IR

Šodien, atzīmējot starptautisko ģimenes dienu, Saeimas deputāti saņēma bērnu namos dzīvojošu bērnu rokām gatavotus lācīšus ar vēlmi un lūgumu – uzaugt ģimenē.

Ziņa, ka Saeimas Ētikas komisija saņēmusi sociālantropologa Sedlenieka iesniegumu par deputātes Poriņas tvītiem, liek aizdomāties par publisko debašu kultūru Latvijas sabiedrībā.

Skatos uz GKR karogu un domāju, ko tas man atgādina? Tas ir vienādās krāsās un krāsu dalījumā ar Rīgas pilsētas karogu! Ja Rīgas pilsētas karogs ir ar divām vienāda platuma horizontālajām joslām - augšējā josla ir gaiši zilā krāsā, apakšējā - baltā krāsā un abas tās ir papildinātas ar Rīgas lielo ģerboni, tad GKR vienīgā atšķirība ir uzraksts. Absolūta vienādība!

Piektdien nācās doties uz pilsonības un migrācijas pārvaldi - lai tiktu pie identifikācijas kartes. Rindas mežonīgas. Cilvēki sēž un gaida stundām. Uz aizrādījumu par nekārtību šīs iestādes darbinieki atbild, ka man esot iespējams veikt iepriekšēju pierakstu. Blakus esoši tautieši savā starpā apspriedās, ka pieraksts esot piedāvāts uz nākošo gadu. Tik daudz laika man nav. Bez pieraksta vienkārši jāsēž un pacietīgi jāgaida. Nezināmu laiku. Zīlēt pēc paņemtajiem numuriņiem nav iespējams. Te tiek izsaukti lielāki, te mazāki cipari... 

Ar interesi palasīju Jura Kažas un viņa sabiedroto bezcerīgos mēģinājumus diskutēt ar oponentiem, kuri par katru cenu pasaules skaidrojumos mēģina iekļaut reliģiskus konceptus.

Neviena valsts pārvaldes forma nav tik ideāla, lai apmierināti būtu pilnīgi visi. Tad nu mēģināsim saprast kas būtu labāk. Lai lasītājam būtu vieglāk saprast, es necentīšos ļoti pieturēties pie terminu definīcijām, bet lietošu jēdzienus tajā izpratnē, kā to esam pieraduši saprast.

 Bieži ir dzirdams apgalvojums, ka viens cīnītājs pret vairākiem neko nevarot panākt. Sevišķi -  ja problēmsituācija ir laidusi dziļas saknes sabiedrības uzskatos. Ar kādu pavisam vienkāršu piemēru no dzīves (pēdējo dienu notikums) es vēlētos pierādīt pretējo.

Iedvesmai video par “vecumu” vai “jaunību” un iespējām. Adriāna Roze represents the new generation of directors. She started her career as news moderator, quickly realised that in creating stories both content and form are equally important for her. She started gradually developing herself until growing to become a TV programme director, manager and author. Adriāna [...]

Visas dzīves situācijas vienmēr var vērtēt no vairākiem skatupunktiem. Arī mūsu ekonomisko situāciju. Un tomēr – nomaksājot rēķinus, nevienam - ne strādājošajam, ne pensionāram - naudas maciņā nav pārāk daudz. Gribētos, lai būtu vairāk. Nereti nākas lasīt viedokļus, ka pārāk daudz mēs, latvijieši, bet it sevišķi jau latvieši ņemamies ar savu sāpi, vēsturisko netaisnību. Vajadzētu to visu aizmirst un, vaigus piepūtušiem, mesties ekonomiskās dzīves labiekārtošanā, nevis kaitināt „starptautisko sabiedrību”, lasi: Krieviju, "maršējot?" 16. martā pie Brīvības pieminekļa, 25. martā un citās tautai bēdīgās dienās sienot melnas lentītes pie karoga, un vēl visādi citādi.

Pēdējās lielās demonstrācijas Krievijā pēc Domes vēlēšanām decembrī liecina, ka šajā valstī kaut kas ir izmainījies. Īpaši tagad, kad vēl sestdien notika arī otra liela demonstrācija, kas atbalstīja Putinu. Šajā rakstā atstāstīšu trīs atziņas pēc noklausītas īpašas BBC radio pārraides par notikumiem Maskavā, kurā izteicās krievu politiķi.

