Izvēlies autorizācijas veidu

IR

QUO
Ir jautājumi, uz kuriem atbilde "jā" vai "nē" izmaina pasauli. Svarīgi, lai šādos
jautājumos gudrā strīdā uzvar spēcīgākie argumenti. Pievienojies diskusijai!
debašu arhīvs
22%
78%
Māra Miķelsone
moderators
Vai valstij jāpārdod savas LMT un Lattelecom daļas?
Ko darīt ar valstij piederošajām daļām uzņēmumos LMT un Lattelecom? Pērnruden valdība lūdza TeliaSonera AB grupu iesniegt savu redzējumu par Lattelecom un LMT kapitāla daļu pārvaldīšanu un šo kapitālsabiedrību attīstību.
Dānijā reģistrētās TeliaSonera, kas ir abu uzņēmumu līdzīpašniece, piedāvājums iekļauj trīs scenārijus abu uzņēmumu apvienošanai.
Pirmais scenārijs paredz, ka abu uzņēmumu kapitāldaļas nopērk TeliaSonera, uzņēmumi tiek apvienoti un integrēti TeliaSonera grupā, bet kabeļu infrastruktūra paliek valsts rīcībā.
Otrā scenārija gadījumā abu uzņēmumu daļas nopērk valsts, kam seko to apvienošana, tātad LMT un Lattelecom kļūst par valsts uzņēmumiem.
Trešā scenārija gadījumā pašreizējo īpašnieku saglabāšana pie nosacījuma, ka uzņēmumus apvieno. Tad TeliaSonera iegūst apmēram 54% kapitāldaļu apvienotajā uzņēmumā, bet valsts - 46%. Notiek valsts daļu konsolidācija. Šajā piedāvājumā netiek noteikts kabeļu infrastruktūras risinājums.
TeliaSonera piedāvājums bija spēkā līdz 22.februārim ar nosacījumu, ka Latvijas valsts paziņo TeliaSonera par izvēlēto stratēģiju un vēlamo darījuma scenāriju, kā arī tiek sāktas kopīgas un konstruktīvas pārrunas, ziņoja mediji.
Lattelecom ir viens no lielākajiem Latvijas telekomunikāciju uzņēmumiem, kurš pieder valstij Privatizācijas aģentūras personā (51%) un Dānijā reģistrētajam TeliaSonera meitasuzņēmumam Tilts Communications (49%). LMT dibināts 1992.gadā kā pirmais mobilo sakaru operators valstī. 49% uzņēmuma daļu pieder TeliaSonera, 23% - Lattelecom, 23% - valstij piederošajam Latvijas Valsts radio un televīzijas centram un 5% - Latvijas valstij.
Kādi ir ieguvumi, kādi zaudējumi, kā labāk rīkoties? LMT ilggadējais vadītājs Juris Binde jau izteicies, ka “ir pilnīga fantastika” iedomāties, ka apvienotais telekomunikāciju uzņēmums varētu iekarot citu valstu tirgu.
Debatēs par šo jautājumu piedalās partijas Latvijas attīstībai priekšsēdētājs Juris Pūce un advokātu biroja Wall partneris, Jaunās konservatīvās partijas priekšsēdētājs Jānis Bordāns.
Kā domājat jūs? Piedalieties debatēs un izsakiet savu viedokli!
lasīt vairāk

QUO tu domā pirms debates?

