IR

Ja seko mediju saturam, tad, šķiet, ka latviešiem maz rūp savas intereses savā valstī. Vairāk izskan domas, ka latviešiem vairāk jāieklausās krievos un jāievēro to intereses. Kas gan tās tādas īpašas Latvijā. Nezinu, bet publisko telpu "okupējuši" ījabi, rozenvaldi, liniņi, kuri maigi izsakoties ir visai prokrieviski. Sen nav dzirdēts sakarīgi domājošais Ikstens...

Sēžu Elejas upītes malā savās lauku mājās Zemgalē. Saule patīkami silda šajā pēkšņajā atvasarā un es gandrīz fiziski sev blakus sajūtu 70 gadus vecus notikumus. Toreiz, 1941. gada 14. jūniju, pamatīgo izvešanu nakti, manai ģimenei šodien piederošās lauku mājas, toreiz Mazelejas muižas saimniece Elza Bilkina pavadīja Elejas upītes krastā, guļot paslēpusies upes garajās zālēs. No mājas pie radiem izbrauca visi pārējie – Elzas vīrs, vīra māte, vīramātes māsa. Tāpēc, ka Elza Bilkina 1941. gada 14. jūnija nakti negulēja naivā mierā savas pārticīgās Zemgales mājas baltajos, izšūtajos palagos, manai ģimenei šodien ir šī lauku māja, ar mokām, pret kolhoza gribu 1990. gadā manu vecāku nopirkta. Ja nebūtu spītīgās Elzas, bijušo Mazelejas muižas ēku jau sen būtu nošķūrējis kāds pārgalvīgs vietējā kolhoza traktorists.

 

Noziegums ir izdarīts; noziedznieku un cietušo nav. Arī šādi var pārfrāzēt jauno SC kalambūru, un labāk saprast tā absurdumu.

 

Latvijas okupāciju laikā, bet it īpaši padomju gados, sētniekiem bija īpaša nozīme. To rokās izšķīrās cilvēku likteņi, jo totalitāros režīmos to visu redzošajām acīm bija liela vērtība. 

ZRP priekšvēlēšanu gājienu uzsāka ar skaisti skanošu, sabiedrību nomierinošu saukli - nedalīsim krievos un latviešos, ...... Viena no ZRP iniciatīvām ir Latvijas Republikas pilsonības piešķiršana visiem Latvijā dzimušajiem, neatkarīgi no tā, vai jaundzimušā vecāki ir pilsoņi vai nepilsoņi.

Šodien ir 11. augusts. Pirms 91 gada, pēc tam, kad Latvijas armija sakāva Sarkano armiju, Krievija bija spiesta slēgt ar Latviju mieru uz mūžiem atsakoties uz jebkādām tiesībām uz Latvijas zemi un tautu. Uz mūžiem. Atsakoties un bez pretenzijām. Šis līgums bija pamats 1918.g. LR starptautiskai atzīsanai, ar to jālepojas, BET medijos klusums.

Aizvien tuvāk , šķiet nāk laiks kad krievi atzīs, ka kaut kāda okupācija jau bija un latviešus spiedīs atteikties no nacionālām un vēsturiskām pretenzijām. Tiks noslēgts izdevīgs darījums. Latvieši atdos savu neatkarības garantu, savu Svēto Grālu, okupācijas neatzīšanu un pretī saņems Putinonkuļa apzeltītās beigta ēzeļa ausis. Labs darījums. Indiāņi par dažiem nažiem un stikla krellēm pārdeva savu zemi. Ko indiāņi, tie muļķi, mēs augsti attīstītie eiropieši slēdzam tikai izdevīgus darījumus...

Sak, prieks kur rodies! SC pasniedz latviešiem dāvanu - atzīst Latvijas okupāciju un ar smaidu. Ar smaidu. Ņirgājas vai tur latviešus par pēdīgiem vientiešiem? Šķiet abejādi.

Zaķis atgādina, ka valdības veidošanu prezidents būs spiests uzticēt vēlēšanu uzvarētājai, viņaprāt - SC. Monolītai partijai ar spēcīgu, Kremlī kaldinātu, Latvijai naidīgu, ideoloģiju. Aisbergam.

