Izvēlies autorizācijas veidu

IR

QUO
Ir jautājumi, uz kuriem atbilde "jā" vai "nē" izmaina pasauli. Svarīgi, lai šādos
jautājumos gudrā strīdā uzvar spēcīgākie argumenti. Pievienojies diskusijai!
debašu arhīvs
82%
18%
Debates noslēgušās - puses sniegušas savus gala secinājumus!
Nellija Ločmele
moderators
Vai jāveido sabiedriskā komisija Zolitūdes traģēdijas cēloņu noskaidrošanai?
Zem lielveikala “Maxima” drupām Zolitūdē dzīvību zaudēja 54 cilvēki, ierakstot 2013.gada 21.novembri Latvijas vēsturē kā vistraģiskāko mierlaiku katastrofu mūsu neatkarīgās valsts pastāvēšanā.

Kāpēc notika šī traģēdija un kā novērst tās atkārtošanos — šie divi svarīgie jautājumi turpina nodarbināt cilvēku prātus.

Valdība sola šogad pabeigt kriminālizmeklēšanu, taču vai tā spēs sniegt izsmeļošanas atbildes par nelaimes cēloņiem un pasargās no līdzīgiem traģiskiem zaudējumiem nākontē?

Pilnīgā apstākļu noskaidrošanā un efektīvu rekomendāciju izstrādē pēc līdzīga mēroga traģēdijām citās valstīs iesaistās arī sabiedrība, veidojot īpašas izmeklēšanas vai uzraudzības komisijas.

Arī Latvijā šāda komisija decembrī ar valdības lēmumu tika izveidota, taču piedzīvoja plašu kritiku par neadekvātām finanšu prasībām un komunikācijas kļūdām, tāpēc vēl nesākusi darbu pašlikvidējās.

Vai sabiedriska komisija pēc Zolitūdes traģēdijas tomēr ir nepieciešama un vai tās atkārtota izveide ir iespējama?

Uzklausi debatētājus un izsakies!
lasīt vairāk

QUO tu domā pirms debates?

PAR
PRET
11 balsojumi

91%

9%

Gundars Jankovs
jurists, Sabiedrības par atklātību "Delna" direktors

Argumenti par

1
2013.gada 21.novembra traģēdija Zolitūdē, kur gāja bojā 54 nevainīgi iedzīvotāji, deva nopietnus signālus tam, ka mums ir problēmas un ka valsts nav izveidojusi sistēmu, kas izslēgtu šādu traģēdiju iestāšanos.
2013.gada 21.novembra traģēdija Zolitūdē, kur gāja bojā 54 nevainīgi iedzīvotāji, deva nopietnus signālus tam, ka mums ir problēmas un ka valsts nav izveidojusi sistēmu, kas izslēgtu šādu traģēdiju iestāšanos.

Sabiedrībai ir aktuāli atbildēt uz trim jautājumiem: 1)kāpēc notika traģēdija, 2)kā notika glābšanas darbi un 3)kā notiek seku novēršana, izmeklēšana un palīdzības sniegšana cietušajiem? Tikai tad, kad būsim atbildējuši uz šiem jautājumiem, varam izdarīt secinājumus un visu iespējamo, lai nepieļautu līdzīgu traģēdiju iestāšanos.

Sabiedrības kopējais uzticības līmenis valsts pārvaldei ir ļoti zems un tā uzskata, ka valsts nespēs nodrošināt vainīgo saukšanu pie atbildības un nespēs izanalizēt Zolitūdes traģēdiju kopumā. Zolitūdes traģēdijas izvērtēšanā ir jābūt aktīvai sabiedrības līdzdalībai un viens no efektīvākajiem risinājumiem būtu sabiedrības izveidota komisija, kura atbild uz nosauktajiem jautājumiem. Šāda prakse nav nekas jauns — pēc lielām traģēdijām ir veidotas komisijas arī citās valstīs, piemēram, Norvēģijā, Austrālijā, Kanādā.

Komisija jāveido pārdomāti, atklāti un jāpieņem sabiedrībai saprotami lēmumi par konkrētu cilvēku dalību, lai komisija var iegūt sabiedrības uzticību un kļūt par unikālu pārmaiņu instrumentu.
Pretarguments
Pašsaprotami, ka problēmas ir jebkurā sabiedrībā, taču Zolitūde nav vis dabas izraisīta nejaušība vai  kāda tehniska kļūme. Lielveikala  sabrukšana ir  daudzu mums līdzīgu cilvēku domāšanas un rīcības rezultāts. Ne mazāk par  skrūvju stiprumu un būvuzraudzības normatīvu nepilnībām tāpēc būtu izprotams un nosaucams vārdā “banālais ļaunums”— parastu cilvēku pavisam  ikdienišķa, nevis ārkārtēja rīcība.
2
Būtisks arguments par labu sabiedrības izveidotai komisijai ir tas, ka tā spētu uz valsts radīto sistēmu paskatīties objektīvi. Pretēji valsts institūcijām, komisijai nevajadzētu analizēt savas ilgus gadus radītās kļūdas un nebūtu jābaidās, ka tā var atklāt apzināti veidotas sistēmas, kas arī varēja kalpot par traģēdijas iemeslu. Sabiedrībai būtu pašai iespēja vērtēt ilgi kritizētās jomas un izdarīt secinājumus.
Būtisks arguments par labu sabiedrības izveidotai komisijai ir tas, ka tā spētu uz valsts radīto sistēmu paskatīties objektīvi. Pretēji valsts institūcijām, komisijai nevajadzētu analizēt savas ilgus gadus radītās kļūdas un nebūtu jābaidās, ka tā var atklāt apzināti veidotas sistēmas, kas arī varēja kalpot par traģēdijas iemeslu. Sabiedrībai būtu pašai iespēja vērtēt ilgi kritizētās jomas un izdarīt secinājumus.

Svarīgi ir nodefinēt komisijas uzdevumus. Komisijai nav jāveic paralēlā izmeklēšana, lai noskaidrotu vainīgos. Tā nedrīkst traucēt vai kavēt policijas izmeklēšanu. Tomēr būtiski, lai komisijas darbības laikā iegūtā informācija būtu izmantojama policijas izmeklēšanā.