Lindermans un Ušakovs ir spilgts apliecinājums tam, ka valsts valodas zināšana un pat lietošana negarantē lojalitāti latviešu tautai un valstij. Ir nepieciešams cits risinājums situācijas normalizēšanai.

Gads tūlīt beigsies. Būs divi salūti - pēc Maskavas un vietējā laika un būs sācies Jaunais gads, līdzi velkot to vezumu, kuru iekrāvām vecajā gadā, proti, divkopienu sabiedrības problēmas, pretstatus, nesaprašanos. Un gaidāmo referendumu.

1909.gadā Rainis uzrakstīja vienu no viņa visplašāk zināmajām lugām „Zelta zirgs“, kura bija iekļauta obligātās literatūras darbu sarakstā pat Padomju laikos. Ņemot vērā, ka Rainis jau tālajā 1897.gadā tika apcietināts un izsūtīts par sociāldemokrātisku ideju paušanu un atgriezās  dzimtenē  tikai 1903.gadā, kur nodzīvoja līdz 1905.gada revolūcijai, kad brīvprātīgā kārtā bija jādodas trimdā uz Šveici,  tad var teikt, ka „Zelta zirgs“ tēlojuma norisei par pamatu ir ņemti 19.gs. beigu / 20.gs. sākuma sociālie, ekonomiskie un politiskie procesi. Kādēļ es pieveršu tik lielu uzmanību vairāk nekā 100 gadus vecam literāram darbam? Tādēļ, ka tajā aprakstītai videi un cilvēku rīcībai var vilkt paralēles ar mūsdienu Latviju.

Domāju, ka ikvienam, kas ilgāku laiku dzīvojis Lielbritānijā, bet jo īpaši Londonā, šī vieta ir atrādījusies kā īpatnēja, sarežģīta un dīvaini fascinējoša pilsēta. Šo dienu Londonas un citu Lielbritānijas pilsētu grautiņos skatoties, nevar nedomāt par to, kas ir šīs destrukcijas iemesls. 

Atsaucoties uz tautā cienītās un mīlētās dzejnieces un dramaturģes Māras Zālītes pausto viedokli žurnālam “IR” par to, ka angažētus žurnālistus jāsauc pie atbildības, vēlos paust atbalstu šai domai un iniciēt jautājuma izskatīšanu augstākās instancēs, kā arī mudināt sabiedrību nebūt vienaldzīgiem. Ļoti labi saprotu cienījamo dzejnieci un to, kas izraisījis viņas sašutumu. Mediju rokās pilnīgi noteikti ir ļoti liela vara, tādēļ, ja tie darbojas konkrētu cilvēku, sabiedrības grupu interesēs un nepauž objektīvus faktus, ar to palīdzību lielā mērā iespējams manipulēt ar iedzīvotāju apziņu. Tas, ka katram žurnālistam, līdzīgi ka ārstam, būtu jādod sava veida zvērests, par to, ka nedarbosies konkrētu personu uzdevumā vai vismaz skaidri un gaiši jāpasaka, kas ir viņa atbalstītājs, kā viedokli tas pauž, būtu tikai normāli. Pretējā gadījumā šo cilvēku gatavotās publikācijas tiek uzskatītas par vairākuma viedokli vai faktiem, kas patiesībā tā nemaz nav. Patiesībā gadās, ka tādējādi tiek pārstāvētas noteiktas politiskās vai ekonomiskās intereses. Un to saku, ne tikai tāpēc, ka kādu laiku iepriekš esmu bijis, tā sauktais, žurnālistu upuris. Protams, šobrīd varam paļauties tikai uz katra žurnālista godaprātu un profesionālās ētikas normām, taču tas ne vienmēr strādā, un iedzīvotāji nevar būt droši par atsevišķu mediju pausto ideju patiesumu, to, ka ziņas nav sagrozītas vai pasniegtas vienpusēji. Jāatceras arī, ka ar atsevišķu nezāļu izravēšanu lauks netaps sakopts, tādēļ nepieciešama vispārēja sistēma angažēto žurnālistu atbildības noteikšanai. Aicinu arī sabiedrību sekot līdzi notiekošajam pietiekoši kritiski, izvērtējot mediju sniegto informāciju un spējot izšķirt graudus no pelavām.