   Ir 4. jūlijs. Plīvo Latvijas karogi ar sēru lentām. Ebreji atceras holokaustu, runātāji cits pēc cita piemin tautas traģisko pagātni, neskan aicinājumi aizmirst, piedot pārdarītājiem, dzīvot nākotnei. Gluži otrādi, skan brīdinājumi tiem, kas neizrādīs pienācīgu respektu un, nedod Dievs, vēl sāks te ko apšaubīt.

Noklausoties LVR "Krustpunktu" žurnālistu diskusiju radās iespaids, ka klausos Interfrontes nodaļu diskusijas par nacionālo jautājumu. Tā pati reālo politisko procesu neizpratne, radikāļu "musinātāju" vainošana, apvainošanās "kāpēc viņi nesaprot", visiem viena dzimtene u.t. Nudien Interfronte spogulī, bet kā jau spogulī viss otrādi - krievu vietā latvieši. Pirms gadiem (1989.g.),lai uzzinātu, kas ir Interfronte un ko tā domā, tautfrontieši gāja uz interfrontistu sapulcēm. To brīvi varēja darīt, tikai nebija vēlams paust savu viedokli, tad izsvilpa un bez cermonijām izmeta laukā. Ko tad varēja dzirdēt un redzēt? Nebija jau tā kustība tikai PSKP un VDK inicēta. Galvenokārt tika izteikta krievu cilvēka "sāpe" par notiekošo, par dullumu kas uznācis latviešiem. Analizēja kāpēc tā, kas vainīgs, ko darīt lai sabiedrībā atgrieztos saskaņa. Tika uzskatīts, ka latvieši visu laiku bijuši labprātīgi padomju cilvēki un daudz no tā ieguvuši, latviski arī sarunāties drīkstot u.t.t. Nekādi dziļāki politiski motīvi netika pieļauti. Vainīgie bija "musinātāji" - emigrējušie fašisti un buržuji, latviešu mediji kas kūda un šķeļ internacionālo, draudzīgo Latvijas tautu. Tika lemts, pastiprināt izskaidrojošo darbu latviešu vidū, apelēt pie latviešu kā padomju cilvēku sirdsapziņas. Jā, bija baisi brīži, kad aplausu sveikti uzstājās kara veterāni. Tika piedāvāts griezties pie spēka struktūrām, lai dara kas darāms - izķer un bargi tiesā kūdītājus, slēdz latviešu mēdijus un vispār jāparāda tiem latviešiem kur vēži ziemo. Ja tas būtu noticis, bet nenotika politisku iemeslu dēļ (Gorbačovs, Baltijas inkorporācijas neatzīšanas doktrīna), tad nekādas dziesmas vis mūs neglābtu. Šodien pie teikšanas ir paudze kas apzinīgā vecumā nav gājusi tam cauri un šķiet, pieļauj to pašu kļūdu ko pagātnē Interfronte - neizprot politiku. Tāpēc arī ir šī "spoguļa" ilūzija, komentētāji un latviešu tauta, diemžēl, mēģina nacionālās lietas risināt Interfrontes līmenī (protams, protams bez vardarbības). Tiek runāts par diskusiju nepieciešamību, izskaidrošanu, par to ka neesot jau nekādu pretrunu, vainīgi krievu mediji, Mamikins u.t.t. Ne vārda par politiku, nu spogulis kas spogulis. Nesen blogā "Latvieši un krievi, kas tos šķir?" norādīju uz fundamentālām polititiskām atšķirībām starp krievu un latviešu kopienām, kā arī ļoti būtisko oficiālās Maskavas nostāju. To ievērojis arī A.Loskutovs, kas cer uz Krievijas atteikšanos no mītiem. Atšķirības ir atšķirības tās pašas no sevis neizudīs, VL ķengāšana te nekā laba nevar dot, ja nu vienīgi dziļāk iedzīt tautu nacionālā nihilismā vai Eiropas izfantazēto gaisa piļu celtniecībā. Ļoti, ļoti slikti ir tas, ka mūsu mediji vai nu aiz nezināšanas, neizpratnes, vienaldzības, pašcenzūras vai kā cita dēļ nesaista nacionālās lietas ar politiku. Tāpēc arī tautas pašapziņā un valstiskuma izpratnē ir, atkal atšķirībā no igauņiem, tāds juceklis. Zināmas cerības dod S. Veinbergas aicinājums nepieiet lietām virspusēji, iedziļināties un būt aktīviem. Tas attiecās uz žurnālistiem, jo tiem, atšķirībā no blogeriem, ir iespēja izglītot plašāku sabiedrību un tieši latviešu kopienu. Krievi ar Maskavas palīdzību savu politisko platformu jau gadus 10 ir atraduši. Latvieši savējo ar "politiķu" palīdzību aizmirsuši. Tas jālabo, citādi būs ne tikai gandrīz, bet precīzs spoguļattēls.