Būtiski, lai komisija ir apveltīta ar varas tiesībām, lai tai būtu tiesības pieprasīt dokumentus un saņemt paskaidrojumus gan no valsts institūcijām, gan no fiziskām un juridiskām personām.

Komisijas darba rezultāts būtu ziņojums, kam jābūt ar juridisku spēku un kur ir izklāstīta „pilna aina” par Zolitūdes traģēdiju un atzinums par sistēmiskām nepilnībām.

Komisijas darbībai ir jānosaka konkrēts termiņš, kura laikā tā paralēli izvērtēšanai un apstākļu noskaidrošanai izdarītu spiedienu un mudinātu valsts pārvaldei veikt pašanalīzi.
Pretarguments
Tieši neiedragājamais parastums ir nopietna brīdinājuma zīme par to, ka komisija nav ne vēlama, ne iespējama. Miers un nesatrauktība, kas izlasāma, piemēram, ģenerālprokurora Kalnmeiera kunga intervija žurnālā "Ir", nemaz nerunājot par amorālismu Rīgas domes vadītāju momentmītiņā tūlīt pēc traģēdijas, liecina — visticamāk, viss paliks pa vecam. Pašsargājošais miers  patiešām draud ar jaunām drupām — dziļa un ieinteresēta Zolitūdes izvērtējuma, kā arī  nopietnas un atbildīgas krīzes mācības drupām.
3
Uzskatu, ka sabiedrības izveidota komisija spētu nodrošināt nepārtrauktu Zolitūdes traģēdijas izvērtēšanu — neatkarīgi no tā, vai demisionē valdības vadītājs vai notiek vēlēšanas.
Uzskatu, ka sabiedrības izveidota komisija spētu nodrošināt nepārtrauktu Zolitūdes traģēdijas izvērtēšanu — neatkarīgi no tā, vai demisionē valdības vadītājs vai notiek vēlēšanas.

Uzreiz pēc traģēdijas valsts amatpersonas aktīvi pauda viedokli, ka tā ir ātri jāizmeklē un jānoskaidro sistēmiskās nepilnības. Tika izveidotas darba grupas un policija uzsāka izmeklēšanu. Pēc diviem mēnešiem situācija ir tāda, ka par Zolitūdes traģēdiju runā tik žurnālisti un atsevišķas nevalstiskās organizācijas, bet amatpersonas gaida no sabiedrības iniciatīvu, lai lemtu par sabiedriskas komisijas izveidošanu.

Vai valsts institūcijas pašas analizē pieļautās kļūdas un sistēmiskās nepilnības? Sabiedrība par to nav informēta. Savukārt manā rīcība ir informācija, ka atsevišķas iestādes fragmentāri analizē Zolitūdes traģēdiju, bet tam nav pievērsta īpaša uzmanība, lai rezultātā ātri nonāktu pie priekšlikumiem sistēmas uzlabošanai.

Mūs gaida vēlēšanu laiks, šī valdība strādās tikai nepilnus deviņus mēnešus. Baidos, ka šādā situācijā pēc pusgada par Zolitūdes traģēdiju aizmirsīs tie, kuru pienākumos ir novērst līdzīgu traģēdiju iestāšanos. Ja izdotos izveidot sabiedrības komisiju un tai būtu dots konkrēts mandāts, varas pārstāvji neuzdrīkstētos to atņemt. Komisijai ir jābūt kā tiltam starp valsts institūcijām un sabiedrību.
Pretarguments
Pirmās sabiedriskās uzraudzības komisijas vienprātīgā sagrāve ir fakts, kas tikai apliecina šaubas par lielas sabiedrības daļas atbalstu traģēdijas patiesības noskaidrošanai.
Kopsavilkumā Diskusija par tik būtisku jautājumu kā Zolitūdes traģēdijas sabiedriskā komisija ir vērtīga — no tās guvu labas atziņas, kas kalpos par pamatu tālākai rīcībai, domājot par komisijas izveidošanu.
Kopsavilkumā Diskusija par tik būtisku jautājumu kā Zolitūdes traģēdijas sabiedriskā komisija ir vērtīga — no tās guvu labas atziņas, kas kalpos par pamatu tālākai rīcībai, domājot par komisijas izveidošanu.

Analizējot Skaidrītes Lasmanes un komentētāju argumentus „par” un „pret”, galvenais jautājums ir un paliek — vai sabiedrība ir gatava šādai komisijai? Skaidrs, ka simtprocentīgu atbalstu no sabiedrības nav iespējams sagaidīt. Vienmēr būs kritizētāji, kuri uzskatīs, ka komisija nevar būt objektīva un radīta, lai atsevišķi indivīdi iedzīvotos, bet tai pašā laikā kritizētāji nespēj ieteikt konstruktīvus risinājumus, kā arī paši nav gatavi brīvprātīgi iesaistīties patiesības noskaidrošanā. Diemžēl, tādi mēs esam!

Mana pārliecība tomēr paliek, ka ir iespējams sabiedrībai izveidot Zolitūdes traģēdijas izvērtēšanas komisiju. Šo pārliecību stiprina diskusijas balsojums, kā arī komentāri. Arī medijos parādās stāsti par sabiedrība vēlmi saņemt atbildes par notikušo un bažām, ka ar katru dienu par Zolitūdes traģēdiju tiek runāts mazāk. Tas nozīmē, ka būtiska sabiedrības daļa ir par komisijas izveidošanu, jo valsts varai tā neuzticas un uzskata, ka valsts nespēs noskaidrot patiesos iemeslus.

Vēlos kliedēt bažas, ka Delna vēlas izveidot sev komisiju, kur nopelnīt naudu. Delna šo ideju virza brīvprātīgi, jo redz, ka valsts pārvaldē pēc Zolitūdes traģēdijas netiek darīts viss iespējamais, lai noskaidrotu iemeslus un mainītu sistēmiskās nepilnības. Par šādas idejas virzīšanu mēs nesaņemam algu vai citu finansējumu, kā tas izskanēja komentāros. Kā arī, Delnai nav mērķis nokļūt komisijas sastāvā.