PAR
PRET
50 balsojumi

30%

70%

Juris Pūce
Partijas "Latvijas attīstībai" priekšsēdētājs

Argumenti par

Gribu uzsvērt, ka LMT un Lattelecom valsts daļas ir jāpārdod tikai tad, ja iegūstama godīga cena par tām. Turklāt tādas noteikšana nav sarežģīta – telekomunikāciju uzņēmumi un to daļas tiek tirgotas gan Eiropā, gan pasaulē itin bieži, un to cenu noteikšanas mehānisms ir plaši zināms, turklāt cenas būtu viegli salīdzināmas ar pasaules analogiem. Ja iegūstamā cena nebūtu atbilstoša, noteikti valstij piederošās kapitāla daļas nebūtu jāpārdod.
Gribu uzsvērt, ka LMT un Lattelecom valsts daļas ir jāpārdod tikai tad, ja iegūstama godīga cena par tām. Turklāt tādas noteikšana nav sarežģīta – telekomunikāciju uzņēmumi un to daļas tiek tirgotas gan Eiropā, gan pasaulē itin bieži, un to cenu noteikšanas mehānisms ir plaši zināms, turklāt cenas būtu viegli salīdzināmas ar pasaules analogiem. Ja iegūstamā cena nebūtu atbilstoša, noteikti valstij piederošās kapitāla daļas nebūtu jāpārdod.
1
Valsts īpašumtiesību politika LMT un Lattelecom. Valsts līdzdalība jebkurā uzņēmumā nedrīkstētu būt pašmērķīga – pastāv augsts risks, ja valsts vai pašvaldība neierobežoti darbojas jebkurā uzņēmējdarbības nozarē, ka privātie konkurenti šādā situācijā tiek izspiesti no tirgus, jo valstij vai pašvaldībai piederošais uzņēmums nedarbojas pēc tirgus likumiem. Latvija ir pilna ar šādiem piemēriem – sākot ar Rīgas pašvaldības darbošanos dzeramā ūdens tirdzniecībā, kas komerciālā ziņā ir izgāšanās, un beidzot ar pašvaldību izdotiem laikrakstiem, kas likvidē savus konkurentus – neatkarīgus izdevumus. Sekas vienmēr ir vienas un tās pašas – attiecīgā ekonomikas nozarē zūd efektivitāte un mēs visi, Latvijas iedzīvotāji, tāpēc esam nabagāki.
Valsts īpašumtiesību politika LMT un Lattelecom. Valsts līdzdalība jebkurā uzņēmumā nedrīkstētu būt pašmērķīga – pastāv augsts risks, ja valsts vai pašvaldība neierobežoti darbojas jebkurā uzņēmējdarbības nozarē, ka privātie konkurenti šādā situācijā tiek izspiesti no tirgus, jo valstij vai pašvaldībai piederošais uzņēmums nedarbojas pēc tirgus likumiem. Latvija ir pilna ar šādiem piemēriem – sākot ar Rīgas pašvaldības darbošanos dzeramā ūdens tirdzniecībā, kas komerciālā ziņā ir izgāšanās, un beidzot ar pašvaldību izdotiem laikrakstiem, kas likvidē savus konkurentus – neatkarīgus izdevumus. Sekas vienmēr ir vienas un tās pašas – attiecīgā ekonomikas nozarē zūd efektivitāte un mēs visi, Latvijas iedzīvotāji, tāpēc esam nabagāki.
Tāpēc valstij ir jānosaka stratēģiski mērķi, kāpēc tā kļūst vai ir līdzdalībnieks, vai vienīgais īpašnieks kādiem uzņēmumiem.
Latvijas valsts nekad nav noteikusi nekādus stratēģiskus mērķus ne LMT, ne Lattelecom. Faktiski šie uzņēmumi visu vai gandrīz visu savu pastāvēšanas laiku ir darbojušies kā privāti uzņēmumi, kur valsts vienīgais mērķis daudzus gadus ir bijis izņemt iespējami lielu daļu peļņas kā dividendes, lai īstermiņā stutētu valsts budžetu.
Valsts kā finanšu investors ir galēji neefektīvs, jo nesalīdzina ieguldījumus un to iespējamo atdevi, tāpēc nav iespējams pateikt, vai tas, ka valstij pieder LMT un Lattelecom daļas, kopumā ir labs vai slikts ieguldījums.
Ieguldījums LMT un Lattelecom acīmredzami nav ne stratēģiski nepieciešams, ne nozīmīgs kādas politikas veidošanai (jo nekad vairāk nekā 20 gadu laikā nevienai politikai šīs daļas nav lietotas). Tātad šīs kapitāla daļas faktiski valstij nav nepieciešamas.
Pretarguments
Kolēģa Pūces debašu ievadā abi lietotie jēdzieni godīga cena vai atbilstoša cena arī var būt manipulatīvi. Godīga attiecībā pret ko? Starpniekiem noteikt, viņuprāt, godīgu cenu tehniski tiešām nebūtu grūti. Taču pilnīgi cita situācija, ja jāņem vērā apstāklis, ka Latvijas valdībai pārdošana nav nepieciešamība. Ja tā ir steidzama nepieciešamība iespējamajam pircējam, tad godīga cena varētu nozīmēt arī paaugstinātu cenu, salīdzinot ar tirgus cenu.
