IR

Psihoanalītiķis Arkādijs Pancs intervijā žurnālam IR saka, ka referendums par krievu valodu kā otro valsts valodu ir kļūme, visi uzvedas infantili kā bērni, un pieaugušo šajā spēlītē nav. Taču, manuprāt, nelaime ir lielāka, nekā tas, ka acīmredzot esam infantila sabiedrība.

Kad sakām „valsts”, domājam divas lietas – cilvēku kopumu, kas dzīvo vienā teritorijā un kurus saista kultūrvēsturiskais mantojums un valoda, un institūciju kopumu, kas rūpējas par teritorijā dzīvojošiem cilvēkiem. Tātad cilvēki ir tas vienīgais iemesls, kādēļ valsts ( institūciju kopums) tiek dibināta, organizēta un darbojas. No šī viedokļa raugoties un pie reizes arī atceroties, ka Latvijā visām nozarēm klājas smagi, šķiet, ir pilnīgi skaidrs, ka pats galvenais ir saglabāt to, kādēļ šī valsts vispār ir dibināta – dzīvus cilvēkus.

Domājot par to, kā lietderīgāk izmantot savu laiku, neviļus jāsecina, ka ar daudzām lietām vispār nevajadzētu nodarboties. Tajā laikā varētu mierīgi strādāt un pelnīt naudu savai ģimenei un vēl pāri paliktu kādam labam cilvēkam, kuram tai brīdī klājas grūtāk.

Pagājuši jau 20 gadu, kopš Latvija , sabrūkot PSRS atguva neatkarību. 

Domāju, ka to, kā risināsies procesi un vai tiešām Saeimas atlaišana būs pagrieziena punkts uz labāku, godīgāku Latviju, lielā mērā noteikts katra paša pilsoniskā iniciatīva un aktivitāte. Angliski ir tāds teiciens - Enough is enough. Manuprāt, Latvijā kritiskais slieksnis jau sen ir pārkāpts.