Latvijā, šķiet, patiesi izveidojusies divkopienu valsts. Šādu apgalvojumu esmu izteicis vairākkārt, bet nopietnus pretargumentus neesmu saņēmis. Varbūt šoreiz... Manuprāt divkopienu valsts ir tāda, kurā kopienas atšķiras ne tikai ar valodu un kultūru, bet ari politiskiem uzskatiem. Ar to domāti nevis kreisie vai labējie uzskati, bet fundamentālākas lietas: uzskati par pašu valsti, tās veidošanos, tagadni un nākotni. Ja ar valodu, kultūru ir vieglāk (viena valsts valoda, multikulturalitāte) tad ar politiku ir patiešām sarežģīti. Politiskās pretrunas pārāk bieži tiek risinātas vardarbīgi. Jācer, ka Latvijai tas nedraud un lai no tā izvairītos būtu nepieciešamas nopietnas un dziļas diskusijas. Tādu nav. Ir lozungs - pievērsīsimies tam,kas vieno nevis šķir . Jā, tas būtu jauki, ja izliekoties kaut ko neredzam, tas pazustu. Vēl trakāk, politiķi un, šķiet, arī prezidents jau aicina veidot politisku nāciju! To varētu apsvērt, ja būtu novērstas visas politiskās domstarpības. Tās, izskatās, vēl nemaz nav apzinātas! Ko īsti mūsu "vadoņi" saprot ar vārdu " politiskā nācija "? Laikam nav domājuši. Politiskās nācijas piemērs ir Beļģija, vienojošais - karalis, monarhija (šķiet šī nācija izjūk). Pirms 20 gadiem izjuka liela politiskā nācija: padomju tauta, vienojošais - sociālisms, krievu tauta. Ja kāds domā Latvijā izveidot politisko nāciju, lūgtum, dodiet stipru vienojošo pamatu. Diez vai tas varētu būt alusvēderu iecienītais "Ģinamo". Ja nopietna vienojošā pamata vēl nav, tad runas par politiskās nācijas veidošanu ir politiķu necienīgas blēņas. No pieredzes zinām, ka nav īpašu problēmu ar krieviem sadzīves līmenī, draugiem, kaimiņiem, kolēģiem. Ja paliekam sadzīves līmenī... Ja valstiskā līmenī, tad iezīmējas problēmas - valoda, okupācija, ārpolitiskā orientācija u.c. Tas liecina par būtisku sabiedrības sašķeltību. To protams var ignorēt, notušēt, kā dara mūsu politiķi. Var, bet sašķeltai valstij diez kādu attīstības perspektīvu nav. Tāpēc jau ir tik tālu, ka valsts latviešiem saka: brauciet vien prom, ja varat atrast darbu. Godīgi, bet nožēlojami. Nedrīkst jau teikt: palieciet, celsim latvisku Latviju! Jā to neļaus ne krievu kopiena ne Maskava un , iespējams, arī Eiropa. Kas tad latviešiem atliek, izšķīst citās tautās, atteikties no tiesībām uz savu tēvzemi? Daudzi, arī jauni un izglītoti latvieši tā arī dara, dažs vēl uz atvadām trekni uzspļauj Latvijai. Kauns jau par tādiem latviešiem un vairojas tie ar. Nuja, tā dzīvot ir ērtāk un vienkāršāk. Jā, tas ir slikti, barikādēs nelikās ka latvieši tā "izļurēs", bet ir jau arī tādi kā P. Vasks, kam neinteresē pasaule bez latviešiem, tādi kas cīnās par latviešu valodu ari bezcerīgā situācijā, neskatoties uz tautiešu zākāšanos. Kāda politiskā plaisa šķir latviešus un krievus? Tā ir