Nav runa par “neierobežotu” valsts darbošanos telekomunikāciju nozarē, vai kā minēts - “jebkurā nozarē”. Valstī jau sen ir laba konkurence un konkurenci veicinoša uzņēmumu struktūra, ir pabeigta valsts uzņēmumu privatizācija. Patlaban monopols nepastāv. Arī abos konkrētajos uzņēmumos tikai puse kapitāla pieder valstij, turklāt vadība ir privāto investoru rokās, un uzņēmumi darbojas pilnīgos tirgus apstākļos. Minētie vispārīgie piemēri ar dzeramo ūdeni un laikrakstiem nav īsti atbilstoši. Norādīšu arī uz jau minēto valsts drošības apsvērumu: piemēram, manuprāt, apšaubāmi, ka Vācijas privātais “Deutsche Telekom” partneris vai “British Telecom” varētu savus aktīvus un infrastruktūru kopā ar uzņēmumu pārdot “Rostelekom”, taču nav pārliecības, ka TS to nevarētu izdarīt ar abiem apvienotajiem uzņēmumiem Latvijā. Kaut vai tāpēc, ka, saskaņā ar Pūces kunga ieskatiem, cena šobrīd varētu būt labāka nekā rīt (kāpēc ilgi gaidīt), turklāt apvienotam uzņēmumam tā varētu būt vēl augstāka.
Argumenti par uzņēmumu darbības efektivitāti jau ir minēti – esmu par to izteicies jau savos sākotnējos argumentos Nr. 1 un 2 (skat. iepriekš). Par “privāto konkurentu izspiešanu” lūdzu skatīt manus iepriekš sniegtos agrumentus Nr. 4. Proti, tieši pēc uzņēmumu apvienošanas pārējiem konkurentiem draud to izspiešana no tirgus, manuprāt - aptuveni divu gadu laikā.
2
Uzņēmumu konkurētspēja. Tā kā valsts līdz šim ir attiekusies pret Lattelecom un LMT kā pret “bankomātiem”, kuru vienīgā funkcija ir reizi gadā “izdot” iespējami lielas dividendes, tad uzņēmumu attīstība un konkurētspēja ir iegūta menedžmenta spēju rezultātā par spīti valsts kā īpašnieka pūlēm uzņēmuma konkurētspēja mazināt (samazinot naudas pieejamību uzņēmuma attīstībai).
Uzņēmumu konkurētspēja. Tā kā valsts līdz šim ir attiekusies pret Lattelecom un LMT kā pret “bankomātiem”, kuru vienīgā funkcija ir reizi gadā “izdot” iespējami lielas dividendes, tad uzņēmumu attīstība un konkurētspēja ir iegūta menedžmenta spēju rezultātā par spīti valsts kā īpašnieka pūlēm uzņēmuma konkurētspēja mazināt (samazinot naudas pieejamību uzņēmuma attīstībai).
Telekomunikāciju nozare pasaulē pēdējos 10 gadus piedzīvo tādu attīstības tendenci, kur peļņas norma telekomunikāciju pakalpojumiem pakāpeniski sarūk, bet pieaug ieguldījumu vajadzības un biežums, lai nodrošinātu konkurētspēju ar iespējami labāko infrastruktūru. Šādos apstākļos abu uzņēmumu attīstība apstākļos, kur to peļņu pilnībā atņem vieglprātīgs “finanšu investors”, ir drīzāk apgrūtināta.
Taču Latvijas ekonomikai nepieciešami maksimāli ieguldījumi telekomunikāciju infrastruktūrā, lai nodrošinātu mūsu ekonomikai iespējas izmantot jaunā laikmeta sniegto. Atņemot naudu lielākajiem telekomunikāciju uzņēmumiem, šādu iespēju mums neredzēt. Labāk peļņu pārvaldītu privāts īpašnieks, kas sabalansētu īstermiņa vajadzības ar ilgtermiņa konkurētspējas nodrošināšanu.
Pretarguments
Iespējams, ka valsts kā uzņēmumu līdzīpašnieks varētu būt rūpīgāks saimnieks. Taču apgalvojums, ka tā ir tikai izņēmusi dividendes, ir visai vienpusējs minējums, neņemot vērā visu pārējo, ko valsts ir darījusi gan IT infrastrukūras atbalstam valstī, gan arī tiesiskajam regulējumam šo uzņēmumu interesēs. Savukārt apgalvojums, ka valsts ir pielikusi pūles, lai mazinātu uzņēmuma konkurētspēju, vispār ir nepatiess. Valsts līdzdalība telekomunikāciju uzņēmumos, manuprāt, ir veicinājusi tās ieinteresētību, par ko liecina IKT infrastruktūras kvalitāte valstī. Piemēram, lielā mērā pateicoties tieši valsts izveidotajai LVRTC infrastruktūrai, telekomunikāciju operatori, jo īpaši – mobilo, var saņemt kvalitatīvus pakalpojumus un atbalstu savai darbībai. Jājautā, kādā veidā valsts ir kavējusi LMT konkurētspēju, ja tā – pirmkārt, VEF inženieriem palīdzēja šo uzņēmumu radīt, otrkārt – piemēram, 2013. gadā ar MK lēmumu piešķīra uzņēmumu ienākuma nodokļa atlaides, kas LMT pirmajiem deva iespēju izveidot 4G tehnoloģiju pārklājumu valstī. Vai uzņēmumiem, pārejot pilnīgā TeliaSonera (TS) īpašumā, TS apņemas veikt lielākas investīcijas – tas pirkšanas piedāvājumā nav minēts.
3