Ārkārtas vēlēšanas droši vien būs, vēlēt iesim. Eksperti saka, ja nemainīsies vēlētāju domāšana, būs sliktāk nekā bija. Domāšana mainās lēnām, līdz vēlēšanām pārāk niecīgs laiks... Tomēr pamēģināsim, varbūt līdz n-tajām vēlēšanām kaut kas izdosies. Kā tad var mainīt domāšanu? Jāsāk ar to, ka jāpievērš uzmanība lietām, kas līdz šim palikušas neievērotas vai likušās jocīgas. Šobrīd politika "šūmējas" un cilvēki tai pievērš uzmanību un iespējams šo to izskaidrot savādāk kā līdz šim. Tā, Vita Matīsa pateica it kā vienkāršas lietas - nav labi virzīt politikas noteicējos "tautsaimniekus", ekonomistus vai citus specus. Tāpat, cienījamā politoloģe norādīja, ka Zatlers savā vēsturiskajā runā nepateica visu, un tāpēc viņa tālākā politiskā karjera ir apšaubāma. Sabiedrība par šādām runām neko sajūsmā nebija - kā tad tā, bez tautsaimniekiem, bez tautas varoņa? Jā, tā gan lai cik jocīgi tas pirmajā brīdī neliktos! Paplašināsim domu. Tie kas studējuši vai paši mācijuši citiem vadības zinātnes atcerēsies ka valstsvīriem, karavadoņiem, nopietniem politiķiem absolūti nepieciešama īpašība ir t.s. konceptuālā domāšana. Tā ir ne no mācīšanās, bet dabas dota (kā muzikālā dzirde) īpašība. Tā nozīmē spēju "redzēt spēli kopumā", vienlaicīgi analizēt vairākus savstarpēji nesaistītus procesus. Ne velti ir teiciens (bez ironijas), ka arī kurpnieks var lieliski vadīt valsti, ja tam ir konceptuālā domāšana. Militāristi saka, ka karus uzsāk augsti mācīti ģenerāļi, bet pabeidz pašizmācītie jeb ģenerāļi no Dieva žēlastības, bieži piemin Napaleonu kā piemēru. Protams, ja kāds, kam piemīt minētā domāšana ir specs kādā mozarē tas neskādē un nāk tikai par labu, tāpēc izglītība vajadzīga visiem. Tomēr, tomēr, politiķis, valstsvīrs bez konceptuālās domāšanas ir kā kurls dziedātājs. Vairumam cilvēku nav šīs koncepta domāšanas. Tas nenozīmē, ka šie cilvēki būtu muļķi vai mazvērtīgi, te vienkārši jāatceras, ka par politiķiem, valstsvīriem jāvirza cilvēki, ar ar attiecīgiem dotumiem, jāprot gan tie saskatīt. Un te ir problēma. No padomju laikiem, neskartā veidā, pārņemta savējo, klanu, kliķu sistēma, kuras rezultāts ir tautas un varas "oligarhizācija". Tā brīnišķīgi iztiek bez koncepta cilvēkiem. Tādi ,kā ķecerīgi domājoši netiek ne tuvu valdīšanai, partiju spicēm un vēlēšanu listēm. Tāpēc parlaments un valdība izklausās pēc kurlo kora ar aklu diriģentu un atskaņo oligarhu garadarbus. Tāpēc arī tādi garīgie līderi kā A. Žīgure, V. Matīsa, VVF u.c. nemaz netaisās ne tai korī dziedāt, ne diriģēt. Lai tas notiktu, tautai NO APAKŠAS jāsāk demontēt šī kliķu sistēma, TUR jāmeklē un jāvirza domājoši cilvēki. Šī zivs pūst no astes. Īsi par Zatleru. Prezidents, atklājis, ka parlamentu kontrolē oligarhi to atlaida, tas labi, bet aizmirsa noņemt savu kanditatūru, kas ļoti slikti. Tagad jebkurš varēs apgalvot, ja vajadzēs, ka Zatlers rīkojies savu, vai kundzes personīgo interešu vadīts. Līdz ar to, jādomā, Zatlera politiķa karjerai pielikts punkts. Var jau būt, ka bija labi domāts, bet politikas ābeci tomēr vajadzēja apgūt. Kāds tam visam sakars ar domāšanu. Tāds, ka neko nevajadzētu aplūkot klišeju līmenī, bet censties skatīties uz lietām no vairākām pusēm. Tas piedod krāsainību, atklāj daudz jauna. Pamēģiniet, no šī mazā materiāla (dažas V.Matīsas domas) noteikti varētu uzrakstīt rakstu ar citiem secinājumiem, būtu interesanta, radoša diskusija.

