IR

Vēl pavisam nesen visa valsts tika sadalīta divās frontēs – tajos, kas “par” un tajos, kas “pret”, sievas nostājās pret vīriem, draugi pret draugiem, kaimiņi pret kaimiņiem un kolēģi pret kolēģiem. Vienas tautas gods tika pretstatīts otras tautas sirdsapziņai un otrādi. No aizsaules diskusijā iesaistījās Barontēvs ar Puškinu un citi diži vīri. Tautas nodevējiem tika cirstas galvas un šur tur jau dūmoja raganu sārti. Runāja, ka dzīve pēc valodas referenduma, vairs nekad nebūs tāda, kā bijusi.

     Lasot politiķu un citu līdzpilsoņu izteikumus, man neviļus rodas jautājums - vai mēs tiešām izprotam problēmas būtību? Referendums tiešām bija par valodu, bet vai tiešām viss sākas un beidzas ar latviešu valodas zināšanu?

18. februārī notika balsojums par divvalodības ieviešanu Latvijā - šķiet, tas nevienam pat nav jāatgādina. Es nobalsoju pret sašķeltību un naidu.

Plakāts ar acinājumu piedalīties referendumā un balsot PRET mūsu Tēvzemes rusifikāciju!

Šeit ir atrodams arī cits aicinājuma variants: http://www.ir.lv/blogi/politika/balso-pret-rusifikaciju

Šobrīd valodas referenduma jautājumā izskan daudzi un dažādie sabiedriski aicinājumi, kā rīkoties. Man kā politikas pētniecei tā ir ļoti interesanta parādība, ko līdzīgi retāk vērojam citās valstīs un ko var uzskatīt par Latvijas politiskās līdzdalības īpatnību.

Jāatkārto, jāatkārto un jāatkārto. Līdz tas būs skaidrs ikvienam. Lūk, mans kārtējais komentārs kādā diskusijā. Īsi un kodolīgi. Kas vēlēsies – plašākas un izsmeļošākas atbildes atradīs pats. Pilns tīmeklis ar tām. Vajag tik rakt.

Piedalies referendumā! Balso PRET tavas Tēvzemes rusifikāciju!

Esmu runājis ar daudziem Latvijas iedzīvotājiem, kuru dzimtā valoda nav latviešu, un viņos redzu neizpratni, rūgtumu un atstumtību viņu valodas dēļ. Lielākā daļa ir apguvuši latviešu valodu, un tāpēc ir jautājums - kas ir krievvalodīgais. Vai tas ir tāds, kas runā tikai krieviski vai arī krieviski?

Sen zināms, ka Latvijā pastāv divas atšķirīgas informācijas telpas – latviešu un krievu. Un ja tas ir novērojams pat oficiālajos medijos, tad ko tur vairs runāt par daudz personiskākiem izpausmes līdzekļiem, tādiem kā blogi…

Atkal klāt laiks, kad atceramies barikādes. Atceramies to kas bija - vienotība, gatavība ziedoties un drosme. Lepnums par savu tautu. Apziņa, ka nevienam par to neesam parādā. Paši lēmām un darījām. Bet Pabriks atkal ar savu veco dziesmu, veco mītu - barikādēs plecu pie pleca ar latviešiem stāvēja arī krievi. Vai nu tā īsti bija?

Līdz valodas referendumam vēl tikai mēnesis, bet juceklis vēl liels un, izskatās, būs vēl lielāks. Skaidra nostāja vien krievu kopienai - ies un balsos "par". Latvieši, par prieku krieviem, strīdas iet vai neiet, latviskos apvidos, it īpaši laukos vispār nesaprot un neinteresējas par šo problēmu, sak lai ieliek Lindermani un Dzintaru cietumā un beigta balle. Valdība jūt, ka nebūs labi un sāk strīdēties - veidot kampaņu vai ne, aģitēt "pret" vai "politkorekti" palikt malā. Šķiet viss notiks kā vēlas Krievija, nekāds 1 ooo ooo "pret"nesanāks, labi ja "pret" būs vairāk nekā "par". Un izskatās, ka valdība iedzīta stūrī.

Principā, ja neviens latvietis nepiedalītos referendumā par valodu un ja valdošā elite būtu tik patiesa un drosmīga, ka tautai un pasaulei skaļi spētu teikt patiesību, tad referenduma boikots būtu efektīvs paņēmiens un veids kā demonstrēt savu attieksmi pret valsts pamatu graušanu. Jo panākt ka cilvēki sēž mājās, nevis ziemas laikā kaut kur kuļas caur sniegiem būtu daudz vieglāk nekā masveida piedalīšanās. Ja būtu tā drosme...

Latvijas sabiedrības sašķeltībā var protams vainot plitiķus, bet vai tomēr nevajadzētu sākumā paskatīties pašiem uz sevi?

Šajā mirklī, kamēr neesmu ieguvis sakarīgu argumentāciju, es saku, ka nepiedalīšos gaidāmajā referendumā. Kāpēc?

Šomēnes «Rīgas Laikā» Uldim Tīronam ir jauks komentārs par saikni starp teksta formu un saturu.