrības daļai, kas piecieš vispārpieņemto, to pieņem, bet cik tur taisnības, ja otra puse sabiedrības daļas šīs normas ignorē. Dzīvoju Bolderājā, kur gandrīz katru dienu nākas apmelēt pārtikas veikalus, tādēļ mana pieredze ir (pār)bagātinājusies ar piemēriem no dzīves, kas saistīti ar normu ievērošanu attiecībā pret latviešu valodu.

Kādu dienu veikalā Maxima vēlējos nopirkt ingvera sakni, kuru atrast nenacās viegli, tādēļ palīdzību jautāju veikala darbiniecei, kas tieši krāmēja dārzeņus un augļus un, starp citu, uz muguras tai bija rakstīts Jautā man… es varu palīdzēt. Tobrīd nezināju smieties vai raudāt, bet tad, kad vaicāju pēc ingvera saknes, viņa man atneca cukura paku… jo… nesaprata, ko es viņai jautāju. Paironizēju savā galvā un nodomāju, ka tas varbūt viņiem tāds kā mārketinga triks, lai pirktu vairāk cukuru, bet tobrīd man dusmas sakāpa tik tālu, ka smieties negribēju. Jautāju vēlreiz, ka man vajag ingvera sakni, nevis cukuru. Un ticiet man, šī saruna beidzās bez rezultātiem.. tas nabaga cilvēks stavēja un skatījās uz mani ar lielām acīm un vairs pat nerunāja. Tomēr uzdevu viņai jautājumu – Vai jūs ziniet, kur jūs strādājiet un kas ir rakstīts uz Jūsu muguras?! Klusums… meklēto ingvera sakni beigās man atnesa pārdevēja, kas sēdēja pie kases. Un vispār kā vajadzētu atbildēt uz sasveicināšanos, kas tiek pat bez situācijas novērtēšanas no pārdevējas puses izteikta krievu valodā? Citā reizē veikalā meklēju oglīti ūdens pīpei, taču pārdevēja man sniedz ūdeni, kas jau ir pieskaitīts rēķinam. Maksājot naudu kasē, summa tiek nosaukta krievu valodā un pēc mana pārvaicājuma PA LATIŠSKIJE pārdevēja vairs ar mani nerunā…

Darba meklētāji, ja neziniet krievu valodu, darbu Latvijā dabūt nav iespējams, jo, cik ir tādi darba sludinājumi, kur strādāt var tikai ar latviešu valodas zināšanām? Ironija, skepse, dzīves absurds… bet varbūt tomēr vajadzētu zināt arī tās valsts valodu, kurā darbs tiek meklēts.

Cik loģiska un pat pašsaprotama šķiet jūsu prasība pēc krievu valodas zināšanām, stājoties darbā, piemēram, par sabiedriskā transporta šoferi, ja pēc tam pašam būs jāskraida pakaļ pārdevējam, kas tevi neapkalpos, ja runāsi latviski?...