Kā izveidot komisiju un sasniegt tās mērķi — noskaidrot traģēdijas iemeslus un sistēmiskās nepilnības? Domāju, ka vispirms ir jānoskaidro, kas jau tiek darīts un kas netiek darīts no valsts puses. Jānoskaidro komisijas uzdevumi. Nākamais solis ir vēršanās pie premjerministres ar priekšlikumu par komisijas nepieciešamību, lai pārrunātu komisijas juridisko statusu. Šādai komisijai ir būtiski saņemt valsts mandātu, proti, lai komisijai būtu tiesības iegūt informāciju no iesaistītām pusēm, tai skaitā arī no Maxima. Ja komisija būs leģitīma, tās gala dokuments būs saistošs visām institūcijām.

Sabiedriskajā diskusijā tika izteikts priekšlikums virzīt likumu par Zolitūdes izvērtēšanas komisiju. Šādu ideju es atbalstu, jo tas atrisinātu komisijas leģitimitātes jautājumu. Tomēr ir jautājumi, kas izstrādās likumu un vai likuma pieņemšana var notikt ātri, vismaz divu mēnešu laikā.

Runājot par komisijas personālijām, piekrītu vienam no komentētājiem, ka personāliju izvēlei ir jābūt caurskatāmai un sabiedrība ir tā, kura izvēlas komisijas sastāvu. Kā to nodrošināt? Viens no variantiem, ka var pieteikties jebkura persona, iesniedzot savu CV. Pēc tam var notikt balsošana, kā rezultātā nosaka komisijas sastāvu. Šis būtu labs veids, kā izvēlēties komisijas sastāvu, lai par to diskutētu.

No šīs diskusijas esmu secinājis, ka sabiedrība var izveidot komisiju. Jautājums — kur konkrēti ir tā robeža, lai varētu pateikt: jā, sabiedrība dod mandātu Zolitūdes izvērtēšanas komisijas darbam. Domāju, ka šī robeža vēl nav apzināta.
Skaidrīte Lasmane
filozofijas doktore, Latvijas Universitātes profesore

Argumenti pret

1
Bīstams miers un noziedzīgs klusums pamazām iestājas 21.novembra Zolitūdes katastrofas kopsakarā. Gluži tā nav, ka 54 dzīvību kliedzoši netaisnīgais izdzēsums būtu aizmirsts pavisam, taču gan cēloņu analīze, gan Zolitūdes mācību saturs pašlaik neliecina par īpašu aktivitāti, ieinteresētību un kopsakara domājumu.
Bīstams miers un noziedzīgs klusums pamazām iestājas 21.novembra Zolitūdes katastrofas kopsakarā. Gluži tā nav, ka 54 dzīvību kliedzoši netaisnīgais izdzēsums būtu aizmirsts pavisam, taču gan cēloņu analīze, gan Zolitūdes mācību saturs pašlaik neliecina par īpašu aktivitāti, ieinteresētību un kopsakara domājumu.

Ņemot vērā, ka Zolitūdes katastrofa nav nenovēršams dabas vai terorisma uzbrukums, ne tehnisks negadījums, bet cilvēku paviršības, savtīguma un bezatbildības izraisīts slaktiņš, parastums domāšanā brīdina par iespējamu bezrezultativitāti. Ir nepieciešams gudrs, principiāls un taisnīgs seku izvērtējums, vainīgo noskaidrošana, kā arī priekšlikumi uzlabojumiem.

Taču pagaidām nav tāda centra, no kura varētu sagaidīt uzraudzību un pārmaiņu ierosinājumu. Par tādu varēja kļūt, bet nekļuva Ministru kabineta organizētā Sabiedriskās izmeklēšanas komisija, kura līdzīgi lielveikalam nu ir sagrauta.

Koordinējoša, stimulējoša, atgādinoša centra nepieciešamība ir acīmredzama, taču vai tā ir iespējama? Pēc darbu nesākušās komisijas iziruma pastāv pamatotas šaubas par jauna koordinējoša un izzinoša iedibinājuma drīzu iespējamību.
Pretarguments
Atzinīgi novērtēju Lasmanes kundzes viedokli, ka Zolitūdes negadījums ir jāanalizē un jārod gudras, saprotamas un taisnīgas atbildes. Sabiedrība var būt  vienota tikai negadījumos, bet ne ikdienā! Zolitūdes traģēdijas izvērtēšana jau ir saistāma ar ikdienu un visām negācijām, kādu ir radījusi valsts pārvalde kopumā. Nesaprotami lēmumi, savējo bīdīšana, oligarhu vara un politiskais tirgus ir sagrāvis sabiedrības uzticību valsts pārvaldei.
Tomēr, neskatoties uz manis iezīmēto pesimistisko ainu un to, ka pirmā sabiedriskā komisija izgāzās, uzskatu, ka ir iespējams izveidot sabiedrības veidotu komisiju, kura izvērtētu Zolitūdes traģēdiju. Šāda ideja nevar gūt vienotu sabiedrības atbalstu, tomēr būtiski ir tas, ka mērķis ir saprast traģēdijas iemeslus un parūpēties, lai līdzīgas traģēdijas neatkārtotos.
2
Dziļā uzticības krīze un skepticisms, kas raksturīgs Latvijas sabiedrībai, traucē sabiedriskās komisijas atdzimšanu un paralizē tās pastāvēšanu.
Dziļā uzticības krīze un skepticisms, kas raksturīgs Latvijas sabiedrībai, traucē sabiedriskās komisijas atdzimšanu un paralizē tās pastāvēšanu.

Kurš būs tas atkārtotas komisijas iniciators, kurš saņemtu vismaz kādas lielākas sabiedrības daļas atzīšanu un atbalstu? Neuzticība valdībai, valstij, prokuratūrai, tiesām, kas bieži izrādās pamatota, izraisa šaubas par vēl vienas valsts līdzekļus tērējošas organizācijas lietderību un, kas vēl būtiskāk — par tās godīgumu, taisnīgumu un nesavtīgumu.