Sarūkoša aktīvu cena. Telekomunikāciju nozare, kā jau iepriekš teicu, jau 10 gadus dzīvo apstākļos, kuros patērētāju maksātās cenas ne tikai neaug, bet pat sarūk. To nosaka gan tirgus apstākļi, gan regulējuma izmaiņas (piemēram, starpsavienojumu tarifu atcelšana ES un Latvijā utt). Šādos apstākļos abu uzņēmumu apgrozījumiem un peļņai ir tendence sarukt. Uzņēmumu daļu cenas noteikšanai pamata rādītājs ir tieši uzņēmuma peļņa. Tāpēc varam ar pilnu pārliecību teikt, ka 2007. gadā, kad Latvijas valdība atteica iepriekšējam piedāvājumam pārdot abu uzņēmumu daļas, valsts būtu par daļām saņēmusi vairāk nekā tagad 2016. gadā. Taču var diezgan droši secināt, ka 2020. gadā saņemtā samaksa būs vēl zemāka. Tātad – jo ātrāk pārdodam, jo vairāk samaksas saņemam.
Sarūkoša aktīvu cena. Telekomunikāciju nozare, kā jau iepriekš teicu, jau 10 gadus dzīvo apstākļos, kuros patērētāju maksātās cenas ne tikai neaug, bet pat sarūk. To nosaka gan tirgus apstākļi, gan regulējuma izmaiņas (piemēram, starpsavienojumu tarifu atcelšana ES un Latvijā utt). Šādos apstākļos abu uzņēmumu apgrozījumiem un peļņai ir tendence sarukt. Uzņēmumu daļu cenas noteikšanai pamata rādītājs ir tieši uzņēmuma peļņa. Tāpēc varam ar pilnu pārliecību teikt, ka 2007. gadā, kad Latvijas valdība atteica iepriekšējam piedāvājumam pārdot abu uzņēmumu daļas, valsts būtu par daļām saņēmusi vairāk nekā tagad 2016. gadā. Taču var diezgan droši secināt, ka 2020. gadā saņemtā samaksa būs vēl zemāka. Tātad – jo ātrāk pārdodam, jo vairāk samaksas saņemam.
Pretarguments
Vispirms - pēdējais teikums izskatās pēc citāta no vienkāršākās reklāmas rokasgrāmatas. Dažviet to sauc par “pēdējās iespējas sindromu”. Pārdevēji mēdz piemērot šādu taktiku – steidzināt pircēju piekrist tūliņ un piekrist piedāvātajai summai, jo “vēlāk būs mazāk”. Neredzu iemesla tam pakļauties, jo īpaši tādēļ, ka joprojām nav pilnīgas pārliecības, ka uzņēmumi jāpārdod vai jāapvieno. Otrkārt, ja valsts arī saņemtu tagad mazāku summu, nekā būtu saņēmusi 2007. gadā, tad nedrīkst aizmirst, ka pa šiem gadiem valsts ir saņēmusi arī dividendes, kas būtu jāpieskaita tās iegūtajai cenai. Tādēļ apgalvojums, ka esam zaudējuši peļņu, vēl nav fakts. Kā arī lūdzu skatīt manus sākotnējos argumentus Nr.1.
4
Godprātīga attieksme pret līdzīpašnieku. Latvijas valdība jau 1997. un 1998. gadā pieņēma lēmumus, ka LMT un Lattelecom daļas ir pārdodamas. Taču tas līdz šim nav noticis un Latvijas valdība arī nav atcēlusi šos lēmumus, faktiski 18 gadus mānot līdzīpašnieku, ka vēlas šādās pārrunās piedalīties. Šāda attieksme pret nopietnu privātu investoru noved pie tā, ka arī citos gadījumos privāti valdības partneri Latvijas valstij neuzticas, prasa par to papildus nodrošinājumus, garantijas un maksā valstij mazāk, nekā tā saņemtu situācijā, kurā valsts rīkotos kā godprātīgs partneris, uz kuru var paļauties. Nekad nav par vēlu to sākt.
Godprātīga attieksme pret līdzīpašnieku. Latvijas valdība jau 1997. un 1998. gadā pieņēma lēmumus, ka LMT un Lattelecom daļas ir pārdodamas. Taču tas līdz šim nav noticis un Latvijas valdība arī nav atcēlusi šos lēmumus, faktiski 18 gadus mānot līdzīpašnieku, ka vēlas šādās pārrunās piedalīties. Šāda attieksme pret nopietnu privātu investoru noved pie tā, ka arī citos gadījumos privāti valdības partneri Latvijas valstij neuzticas, prasa par to papildus nodrošinājumus, garantijas un maksā valstij mazāk, nekā tā saņemtu situācijā, kurā valsts rīkotos kā godprātīgs partneris, uz kuru var paļauties. Nekad nav par vēlu to sākt.
Pretarguments
Arī šis apgalvojums vērtējams kā pārāk vispārīgs. Atceroties, ka Latvijas nodokļu maksātāji ir glābuši banku sistēmu ar saviem līdzekļiem miljarda vērtībā, nav pamata uzskatīt, ka tieši valdības lēmums nepārdot savas telekomunikāciju operatoru atlikušās kapitāldaļas liks neuzticēties investoriem. Pamati investoru bažām Latvijā tiešām ir, taču tie ir pilnīgi citas dabas jautājumi, kas nav saistīti ar abu operatoru pārdošanu. Minētajam lēmumam par privatizāciju jau ir pienākusi 20 gadu jubileja. Situācija pa šo laiku ir pilnībā mainījusies. Ir mainījies Latvijas statuss ES, dažādās starptautiskās drošības un tirdzniecības organizācijās u.tml., līdz ar to atsauce, manuprāt, nav atbilstoša un šis lēmums var būt pārskatīts, bez negatīvām sekām.
5