Reiz cilvēki kopā sanākuši un sākuši celt augstu torni. Dievam tas nav paticis un viņš atņēmis tiem spēju saprasties jeb saprašanu un tornis sagāzies. Vecais stāsts par Bābeles torni. Ko tas māca? Zināšanas tak Dievs atstāja, tātad zināšanas bez sapratnes vien ir visai mazvērtīgas. Tiem, kam nepatīk Dievs, cits piemērs. Einšteinam bija kaķene, tai piedzima kaķēni, Einšteins lika katram ierīkot savu durvju lūku, lai nebūtu problēmu, ja visi kaķi vienlaicīgi gribētu tikt ārā. Ģēnijs nesaprata, ka kaķi paši atrisinās problēmu. Nesaprata Einšteins arī to, ka dabas likumu skaits ir bezgalīgs, un izniekoja savu laiku, meklējot vienīgo, un universālo dabas pamatlikumu. Teiktais nozīmē to, ka arī ģēnijs bez sapratnes, jeb saprašanas nekā nespēj. Šķiet, atjaunojot savu valsti, esam vadījušies no zināšanām, loģikas, racionalitātes, bet atšķirībā no tiem pašiem igauņiem, saprašanu atmetuši nost. Tagad izskatās, ka saprašanu esam jau aizmirsuši. Saprašana ir bijusi un būs praktiski grūti formulējams jēdziens. Saka jau, ka viss esot atrodams tautas gudrībās un patiesības konceentrāts - sakāmvārdi. Kurš tad nezin tādas patiesības kā: nedari otram to, ko negribi lai dara tev; nav labuma bez ļaunuma; labāk dot nekā ņemt; septiņreiz... u.t.t. To visu protams, zinām un neapšaubām, saprotam arī. Var teikt, ka tautas gudrības ir patiesības elementārdaļiņas, vai, labāk, klavieru taustiņi uz kuriem pianists var nospēlēt melodiju. Ja prot. Lūk, šī prasme tad, manuprāt, ir laba analoģija sapratnei. Sapratne, spēlētprasme, ko esam piemirsuši. Piemirsuši un negribam atcerēties jo spēlēt ir jāprot, spēlētājam jābūt talantīgam, jāimprovizē, jo gatavas valsts "partitūras" nav. To nevar aizlienēt no citiem, jo meldiņš ta katram savs. Plaģiātisms te nederēs. Un te tā problēma. Skatoties uz mūsu eliti (politisko un saimniecisko) "pianistus" tur nemana. Tos laikam izmeta no varas loka jau 1991. - 1993.g. jo tie ar savu nepraktiskumu un ideālismu traucēja kampt un raust. Te nu latvieši atkal priekšā igauņiem. Ja Meri skaidri pateica, ka kampēji un rausēji ir putas, kas jānosmeļ un jāaizmet, tad mēs... Mēs atmetām patriotus, ideālistus un citus "muzikantus". Godā cēlām zagļus, kampējus, kolabracionistus un līkās muguras. Tagad sāk ienākties odziņas. Skābas. Ir radīta patērētāju sabiedrība ar žēlīgu materiālo bāzi un līdz ar to arī principā neatrisināmām problēmām. Piemēram, dzimstība - patērētāju sabiedrībā jālieto finansiālā metode. Nevar, nav naudas. Nav un nebūs, jo valsts ir izzagta un nevar attīstīties jo ir korumpēta un pārvaldīta dažu privātpersonu interesēs. Tas pats emigrācija, nevaram maksāt konkurentspējīgas algas. Lai te kaut ko mainītu, jau vakar vajadzēja sasēdināt zagļus cietumā, likvidēt korupciju, šodien nomainīt valsts eliti, rīt sameklēt "pianistus" un sākt valsts atjaunošanu un tad pēc gadiem pieciem varētu domāt par augstāk minēto problēmu risināšanu. Tāpat nacionālās lietas - nedzird vairs latvju dainas, bet krievu častuškas un Eiropas mehāniskās klabatas. Vienīgi latviešu nacionālistu lamāšana no elites liecina, ka esam Latvijā. Bez valstiskās domāšanas neiztikt, bet patērētāju sabiedrībā arī to nevar lāgā lietot, jo tad personīgais jāpakļauj valstiskam un to "šai" valstij - nu nē. Tā jau ir, vispirms jāizdara tas pats kas demogrāfijai. Nezinu, vai prātīgi gaidīt Bābeles torņa sagrūšanu, jo to ceļot pazaudējām saprašanu. Dikti sāpīga jau būs tā sagrūšana. Ja kaut ko darām, tad kaut ko elites domām nepieņemamu. Piemēram, ja parakstu vākšana par valodu tiks noslāpeta, tad jāliek lietā nesen radio dzirdētā doma, ka krievu skolās jāievieš t.s. 0 klase, kurā krievu bērniņi bez stresa apgūtu latviešu valodu un tālāk varētu mācīties latviski. Pagaidām vēl var izklaidēties noskatoties A.Lemberga lugu " Valsts prezidenta vēlēšanas".