Pat, ja tā būtu ar likumu nozīmēta krīžu uzraudzības komisija, kā izskan atsevišķu nevalstisko organizāciju priekšlikumos, tas nebūs ātrs risinājums vēl netapušā likuma dēļ. Turklāt jāšaubās, vai likumdevēja klātbūtne šoreiz uzticēšanos paaugstinātu.

Latvijā ir pārsteidzoši paradoksāla attieksme pret valsts pārvaldi. No vienas puses, pastāv neuzticēšanās un noliegums, no otras, visu problēmu risinājuma sagaidīšana galvenokārt no valsts un valdības.

Gan pats Zolitūdes gadījums, gan pirmās sabiedriskās komisijas sagrāve, medijiem akcentējot galvenokārt tās izmaksu lielumu, uzticības krīzi tikai padziļina. Savukārt, bez uzticēšanās traģiskā notikuma uzraudzības un vērtēšanas komisijai, pat optimālāk veidotai, diez vai pietiks nepieciešamās autoritātes, atbalsta un atbilstošu rezultātu.
Pretarguments
Uzskatu, ka bez varas mandāta komisijas darbs var palikt bez ievērības un nesasniegt mērķi. Nedomāju, ka likumdevēja vara var traucēt izvērtēšanu — tieši otrādi, procesā tas būtiski palīdzēs. No sabiedrības uzticības viedokļa, jābūt rezultātiem, kuri apliecina komisijas neatkarību. Pats galvenais — cilvēks nevar veikt izvērtēšanu, ja jūtas tā, ka likumdevēja klātbūtne vai valsts budžeta finansējums var ietekmēt viņa neatkarību. Tādam cilvēkam nebūtu vieta šādā komisijā.
Kas attiecas uz mediju vidi, tad ir pagājis laiks un mediji ir izdarījuši savus secinājumus. Tiek veidoti atsevišķi stāsti par traģēdiju. Es redzu, ka komisija un mediji varētu sadarboties un tas veicinātu izvērtēšanas kvalitāti.
3
Pastāv arī paralizējoša nevienprātība attiecībā uz komisijas funkcijām — uzraudzīt taisnīgu izmeklēšanu vai paplašināt darbības lauku un kalpot par izziņas un ieteikumu virzītāju, akcentējot domāšanas un rīcības paradumu maiņu?
Pastāv arī paralizējoša nevienprātība attiecībā uz komisijas funkcijām — uzraudzīt taisnīgu izmeklēšanu vai paplašināt darbības lauku un kalpot par izziņas un ieteikumu virzītāju, akcentējot domāšanas un rīcības paradumu maiņu?

Grūti ir iedomāties vienprātību arī par komisijas sastāvu: vai to veidot no būvniecības profesionāļiem un juristiem, vai iesaistīt kādu no intelektuālās elites — akadēmiskās vides, mākslas sfēras vai izmantot ārzemju speciālitu palīdzību?

Pagaidām, kamēr īpaša koordinājoša un stimulējoša spēka vēl nav, jāpaļaujas uz žurnālistu atbildīgo balsi, kā arī uz akadēmiskās pētniecības aktīvāku līdziesaisti, lai bīstamo mieru nepieļautu. Ja kāds pensionēts jurists nodarbotos ar paralēlu izmeklēšanu, gods un slava viņam.

Kamēr komisijas nav, akadēmiskajām pētniecības iestādēm un medijiem jāuzņemas pilsoniska iniciatīva virzīt izpēti un mācīšanos no traģiskā sagruvuma: nevis slēpt problēmas, bet analizēt un atzīt trūkumus, lai tos novērstu.
Pretarguments
Pirmās komisijas neveiksme bija tā, ka izveidošanas process bija nepārdomāts un sasteigts. Domājot par jaunas komisijas izveidi, var mācīties no iepriekšējās un nesasteidzot domāt par funkcijām, uzdevumiem un mērķiem. Nedomāju, ka šajā gadījumā ir svarīgi izveidot komisiju pēc trijiem vai četriem mēnešiem. Svarīgi ir tas, ka cietušie vēlas atbildes un ir gatavi iesaistīties. Neatkarīgi no sistēmiskajiem izvērtējumiem, policija strādā un meklē vainīgos. Citās valstīs izmeklēšanas komisijas tiek izveidotas pēc gada.
Runājot par komisijas sastāvu, uzskatu, ka pamatsastāvā ir jābūt personām, kuras ir spēcīgi analītiķi un jābūt arī vadītājam, kas vada procesu kopumā. Pārējā līdzdalība būtu no sabiedrības, kas vēlas iesaistīties un ziedot savu laiku Zolitūdes traģēdijas izvērtēšanā. Komisija nedrīkst būt formāla, ķeksīša pēc, tai ir jābūt apveltītai ar domu, ka tā kalpo mērķim rast mieru cietušajiem un bojāgājušajiem.
Kopsavilkumā Ir jēga atkārtot sabiedriskās komisijas dibināšanu tad, ja ir kāda pārliecība, ka tā būs efektīva un saņems lielas sabiedrības daļas atbalstu. Tā var būt efektīva, ja tai ir pilnvaras un autoritāte. Pilnvaras tai var piešķirt Ministru kabinets vai Saeima. Kā liecina pirmās komisijas veidošana, pastāv šaubas par uzticēšanos tādam valsts dibinājumam, kas tikai nosaukts par sabiedrisku, tāpēc to it kā nevar atzīt par neitrālu. Savukārt, gadījumā, ja kāda nevalstiska organizācija uzņemsies atkārtot komisijas veidošanu, tai nebūs pietiekamu pilnvaru un līdzekļu. Tas — pirmkārt.
Kopsavilkumā Ir jēga atkārtot sabiedriskās komisijas dibināšanu tad, ja ir kāda pārliecība, ka tā būs efektīva un saņems lielas sabiedrības daļas atbalstu. Tā var būt efektīva, ja tai ir pilnvaras un autoritāte. Pilnvaras tai var piešķirt Ministru kabinets vai Saeima. Kā liecina pirmās komisijas veidošana, pastāv šaubas par uzticēšanos tādam valsts dibinājumam, kas tikai nosaukts par sabiedrisku, tāpēc to it kā nevar atzīt par neitrālu. Savukārt, gadījumā, ja kāda nevalstiska organizācija uzņemsies atkārtot komisijas veidošanu, tai nebūs pietiekamu pilnvaru un līdzekļu. Tas — pirmkārt.