Ieguvumi no pārdošanas. Jau esam konstatējuši, ka vienīgais labums, ko Latvijas valsts gūst no savām daļām LMT un Lattelecom, ir dividendes (citus nodokļu un tamlīdzīgus maksājumus valsts saņemtu arī, ja abi uzņēmumi būtu pilnīgi privāti). Uzņēmumu daļu pārdošana ļautu šīs dividendes saņemt uzreiz vairākus gadus uz priekšu. Minētā naudas summa būtu liels ieguvums, kuru Latvijas valsts varētu lietot, lai ieguldītu kādā jomā, kur tiešām valstij ir stratēģiska interese, piemēram, atpērkot dabasgāzes pārvades un uzglabāšanas infrastruktūru no Latvijas gāzes vai tml. Tāpat minēto summu varētu kā pamatkapitālu izlietot valsts attīstības finanšu institūcijā Altum, ļaujot vairākkārtējā apjomā šo naudu ieguldīt Latvijas ekonomikas attīstībai.
Ieguvumi no pārdošanas. Jau esam konstatējuši, ka vienīgais labums, ko Latvijas valsts gūst no savām daļām LMT un Lattelecom, ir dividendes (citus nodokļu un tamlīdzīgus maksājumus valsts saņemtu arī, ja abi uzņēmumi būtu pilnīgi privāti). Uzņēmumu daļu pārdošana ļautu šīs dividendes saņemt uzreiz vairākus gadus uz priekšu. Minētā naudas summa būtu liels ieguvums, kuru Latvijas valsts varētu lietot, lai ieguldītu kādā jomā, kur tiešām valstij ir stratēģiska interese, piemēram, atpērkot dabasgāzes pārvades un uzglabāšanas infrastruktūru no Latvijas gāzes vai tml. Tāpat minēto summu varētu kā pamatkapitālu izlietot valsts attīstības finanšu institūcijā Altum, ļaujot vairākkārtējā apjomā šo naudu ieguldīt Latvijas ekonomikas attīstībai.
Turklāt mēs iegūtu pilnīgi privāti pārvaldītus divus, lieliskus telekomunikāciju uzņēmumus, kuru attīstību vairs netraucētu valsts neizlēmība vai alkatība.
Pretarguments
Atbildē lūdzu skatīt manus sākotnējos argumentus Nr. 2, 3 un 4. Minētie argumenti apgāž tēzi, ka vienīgais labums, ko valsts gūst no savām daļām būtu tikai dividendes. Aicinu paraudzīties no pretējās puses. Proti, vienīgais ieguvums, ko valsts iegūtu no savu aktīvu pārdošanas, būtu vienreizējs budžeta papildinājums, kuram valsts nav izstrādājusi nekādu izmantošanas stratēģiju (lūdzu, skat. arī sākotnējos argumentus Nr. 1). Jautājums par “dabasgāzes uzglabāšanas infrastruktūras atpirkšanu no Latvijas gāzes” ir interesants. Cik zināms, tad par tās piederību pastāv strīds un tā varētu būt nākamo debašu tēma.
Kopsavilkumā Pirmkārt, es vēlētos pateikties Ir.lv par iespēju debatēt par šo jautājumu. Debašu uzdevums ir veidot atklātu viedokļu apmaiņas telpu, vietu korektai argumentācijai un diskusijai. Pat ja neizdodas panākt vienotu viedokli (debašu formāts, kas iezīmē skaidras Par/Pret pozīcijas jau arī ierobežo kompromisu meklēšanu), tomēr sabiedrība no tā iegūst.
Kopsavilkumā Pirmkārt, es vēlētos pateikties Ir.lv par iespēju debatēt par šo jautājumu. Debašu uzdevums ir veidot atklātu viedokļu apmaiņas telpu, vietu korektai argumentācijai un diskusijai. Pat ja neizdodas panākt vienotu viedokli (debašu formāts, kas iezīmē skaidras Par/Pret pozīcijas jau arī ierobežo kompromisu meklēšanu), tomēr sabiedrība no tā iegūst.
Otrkārt, esmu pateicīgs oponentam, god. Bordāna kungam, kurš acīmredzami ir iedziļinājies apspriežamajā jautājumā un ar atbilstošu, korektu argumentāciju ir centies pārliecināt sabiedrību par savu viedokli.
Treškārt, kaut esmu palicis pie sava viedokļa, ka, valstij atkal (jau grūti pat atminēties pat visus gadījumus, kad tas jau ir ticis darīts) atliekot valstij piederošo kapitāla daļu pārdošanu, Latvija kopumā vidējā termiņā būs no tā zaudētāja, tomēr šīs debates mani pārliecināja par to, ka lēmuma pieņemšana par kapitāla daļu pārdošanu būtu noteikti jāsaista ar skaidru redzējumu par sasniedzamajiem mērķiem pārdošanas procesam un to, kur tad iegūtie līdzekļi tiktu izlietoti. Tikai situācija, kad iedzīvotāji varētu pārliecināties, ka finansiālie ieguvumi no šādas pārdošanas tiktu racionāli un atbilstoši izlietoti, radītu pietiekamu pārliecību par pārdošanas jēdzīgumu.
Ceturtkārt, esmu pārliecināts, ka šajā jautājumā bez Par/Pret pozīcijas ir arī kompromisa iespēja, kas samazinātu valsts riskus nākotnē saņemt mazākus ienākumus no īpašumtiesībām Lattelecom un LMT un vienlaikus saglabātu valsts interesi (kuru gan nāktos noformulēt) attīstīt telekomunikāciju infrastruktūru.
Vēlreiz paldies par debašu iespēju!
Jānis Bordāns
Advokātu biroja "Wall" partneris, Jaunās konservatīvās partijas priekšsēdētājs