uzskatu kopums par Latvijas valsts izveidošanu, atjaunošanu un statusu. Te nav runa par vēsturi kā mums to cenšas iestāstīt: sak vēsturnieki izpētīs, latvieši un krievi sadosies rociņās un dancojot ap Jāņu ugunskuru izveidos politisko nāciju. Vēsture lai paliek vēsturniekiem, grāmatām un tautas atmiņām. Te ir runa par divu politisko doktrīnu sadursmi, tā nav vēsture, bet šodiena un nākotne. Kā sadursies šīs doktrīnas, kas ņems virsroku tas vēl nekur nav zvanīts. Kaut arī latviešiem liekas ka labi nebūs, jo ļoti daudzi ir vienaldzīgi, komfortabli iekārtojušies, vientiesīgi, kangari un pielīdēji, tomēr jāatceras, ka Kalpakam ar savu pulciņu kareivju vispār nebija izredžu, bet viņš gāja... Mums tad stāvoklis nesalīdzināmi labāks. Kādas ir doktrīnas. Latviešu: 1918. gadā tika proklamēta Latvijas Republika,1921.g. starptautiski atzīta, 1940.g.tā tika okupēta un inkorporēta PSRS, 1991.g.atjaunojās uz 1922.g. Satversmes un 1940.g.17.jūnija pilsoņu un to pēcnācēju pamata. Okupācijas laikā ievestajiem PSRS pilsoņiem ļauts naturalizēties likumos noteiktā kārtībā. Izskatās kā vēstures faktu sakopojums, bet tik vienkārši nav. Doktrīna ir oficiāls viedoklis, valsts nostāja, tās politiskais pamats starptautiskās attiecībās u.c. To nevar ne staipīt ne graizīt vai piepušķot. Nezinu, bet, šķiet, mūsu valstvīri šo doktrīnu lieto bez entuazisma un, braucot uz Maskavu vispār atstāj mājās. Krievu doktrīna: Saskaņā ar Nīštates (šķiet 1808.g.) līgumu Krievijas sastāvā iekļāvās Somija un Baltija (tāpēc krievi saka, ka esot te seni iedzīvotāji),1918.g.pēc Brestas līguma Krievija bija spiesta zaudēt Baltiju, 1940.g.savas drošibas interesēs Baltijas valstis tika uzņemtas PSRS sastāvā kā pilntiesīgas savienotās republikas visiem to iedzīvotājiem nodrošināta PSRS pilsonība. 1991.g. LPSR atdalījās no PSRS ar visu iedzīvotāju kopumu, ieviesa diskrimināciju pēc nacionālās pazīmes attiecībā uz pilsonību un diskrimināciju pēc valodas. Pēc šīs doktrīnas , un tas nav nekāds joks, tie latvieši iznāk riktīgie maitasgabali. Tāpat nav nekādas okupācijas un apšaubāms ir pats stāsts par LR dibināšanu 1918.g.,jo doktrīna par to klusē. Tā uzskata Maskavā, tā domā krievi Latvijā, un ne jau tāpēc, ka būtu ļauni. Vienkārši tā viņiem ērtāk un drošāk. Kā redzams, abas doktrīnas atšķiras. Diskusijas te nelīdzēs, doktrīna nav viedoklis, bet uzskatu pamats, un tāpēc ne jau mēs par kaut ko pārliecināsim krievus, ne viņi mūs. Taisnība jau mums ir, bet kā panākt, lai otra puse ņem to par pilnu? Par to citreiz.

Iepazinos ar kultūras cilvēka A.Puntes viedokli par starpnacionālām attiecībām. Kopumā jāpiekrīt. Šāds viedoklis ir daudziem, kas cer mūsu divkopienu sabiedrību integrēt neko nedarot, tikai paļaujoties uz veselo saprātu un kaislībām nepakļauto "trešo vectēvu". Bet...