Otrkārt, atbalsts un autoritāte ir atkarīga no izvirzītajiem mērķiem un komisijas sastāva. Pašlaik nav vienprātības par  mērķiem — uzraudzīt izmeklēšanu  un rūpēties par cietušajiem vai virzīt plašāku Zolitūdes patiesības izziņu un no tās izrietošu pārmaiņu stimulēšanu Latvijā. Savukārt, no skaidrības un zināmas vienprātības par mērķiem izrietēs vienošanās par sastāvu — speciālistu (juristu, būvniecības speciālistu) vai intelektuāļu — kopsakarā domātspējīgu autoritāšu — uzaicinājumu. Vai nenoteiktības un pilnīgas nevienprātības apstākļos, kāda ir pašlaik, dibinājuma atkārtojums atkal nebūs nolemts neveiksmei?

Treškārt, būtu bezatbildīgi visu Zolitūdes traģēdijas izpēti un mācību koncentrēt pāris cilvēku komisijas rokās.  Komisija viena pati neatrisinās visas sarežgītās un pretrunīgās  problēmas. Daudz neatlaidīgāk jāiesaistās gan medijiem, gan akadēmiskajai pētniecībai, gan nevalstiskajām organizācijām, gan arī ikvienam tālredzīgāk domājošam cilvēkam.

QUO tu domā tagad?

PAR
PRET
45 balsojumi

82%

18%

Komentāri (26)

Tavs viedoklis

Atzīmē, kāda tagad ir tava pozīcija.
Erik Snarski21/10/2014. 10:21
Nekaada komisija nav vajadziiga. Visus zaudeejumus un kompensaacijas pilnaa apmeraa uzreiz bija japiedzen no Maksimas koncerna - no burzhujem, kuru uznjemumaa, aciimredzami, nebija kaartiibas.

Tad, shie Maksimas burzhuji lai tiesaajas ar savejem partneriem lai noskaidrotu kurs tur bija veel vainiigs un kursh kuram cik ir paradaa.

Bet taa nenotika - taapeec tiesaat vajag valsts ierednjus, kuri aciimredzot negribeeja shada lietas virziena.
atbildēt
Viedoklis10/02/2014. 12:31
Jankova k-gs, ņemot vērā, ka esat atzinis par derīgu ideju par atklātu kandidātu izvirzīšanu internetā Zolitūdas izmeklēšanas komisijas sastāvam, vēlētos paplašināt rekomendāciju ar aicinājumu šādu funkcionalitāti nodrošināt sadarbībā ar manabalss.lv ar kuru jau sabiedrība ir pazīstama, kas guvusi jau reālus panākumus un kurai jau ir daļēji gatava funkcionalitāte šāda uzdevuma sasniegšanai (balsotāju autorizācija un balsošana). Nepieciešams izstrādāt CV iesniegšanu un to atlases funkcionalitāti (lai var atlasīt un savstarpēji salīdzināt kandidātus pēc izglītības, darba pieredzes un citām pazīmēm), jautājumu uzdošanas un atbilžu saņemšanas funkcionalitāti šiem kandidātiem pirms balsošanas, kā arī pārdomāt kā tiktu pārbaudīta kandidātu iesniegtā CV atbilstība - te acīmredzot nepieciešams manuāls cilvēka darbs.
atbildēt
andrejsg07/02/2014. 01:43
Man nav gluži skaidrs- kas izvēlētos šādas Sabiedriskas komisijas sastāvu. Droši vien nelaimē var būt vairāk vai mazāk vainojami gan likumdevēji, gan izpildvaras pārstāvji. Tātad ne vieniem, ne otriem Sabiedriskās komisijas satāva izvēlēšanu nedrīkstētu uzticēt.
Tāpat droši vien arī ne arhitektu un celtnieku brālībām.
Manuprāt- kaut kādu objektivitāti varētu nodrošināt tikai kaut kādu ārvalstu speciālistu komisija, kuras pārstāvjus izvēlētos pēc "vārda skaļuma" principa. T.i.- tādus, kuri uzskata par nepieļaujamu, ka kaut kad viņu vārdus varētu sākt vazāt pa tiesām saistībā ar tendenciozu vērtējumu. Vai arī- ja sāktu- tad šo "vazātāju" pieteikumus ātri vien atspēkotu.
-1
atbildēt
Nellija Ločmele06/02/2014. 16:26
Likumprojekts, protams, ir jāraksta juristiem, ne jau interneta diskusiju komentētājiem :)
+2
atbildēt
Viedoklis06/02/2014. 18:55
1. Juristi nekomente?
2. Kas sos juristus izvelesies?
-2
hombros06/02/2014. 16:14
Lielā mērā komisijas vietu veikli ir aizpildījis Gobzems, ievedot mirušo tuviniekus sapņu valstībā, kurā par ciešanām ir apsolījis miljardus no nelaimē iesaistītajiem uzņēmumiem.
+3
atbildēt
Siguldietis06/02/2014. 15:16
Nellija Ločmele: "...47% ir par un desmitā daļa svārstās/nav izlēmuši." Gluži manas domas: Pret ir mazākā, ja nu vien skaļākā sabiedrības daļa.
+6
atbildēt
varbūt ka tā06/02/2014. 14:39
.
Vai tam, kuru eventuāli var "pakārt" vai kuram vismaz Fuj! var pateikt, pašam ir jāapstiprina eksekūcijas lietderības izvērtētāji?
Vai noklusējot tiek pieņemts, ka MK ir nevainīgs?
-4
atbildēt
varbūt ka tā06/02/2014. 11:28
.
Mani mulsina uzstādījums izteikties par "komisijas" nepieciešamību vai gluži pretēji - nelietderību, pirms skaidri nav nodefinēti jautājumi, uz kuriem, izmantojot šādu "instrumentu", mēs, tie, kuriem šķiet, ka reprezentējam sabedrību, vēlamies saņemt atbildes.
Varbūt izklausīsies savādi, bet komisijai, kura tiktu veidota tāpēc, ka sabiedrību Zolitūdes traģēdija nevar atstāt vienaldzīgu, vismazāk būtu jādarbojas ar konkrētā gadījuma pētīšanu un vērtēšanu.
Komisijai ir un var būt nozīme, tā varētu sniegt pozitīvu pienesumu tikai tad, ja spētu pētīt un runāt par kopsakarībām. Nebūtu slikti, ja no "pašas apakšas", bet obligāti līdz "pašai augšai".
Komisijai nav un nevar būt nozīme un racionāls pienesums, ja tā ir iecerēta kā uzraugu un pētnieku virsuzraugs.
Un, ja gribam šādu komisiju tiešām saukt par sabiedrisku, tad viens no aspektiem pavisam noteikti ir arī finansējums. Tas nevar nākt no institūcijām un/vai uzņēmējiem, kuru darbība arī var tapt izmeklēta. Un darbam sabiedriskā komisijā ir jābūt brīvprātīgam pienesumam. Apmaksāt var tiešos izdevumus. Saprātīgus izdevumus.
P.S.
Arī Delnu šādā izpratnē ar diži sabiedrisku nenosaukt...
"Par" viedokļa paudējs par šo darbošanos faktiski saņem algu. Un tikai "Pret" paudēja to dara sabiedriskā kārtā.
-2
atbildēt
varbūt ka tā06/02/2014. 11:30
.
komentāru pievienošanas procedūra neļāva to izdarīt, neizdarot izvēli "par" vai "pret". Manuprāt tas nav smuki.
-2
Viedoklis06/02/2014. 11:33
Piekrītu: jautājums nav uzstādīts tā lai varētu izdarīt izvēli PAR vai PRET. Pie tam šai tēmā arī navajadzētu šādu uzstādījumu. Šeit būtu jārunā ko darīt un to argumentēti pamatot.
Piekrītu arī par komentēšanu un to ka spiests norādīt PAR vai PRET nav korekti.
-3
Viedoklis06/02/2014. 10:14
Ja reiz to sauc par sabiedrības komisiju, tad es vēlētos lai gan sabiedrība var izvirzīt kandidātus, gan sabiedrība var balsot par šiem kandidātiem, lai izveidotu izmeklēšanas komandu.
Piedāvājums: interneta platforma kur jebkurš profesionālis, kas saskata sevi spējīgu sniegt savu ieguldījumu komisijas darbā - iesniedz savu CV ar kuru var iepazīties sabiedrība, lai nobalsotu par savu favorītu. Attiecīgi vajag izvirzīt 4 jomas ekspertus: būvniecībā, likumdošanā, glābšanas darbu organizēšanā, palīdzības sniegšanā cietušām ģimenēm. Lai katrs profesionālis norāda kādā jomā tad startēs un sabiedrība salīdzinot katra kandidāta CV izvēlēsies un nobalsos par labāko. Autorizācijai portālā var izmantot e-ID vai i-banku.