Argumenti pret

1
Nedrīkst pārdot, ja nav saprotama valsts pārdošanas interese un nepastāv turpmākas rīcības plāns. Lattelecom privatizācijas laikā 1993. gadā bija skaidrs lēmuma stratēģiskais mērķis. Latvija tolaik nosacīti bija “uz bankrota sliekšņa” ar neefektīvi sociālistiski pārvaldītiem valsts uzņēmumiem. Kaut arī bija augstas klases inženieri un speciālisti, infrastruktūra bruka, bet līdzekļu tās attīstīšanai un menedžmenta tirgus ekonomikas apstākļos nebija. Privatizācija, piesaistot Rietumu kapitālu ar atbilstošu korporatīvās vadības pieredzi, nodrošināja, ka 20 gadu laikā Lattelecom un LMT ir izveidoti par pasaules līderiem infrastruktūras kvalitātes ziņā.
Nedrīkst pārdot, ja nav saprotama valsts pārdošanas interese un nepastāv turpmākas rīcības plāns. Lattelecom privatizācijas laikā 1993. gadā bija skaidrs lēmuma stratēģiskais mērķis. Latvija tolaik nosacīti bija “uz bankrota sliekšņa” ar neefektīvi sociālistiski pārvaldītiem valsts uzņēmumiem. Kaut arī bija augstas klases inženieri un speciālisti, infrastruktūra bruka, bet līdzekļu tās attīstīšanai un menedžmenta tirgus ekonomikas apstākļos nebija. Privatizācija, piesaistot Rietumu kapitālu ar atbilstošu korporatīvās vadības pieredzi, nodrošināja, ka 20 gadu laikā Lattelecom un LMT ir izveidoti par pasaules līderiem infrastruktūras kvalitātes ziņā.
Tagad abi uzņēmumi ir pelnoši un to dalībnieki saņem dividendes. Šīs dividendes, citstarp, ir devušas iespēju nodibināt Latvijas Valsts radio un televīzijas centru (LVRTC). Pašlaik privatizācijas ceļā par uzņēmuma īpašniekiem noteikti nekļūtu latvieši, kas, iespējams, varētu būt valdības arguments – lai, piemēram, attīstītu pilsoņos privātīpašnieku garu.
Iemesli, kāpēc steidzīgi uzņēmums būtu jāpārdod tieši patlaban un jau iepriekš zināmam pircējam, ir pilnīgi neskaidri. Vai valdībai ir plāns, kā izmantos iegūtos līdzekļus? Nav. Nebūtu saprotama valdības konsekvence. Piemēram, kāpēc tā peļņu nenesošu, klientiem nepiemērotā vietā Čiekurkalnā atrodošos VID ēku pērk par “astronomiskās summām”, bet peļņu nesošu un stratēģiski svarīgu uzņēmumu pārdod.
Tādēļ nav pamata iekrist uz emocionālu argumentu, kuru tagad ļoti spēcīgi izplata tajā ieinteresētas personas. Nav nepieciešams pārdot tikai, lai pārdotu.
Pretarguments
Cienījamais oponents, šķiet, joko, kad apgalvo, ka valdība plāno steidzīgi kaut ko pārdot. Valdības lēmums pārdot abu uzņēmumu valsts īpašumā esošās kapitāla daļas ir pieņemts attiecīgi 1997. un 1998. gados. 18 un 19 gadus patērēt lēmuma tālākā vērtēšanā nevarētu tikt uzskatīts par steigu ne pie kādiem vērtējuma kritērijiem.
Arī ja atmetam visu attiecību vēsturi ar privāto līdzīpašnieku, pašreizējā sarakste, kas novedusi pie privātā īpašnieka ierosinātā termiņa valdības atbildei, ilgst jau gadu. Tas, ka valdība nav pietiekamā apjomā informējusi sabiedrību par savu komunikāciju ar privāto līdzīpašnieku, ir nožēlojami, taču vienlaikus relatīvi viegli labojami.
Taču galvenais arguments, kāpēc valdībai nevajadzētu lieki kavēties ar šo uzņēmumu kapitāla daļu pārdošanu, ir tieši šo uzņēmumu pēdējās desmitgades saimnieciskās darbības rezultāti vai, precīzāk, – šo rezultātu tendence. Uzņēmumu peļņa sarūk, tātad arī dividenžu ienākumi un attiecīgi sarūk uzņēmumu tirgus vērtība. Atliekot lēmumu pieņemšanu par gadu vai ilgāk, valdība patiesībā pieņem lēmumu saņemt mazāku pirkuma maksu par šo savu īpašumu.
2
Uzņēmumu vadība jau patlaban ir efektīva, bet tā būs mazāk ieinteresēta un atbildīga Latvijas interesēm, ja lēmumu pieņemšana pilnībā notiks ārvalstīs. Abu uzņēmumu vadība jau tagad tiek veikta labā līmenī. Tā ir atbildīga, profesionāla, darbojas Ziemeļvalstu korporatīvās ētikas līmenī. Tātad arguments, ka uzņēmumu vadības dēļ vajadzīgs 100% privāts īpašnieks, nebūs pamatota. Uzņēmuma attīstība ar pastāvošo īpašnieku struktūru ir notikusi, turklāt tieši tā, kā Latvijai tas bijis izdevīgi.
Uzņēmumu vadība jau patlaban ir efektīva, bet tā būs mazāk ieinteresēta un atbildīga Latvijas interesēm, ja lēmumu pieņemšana pilnībā notiks ārvalstīs. Abu uzņēmumu vadība jau tagad tiek veikta labā līmenī. Tā ir atbildīga, profesionāla, darbojas Ziemeļvalstu korporatīvās ētikas līmenī. Tātad arguments, ka uzņēmumu vadības dēļ vajadzīgs 100% privāts īpašnieks, nebūs pamatota. Uzņēmuma attīstība ar pastāvošo īpašnieku struktūru ir notikusi, turklāt tieši tā, kā Latvijai tas bijis izdevīgi.
Nav taisnība, ka abu uzņēmumu vadība būtu bijusi tieši ārzemnieku rokās. Proti, Latvijas valstij pieder kapitāla vairākums, bet tā vadībā saskaņā ar dalībnieku līgumu kontrole ir privātajam līdzīpašniekam. Taču arī pēdējais fakts ir nosacīts, jo abu uzņēmumu vadošais personāls vienmēr bijuši Latvijas pilsoņi. Tādējādi būtībā abām pusēm uzņēmumā ir izšķirīga ietekme.
Fakts, ka uzņēmumu vadītāji bijuši latvieši un lēmumu pieņemšana notikusi Latvijā, dod pamatu apgalvot, ka tieši šā iemesla dēļ infrastruktūras kvalitātes ziņā abi uzņēmumi ir pasaules līderu vidū. Tā, piemēram, Latvijā ir 3. ātrākais internets Eiropā, 4. pasaulē, Rīga ir līderis Eiropas galvaspilsētu vidū brīva WiFi ziņā; 4G tehnoloģiju interneta tīkls (to pirmais ierosināja un ieviesa latviešu menedžments LMT); Lattelecom ir sociāli atbildīgs - nodibinājis pirmo privāto slēgto pensiju fondu, Baltijas datoru akadēmiju, mediju projektu ar Latvijā radītu saturu un darbavietām u.c.
Tas viss drīzāk tādēļ, ka Latvijas vadošie speciālisti darbojas ieinteresētāk un agresīvāk. Visticamāk, tā nebūtu, ja uzņēmums ar vislielāko ietekmi tirgū būtu kāda ārvalstu uzņēmuma kārtējā filiāle vai franšīze un tā lēmumu pieņemšana notiktu jebkur ārpus Latvijas bez mazākās sociālās solidaritātes intereses, līdzīgi kā, piemēram, Swedbank.