Japāna pēc zemestrīces. Tauta saliedējas novēršot postījumus, pat piekrīt nodokļu celšanai. Izskatās, un patiesi ir cēli. Protams, paši japāņi netaupa biezus vārdus saviem ierēdņiem un AES faniem. Tomēr šeit ļoti labi redzamas divi interešu līmeņi - valstiskais un personīgais. Japāņiem pašsaprotami, ka primārais ir valstiskais, ka bez tā visa darbība sabirzīs bezgala daudzos, spožos, pretrunīgos viedokļos. Valstīskais, vienalga, vai to sauc par viedokli, ideju, koncepciju vai kā citādi ir nepieciešams lai saturētu, strukurētu sekulāru sabiedrību kā vienotu sociumu. Vēl nepieciešams, lai sabiedrība saprastu, ka tai primārais ir valstiskais, bez tā sabiedrībai draud nepatikšanas kā karaspēkam bez vadības un disciplīnas. Ja sapratne ir tad mēs esam Japānā kur ir normāla demokrātija, nav komunistu valdības vai citas totalitāras diktatūras. Ja sapratnes nav, tad esam Latvijā. Latviešus dēvē par ļoti ķildīgiem - cik latviešu tik partiju u.c. Diez vai nu latvieši ģenētiski tā atšķiras no citām tautām. Visticamāk, kaut kas nav kārtībā ar valstiskumu vai izpratni par prioritātēm. Paskatīsimies. Šobrīd populāri jautāt - vai parakstīties par latviešu valodu. Populārākās atbildes: tā kā vajadzētu, bet ko krievu draugi, ko kaimiņu Gošiks, nevajag piespiest, gan paši iemācīsies - tomēr neparakstīšos. Te nu ir tā lielā bēda - nav atbildēs nekā par valstiskumu vai pieļāvuma par personīgo interešu pakļaušanu sabiedriskām. Bēda būtu mazāka, ja būtu argumentēts, kāpēc un kā parakstīšanās kaitēs sabiedrībai, tas, ka krieviem tas varbūt nepatiks, nav arguments. Sliktākais ir tas ka tauta nemaz nedomā tādās kategorijās kā valstiskās, personiskās intereses, to hierarhija. Neviens nedomā, ka latviešiem pat būtu vajadzīga sava valstiskā ideja un principi. To mēs esam uzticējuši Eiropai, pretī saņemot miglainus, superliberālus principus, kurus pat nespējam sakarīgi paskaidrot. Tāpēc arī tauta atgādina kašķīgu aitu baru, kas gan brēc pēc gana ( tautas vēlēts prezidents), bet vienlaicīgi nepieļaus nekādus personiskās brīvības ierobežošamu. Tāpēc var saprast, ka Lembergs daudziem ir personīgi simpātisks, bet no valstiskā viedokļa viņa popularitāte ir absurds. Nu nav mums tā valstiskā. Vai vajag? Daudzi teiks, ka nevajag, jo ir jau ES. Šo domu varētu apsvērt ja 1) būtu garantijas, ka ES neizjuks, 2) Latvija būtu principā mononacionāla valsts Eiropas centrā. Lai šoreiz paliek ES. Mūsu problēma - spēcīga krievu kopiena ar stabilu valstiskuma izpratni - Kremļa ne ES. Eiropa mūsu vietā nekā nedarīs. Mēs paši bez valstiskuma apziņas esam tik bezpalīdzīgi un pārgudri, ka pat parakstīties nespējam. To, ka krievi gan spēs būt organizēti un aizstāvēt savu taisnību nevajadzētu apšaubīt. Nav jau ko likt pretī. Par mūsu pļāpām par okupāciju u.c.krievi jau sen pasmejas.

Lai padarītu mūsu ikdienu ērtāku, ir radīta iespēja iedzīvotājiem pieteikties uz vairākiem valsts un pašvaldību nodrošinātiem pabalstiem un palīdzību arī elektroniski. Līdz ar to iedzīvotājam vairs nav nepieciešams uz iestādi doties klātienē, bieži vien arī nav nepieciešams uzrādīt labumu pieprasīšanai nepieciešamos dokumentus, piemēram, pieprasot pabalstu par bērnu, vairs nav jāuzrāda bērna dzimšanas apliecība.

Pagājušās nedēļas protestā pie Saeimas ar sabiedrību devās runāt arī daži deputāti. Lai gan dzirdējām gan lamas, gan skaļus saucienus, pēc visas lielās kliegšanas tiku pie vārda arī es un runāju par četrām, manuprāt, galvenajām tēmām.

Pilsoniskā  sabiedrība  ir izsniegusi pārsteidzoši apjomīgu uzticības kredītu līdzšinējai  valdībai;  šo vērtību valsts izaugsmē vajadzētu ieguldīt ar daudz lielāku atbildības sajūtu kā apsaimniekojot starptautisko aizdevēju miljardus.

Viens no iemesliem, kas varētu būt pamatā sabiedrības zemajam iesaistīšanās līmenim, ir radusies izteiktā plaisa starp cilvēkiem un varu – lielākoties informācijas trūkuma veidā. Cilvēki izrādās maz informēti par demokrātisko procesu lomu valsts attīstībā, personīgās iniciatīvas nozīmību. Un vienlaikus šis zemās iesaistīšanās līmenis tikai vēl vairāk veicina plaisas esamību.