Lūk tad tā būtu sabiedriskā komisija.

Tikmēr kamēr notiks aizmuguriska komplektēšana neiesaistot sabiedrību - būs sabiedrībai skepse pret šo komisiju un to noraidīs.

Šis jautājums ir tehnoloģiski risināms - tas nav neizdarāms.
+1
atbildēt
Nellija Ločmele06/02/2014. 01:36
Uzticību nevar radīt visu laiku atkārtojot, ka tās trūkst. Vienīgais veids, kā pārvarēt sabiedrības neticību, ir sasniegt rezultātu. Man ir konkrēts priekšlikums - jāuzraksta likumprojekts par Zolitūdes sabiedrisko komisiju, nosakot tai skaidru mērķi, publisko finansējumu un pilnvaras (tajā skaitā izsaukt privātas, juridiskas personas, kurām jāsniedz patiesas atbildes uz jautājumiem) un sabiedrībai caur manabalss.lv jāvirza šis likumprojekts uz Saeimu. Nedomāju, ka kāda partija to bremzēs priekšvēlēšanu mēnešos. Likums bez gumijas stiepšanas jāpieņem, komisija pēc kandidātu apspriešanas jāapstiprina valdībā un tai jāsāk darbs.
+3
atbildēt
Viedoklis06/02/2014. 10:45
Kas šo rakstīs? Manuprāt tas būtu jāveic sabiedrības izvirzītiem pārstāvjiem kā to norādīju savā komentārā augstāk. Lai tad šie eksperti sagatavo šo piedāvājumu, tad to liek uz saskaņošanu manabalss.lv un tad kad apstiprināts no sabiedrības puses, pēc tā arī darbojas un atskaitās.
-1
varbūt ka tā06/02/2014. 14:40
.
Vai tam, kuru eventuāli var "pakārt" vai kuram vismaz Fuj! var pateikt, pašam ir jāapstiprina eksekūcijas lietderības izvērtētāji? Vai noklusējot tiek pieņemts, ka MK ir nevainīgs?
+1
Ārija Remša03/02/2014. 10:45
Skaidrīte Lasmane
Varbūt vispirms jāsagatavo sabiedrība komisijas atbalstam, lai tā izturētu jaunus uzbrukumus, saņemot vismaz vienas sabiedrības daļas un mediju uzticēšanos, kādu nepieredzēja pirmais mēginājums.Kas sagatavos?
-5
atbildēt
Edgars Svirskis03/02/2014. 10:31
"2013.gada 21.novembra traģēdija Zolitūdē, kur gāja bojā 54 nevainīgi iedzīvotāji, deva nopietnus signālus tam, ka mums ir problēmas un ka valsts nav izveidojusi sistēmu, kas izslēgtu šādu traģēdiju iestāšanos."- kas tā par sabiedrisku organizāciju, kura tikai tagad konstatē trūkumus sistēmā. Sabiedrība jau sen ir teikusi ,ka vis ir izkropļots un sapuvis.Redz ka sanāk, ka tā sapuvusī sistēma sāk maitāt arī sabiedriskas organizācijas.Tāpēc pirms mēs domājam par komisiju, vajadzētu padomāt arī par sabiedriskām organizācijām.Delna nevēlas un necīnās ,lai uzzinātu cik maksā jaunie Q7. Smieklīgi ,ka delna atsakās veikt savas funkcijas.1.Biedrības (Delna ) darbības vadmotīvs
1.1.Veidot atklātu, taisnīgu un demokrātisku sabiedrību ­ brīvu no korupcijas politikā, biznesā un savstarpējās attiecībās.
-7
atbildēt
ilze ♥♥♥02/02/2014. 20:19
Skaidrīte Lasmane Gundaram Jankovam
1. Pašsaprotami, ka problēmas ir jebkurā sabiedrībā, taču Zolitūde nav vis dabas izraisīta nejaušība vai kāda tehniska kļūme. Lielveikala sabrukšana ir daudzu mums līdzīgu cilvēku domāšanas un rīcības rezultāts. Ne mazāk par skrūvju stiprumu un būvuzraudzības normatīvu nepilnībām tāpēc būtu izprotams un nosaucams vārdā „ banālais ļaunums”—parastu cilvēku pavisam ikdienišķa, nevis ārkārtēja rīcība.