Abu uzņēmumu izveidošana deva iespēju un joprojām dod iespēju profesionāli darboties Latvijā dzīvojošiem augstākās kvalifikācijas inženieriem un speciālistiem. Ja uzņēmumu vadība tiek pārcelta uz jebkādām ārvalstīm, visticamāk, mainīsies arī darba iespējas Latvijā un apstākļi vadošiem latviešu speciālistiem, daļai būs jāpārceļas vai jāzaudē darbs.
Pretarguments
Cienītais oponents ar šo savu argumentu prezumē, ka Latvijas valsts jelkad ir formulējusi, kādas intereses tai ir Lattelecom vai LMT. Patiesībā ir tieši pretēji – Latvijas valsts jau 1997. un 1998. gadā ir formulējusi, ka tai šo uzņēmumu daļas nevajag un nekad nav mainījusi šo savu pieeju. Nav neviena dokumenta, kas formulētu valsts uzdevumus vai intereses, kuras valsts daļas šajos uzņēmumos apmierinātu. No faktiskās darbības nojaušams, ka valdība savas kapitāla daļas 20 un vairāk gadu garumā ir izmantojusi, lai gūtu pēc iespējas lielus dividenžu ienākumus valsts budžeta finansēšanai. Šo funkciju jau bez nākotnes ienākumu riska (galu galā nav iespējams pilnīgi droši prognozēt, vai pēc 5 vai 7 gadiem šie uzņēmumi vispār būs pelnoši) ir iespējams izpildīt, pārdodot uzņēmuma kapitāla daļas un gūstot vairāku gadu dividendes kā ienākumus šodien.
3
Lattelecom pieder stratēģiski svarīga un nereplicējama infrastruktūra (maģistrālie un pilsētu tīkli, maršrutizācijas mezgli utml.). Tā var būt nozīmīga valsts drošībai un valsts funkciju nepārtrauktībai, jo nav zināms, kam tas tiks pārdots tālāk. Tādējādi uzņēmumu pārdošanas gadījumā šī infrastruktūra vai nu būs jārada no jauna, kas ir praktiski neiespējami, vai arī jānodala atsevišķā valsts tīkla operatorā. Būtībā tie atkal būs papildus izdevumi, kur būs jātērē pārdošanā iegūtā nauda.
Lattelecom pieder stratēģiski svarīga un nereplicējama infrastruktūra (maģistrālie un pilsētu tīkli, maršrutizācijas mezgli utml.). Tā var būt nozīmīga valsts drošībai un valsts funkciju nepārtrauktībai, jo nav zināms, kam tas tiks pārdots tālāk. Tādējādi uzņēmumu pārdošanas gadījumā šī infrastruktūra vai nu būs jārada no jauna, kas ir praktiski neiespējami, vai arī jānodala atsevišķā valsts tīkla operatorā. Būtībā tie atkal būs papildus izdevumi, kur būs jātērē pārdošanā iegūtā nauda.
Pretarguments
Valsts nekad neko no Lattelecom īpašumā esošās infrastruktūras nav formulējusi kā stratēģiski svarīgu. Patiesībā šis apgalvojums ir oponenta pārliecība, kurai nav argumentācijas. Turklāt gandrīz visa Rietumu pasaules telekomunikāciju infrastruktūra ir privātās rokās, taču tas netraucē Rietumu pasaules valstīm netraucēti izpildīt savas funkcijas vai nodrošināt savu drošību. Kāpēc lai Latvijā būtu citādi?
4
Pastāv tirgus monopola risks, kas tādos gadījumos izraisa cenu kāpumu un pakalpojumu kvalitātes kritumu. Līdz šim Latvijā telekomunikāciju patērētājam salīdzinot ar ES un citām valstīm ir zemas pakalpojuma cenas, bet arī operatori ir guvuši ļoti labu peļņu. Nav noslēpums, ka mobilo sakaru tarifi vairākkārtīgi samazinājās tikai brīdī, kad tirgū ienāca Bite mobilais operators. No šādas konkurences esam ieguvēji mēs, patērētāji.
Pastāv tirgus monopola risks, kas tādos gadījumos izraisa cenu kāpumu un pakalpojumu kvalitātes kritumu. Līdz šim Latvijā telekomunikāciju patērētājam salīdzinot ar ES un citām valstīm ir zemas pakalpojuma cenas, bet arī operatori ir guvuši ļoti labu peļņu. Nav noslēpums, ka mobilo sakaru tarifi vairākkārtīgi samazinājās tikai brīdī, kad tirgū ienāca Bite mobilais operators. No šādas konkurences esam ieguvēji mēs, patērētāji.
2014. gadā kopā Lattelecom un LMT apgrozījums bija virs 350 miljoniem eiro. Tuvākā konkurenta Tele 2 apgrozījums - tikai 100 milj.eiro. Tādējādi LMT un Lattelecom apvienošanās gadījumā neizbēgami veidosies faktisks monopolstāvoklis tirgū, kas visdrīzāk var novest pie mazāko konkurentu izspiešanas no tirgus, konkurences samazināšanās un pakalpojumu tarifu paaugstināšanas ar zemākas kvalitātes pakalpojumu.
Pretarguments
Oponents šo argumentu izsaka, nevērtējot situāciju mūsu kaimiņvalstīs, kas ir jau atrisinājušas šo jautājumu. Lietuvā un Igaunijā, kas fiksēto un mobilo telekomunikāciju tirgu ziņā ir ļoti līdzīgas valstis Latvijai (ar līdzīgiem tirgus dalībniekiem un pat salīdzināmām tirgus daļām), jau ir notikusi pilnīga lielākā mobilo un fiksēto telekomunikāciju operatora nonākšana vienās, privātās rokās un notiek vai notiks uzņēmumu apvienošanu. Tirgus konkurenci tas nav būtiski ietekmējis, cenu līmenis, pakalpojumu klāsts un kvalitāte ir salīdzināma ar Latviju. Nav neviena argumenta, kas liecinātu, ka Latvijā tas notiktu citādāk.
Kopsavilkumā Es pateicos par šo publisko debašu iespēju! Tā, manuprāt, ir patiesa sabiedrības iesaiste svarīgu jautājumu lemšanā.
Kopsavilkumā Es pateicos par šo publisko debašu iespēju! Tā, manuprāt, ir patiesa sabiedrības iesaiste svarīgu jautājumu lemšanā.
Lai arī cienījamais oponents nav mainījis manas domas par Lattelecom un LMT valsts daļu pārdošanu, esmu pateicīgs viņam par iespēju tādējādi saskatīt vairākas būtiskas detaļas, ar kurām jebkurā gadījumā lēmuma pieņēmējiem būs jārēķinās.
Pirmkārt, faktam, ka TS savu piedāvājumu izteicis, pamatojoties uz pašas valdības lēmumu par privatizāciju, nenoliedzami ir nozīme.
Otrkārt, neatkarīgi no turpmākā valdības lēmuma, uzņēmumu līdzīpašniekiem ir jāsadarbojas un vienam ar otra interesēm, kā arī ar uzņēmumu interesēm ir jārēķinās. Es, kā patērētājs, esmu ieinteresēts redzēt atklātāku TS turpmāko darbības mērķu nosaukšanu attiecībā uz uzņēmumiem. Iespējams, ka tas varētu pārliecinošāk ietekmēt manu pozīciju.
Visbeidzot, debatēm ir arī vērtīga politiska nozīme. Proti, pirmo reizi Latvijas vēsturē norisinājušās debates starp partijām, kuras pārstāv skaidri paustu un saprotamu politiku: liberālas ideoloģijas partija un konservatīvā partija. Atbilstoši tam varējām vērot arī pārstāvju argumentāciju. Domāju, ka šis ir piemērotākais jau tuvākās nākotnes politisko partiju dalījums, kā arī godīgas sāncensības modelis Latvijai.

QUO tu domā tagad?

PAR
PRET
32 balsojumi

22%

78%

Komentāri (5)

Tavs viedoklis

Atzīmē, kāda tagad ir tava pozīcija.
Miks Veltmanis23/05/2016. 22:03
Lasu šo pēc lēmuma pieņemšanas. Prieks, ka valdība pieņēma apdomīgu, nevis mantrausīgu lēmumu. +Punkts Kučinskim!
atbildēt
nocomment24/04/2016. 21:29
Pārdos un naudu paši izsaimniekos pa savām kabatām un beigās cietīs patērētājs.
atbildēt
Viedoklis26/01/2016. 15:53
Ēbrejiem tāds teiciens: "Ja nezini ko darīt, tad nedari neko". Attiecīgi, ja valdībai nav plāna, kur šo naudu, ko iegūtu no Lattelecom un LMT pārdošanas varētu investēt lai turpmāk katru gadu ieņemtu budžetā vairāk kā tagad no šiem uzņēmumiem, tad nevajag pārdot.
atbildēt
Anita Luca (Šūmahere)26/01/2016. 09:35
Es uzticos J.Bordāna godaprātam. Valstij, situācijā ar budžeta deficītu, jebkuri ienākumi no valsts kapitāla daļu pārdošanas tiks iztērēti, nevis, piemēram, investēti ekonomikas attīstībā.
+1
atbildēt
Lidija Kraukle25/01/2016. 18:00
Lai arī abu pušu argumenti likās izsvērti, izšķirošo "pret"atzīmēju tāpēc, ka J.Bordānam un līdz ar to viņa viedoklim es uzticos . Pūce lielu uzticību nevieš.
+1
atbildēt