Tieši neiedragājamais parastums ir nopietna brīdinājuma zīme par to, ka komisija nav ne vēlama, ne iespējama. Miers un nesatrauktība, kas izlasāma , piemēram, ģenerālprokurora Kalnmeijera kunga intervija žurnālā Ir, nemaz nerunājot par amorālismu Rīgas domes vadītāju momentmītiņā tūlīt pēc traģēdijas, liecina, ka , visticamāk, viss paliks pa vecam. Pašsargājošais miers patiešām draud ar jaunām drupām- dziļa un ieinteresēta Zolitūdes izvērtējuma, kā arī nopietnas un atbildīgas krīzes mācības drupām.
Pirmās sabiedriskās uzraudzības komisijas vienprātīgā sagrāve ir fakts, kas tikai apliecina šaubas par lielas sabiedrības daļas atbalstu traģēdijas patiesības noskaidrošanai.
-5
atbildēt
Maiga Alamā31/01/2014. 14:49
Manuprāt komisija jāveido, nosakot tās mērķus un iespējas iegūt informāciju par ekspertīzes rezultātiem, pierādījumiem. Viens no galvenajiem uzdevumiem informēt sabiedrību un piesaistīt zinošus cilvēkus. Domāju, ka 1.komisija bija uzticama, darboties spējīga. Vajadzēja iesaistīt kādu bojā gājušā tuvinieku. Nekādā gadījumā nepiesaistīt cilvēku,kas sevi reklamē vēlēšanu sakarā. Kur ņemt naudu? Jādomā. Tas ir svarīgi.
+10
atbildēt
Pauls31/01/2014. 13:34
Piekrītot Arturam par neitralitāti un pētījumu, nevaru piekrist "pašu radītā". Cik nācies saskarties, tā burtiski tiek uzspiesta, jo – ja man to papīru nevajag – to vajag papīra "tapinātajam". Valdības lēmumu analīze beigsies ar to, ka darbu turpinās juristi un viss. Ja komisijā būs "rūdīti" speciālisti un juristi, viss tiks skatīts no esošo normu "par" un "pret", nemanot, ka lietas/procesa būtība ir aplama jau pirmsākumos. (Labs piemērs ir būvnieku teiktais, ka dokumentāciju saskaņo jurists. Tas ir jauki, bet ciktāl šis jurists piedalās būvniecības procesā un vai viņš saprot, kas tiek veikts būvlaukumā?)
-7
atbildēt
Arturs Pērkons31/01/2014. 11:42
Ideālajā variantā ir vajadzīgs nopietns pētījums par cēloņiem pašu radītā birokrātiskajā sistēmā, kas var novest pie traģēdijām vienlaikus ar juridiski korektiem papīriem.
Problēma ir - kas būs tie, kas spēs NEITRĀLI vērtēt birokrātiskās mašīnas produktu.
Nākamā problēma - kā šo darbu apmaksāt tā, lai nerastos nopietns interešu konflikts, jo pēc būtības jāanalizē valdības pieņemto lēmumu efektivitāte un mērķi, tātad maksātājs nevar būt MK.

Neizslēdzu iespēju, ka 2. Komisijas darbs arī tiks pārtraukts vai apstāsies pagaidām nezināmu iemeslu dēļ, bet tik un tā katrs solis ceļā uz Patiesību ir svētīgs darbs.
P.S.
Varu pateikt paldies iepriekšējai komisijai, ka sabiedrība pēkšņi ieraudzīja, cik rafinēti strādā birokrātiskā mašinērija.
+4
atbildēt
Nellija Ločmele31/01/2014. 11:38
Lasītāj, esi laipni lūgts jaunajā IR debašu lapā! Šeit piedāvāsim argumentētu diskusiju par svarīgiem, sāpīgiem, karstiem un interesantiem jautājumiem. Plānojam iesākt jaunu tēmu aptuveni reizi mēnesī un pamatīgi apspriest to kopā ar jums.

Ideja balstās tā sauktajā Oksfordas debašu tradīcijā - tātad, izvēlamies tēmu un uzaicinām divus diskutētājus pārstāvēt PAR un PRET viedokli. Debatēm ir 3 fāzes. Pirmajā tiek formulēti sākotnējie argumenti. Pēc tam katrs no dalībniekiem atspēko otras puses teikto. Visbeidzot debatē ir noslēguma kopsavilkums. Šīs dabates pretargumenti sekos nākamnedēļ.

Lasītāji ir laipni aicināti iesaistīties visā procesa laikā - jums ir iespēja izteikt savu viedokli gan balsojot aptaujā PIRMS un PĒC dabatēm, gan arī izteikt savu viedokli komentāros. Aicinu diskusijā runāt par lietu un cienīt citus dalībniekus!

Zolitūdes traģēdijas izmeklēšanu izvēlējāmies kā debašu atklāšanas tēmu, jo divus mēnešus pēc šīs šaušalīgās nelaimes joprojām nav skaidrs, kādā veidā sabiedrība tiks pie atbildēm uz jautājumiem, kas pēc Maximas jumta iebrukuma ir radušies? Skaidrs, ka kriminālizmeklēšana nespēs sniegt visas atbildes, pat ja tā būs ātra un taisnīga - tiesvedība var konstatēt pārkāpumus esošās sistēmas ietvaros, bet šoreiz kļūdas ir arī pašā sistēmā.

Meklējot atbildi uz jautājumu, kā sabiedrība var iesaistīties Zolitūdes traģēdijas cēloņu noskaidrošanā, šajās debatēs priekšplānā izvirzās jautājums par uzticību.

Zolitūdes traģēdijas izmeklēšanai jāved pie taisnīguma un drošības, lai sabiedrība atgūtu uzticību valstij. Vienlaikus tieši sabiedrības uzticības trūkums ir galvenais šķērslis, kas apēno izmeklēšanas procesu, liek uz visu raudzīties ar aizdomām un traucē pašai sabiedrībai konstruktīvi piedalīties traģēdijas izvērtējumā. Vai un kā šo neuzticības apli iespējams pārraut — šis kļūst par debašu centrālo jautājumu un dalībniekiem par to ir pretēji uzskati. Kā domājat jūs?
+7
atbildēt
Pauls31/01/2014. 09:58
Komisiju var veidot gadījumā, ja tai ir visu iesaistīto institūciju garantēts atbalsts un tajā nav neviena profesionāļa (būvnieka, jurista, ierēdņa), lai būtu iespējams uz notikušo un ar notikumiem saistīto paskatīties pilnīgi no malas. (Ir diezgan skaidrs, ka liela sabiedrības daļa vāji vai nemaz neorientējas likumu normās, nereti tās tiek paskaidrotas ar citām likumu normām, skaidrošana notiek vāji, piespiesti vai neargumentēti.) Juristi un būvnieki varētu tikt piesaistīti gadījumos, kad nepieciešama jautājumu sīkāka šķetināšana. Ir daudz vienkāršāk un vērtīgāk ar mirušo tuviniekiem, lieciniekiem (vai tie bija veikalā, vai pie tā, vai pie tuvējās mājas loga), iesaistītajiem (Maxima darbinieki, būvstrādnieki, arhitekti, preses pārstāvji, advokāti) sarunu risināt neformālā atmosfērā, piemēram, skatoties hokeju vai dzerot tēju, vai līdzīgi, nevis atrodoties “smalkā kabinetā” ar labi ģērbtiem TV kastē daudz manītiem darboņiem, kur sajūtas vien atgrūž ko vaļsirdīgu pateikt. Par uzticību – tā var rasties, tikai strādājot; aptaujājot daudz cilvēku, noteikti parādīsies kopīgas problēmas, kurās var iedziļināties tālāk. Ja, piemēram, pēc mēneša šī komisija teiks: ir tas, šis un vēl kas, domāju, te radīsies pārliecība, ka viss šoreiz notiek apjomīgāk un dziļāk. Manuprāt, komisijā varētu pieteikties ikviens, lai nav tā, ka to sastāda no varai uzticamiem, kas pilnīgi noteikti bija iepriekšējās komisijas sastāvā. Par finansēm – ja jau tā ir sabiedriska, darām to sabiedriskā kārtā. Par pilnvarām – runāt ar visiem. Par pieeju informācijai – plašas. Piemēram – gadījums, kad juristi piesaistāmi,– ekspertīzes un to ilgums. Jurists analizēs sīki, skatīsies procedūras utt., bet vienkārši zinošs cilvēks, piemēram, matemātikas skolotājs paskatīsies un noteikti uzdos “procedūrai” neatbilstošus jautājumus, kas šai gadījumā ir visvajadzīgākais. Nevis rīkoties jau esošajos ietvaros un šo ietvaru profesionāli ierobežoti, bet pajautāt: kāpēc šīs skrūves stiprību mēra šādi un kāpēc pārbaudei vajag 2 nedēļas? Pamatojiet nevis ar normatīvu, bet loģiski! Domāju, mums rastos plašs skats uz situāciju, sistēmu un visu, kas ar to saistīts.
Komisijai nav par katru cenu jāmeklē vainīgie, bet jāsaskata problēmas daudz plašāk un dziļāk…
-9
atbildēt
Siguldietis31/01/2014. 06:56
Par cik šī būs pirmā tāda veida komisija Latvijā, jāatrisina pretruna (ko izgaismoja arī publiskās debates) starp tās leģimitāti un plašu sabiedrības iesaistīšanu. Manuprāt komisija jāveido pie Saeimas un ar pastāvīgu budžetu t.sk.samaksu par darbu. Jāaicina atpakaļ visi trīs pirmās komisijas locekļi.
+11
atbildēt
Siguldietis02/02/2014. 11:24
Gribu piebilst: nevar (un nevarēja) cerēt uz tik augstu sabiedrības apziņas līmeni, ka visi un visā būs "par" sabiedriskās komisijas veidošanā. Tieši otrādi- bija un ir jārēķinās ar tās skepsi (cik atceros, arī Profesore bija daudz pozitīvāka Sastrēgumstundā), nesapratni un pat apzinātu pretdarbību. Tāpēc ir ļoti apsveicami, ka Delna uzņemas iniciatīvu. Un pat ja tie, kas atbalsta Komisijas atjaunošanu (to uzlabojot, protams), būtu mazākumā, šis nepateicīgais, bet svētīgais darbs ir jādara tā vai tā.
+17
Nellija Ločmele06/02/2014. 01:40
Par sabiedrības neuzticēšanos - velns nav tik melns kā mālē, vairāk cilvēku Latvijā atbalsta komisijas veidošanu nekā to noliedz. TNS veikts pētījums rāda, ka 23% noteikti atbalsta sabiedriskas komisijas veidošanu, 24% drīzāk atbalsta, 25% drīzāk neatbalsta, tikai 17% noteikti neatbalsta, bet 11% nav viedokļa. Tātad 47% ir par un desmitā daļa svārstās/nav izlēmuši.
+4