IR

Pagājušajā mēnesī un šī mēneša sākumā īsti labi neveicās ar naudu. Sanāca lieki tēriņi un plānošana kaut kā pievīla. Nezinu – tur vainīgas mēness fāzes vai kas. Marts vispār sākās diezgan nestabili. Vēlējos sieviņu uz 8. martu normāli apsveikt, uzdāvināju ilgi kāroto un pēc tam vajadzēja domāt, kur dabūt naudu, lai līdz algai iztiktu. Pie tam naudu vajadzēja tūlīt.

Psihoanalītiķis Arkādijs Pancs intervijā žurnālam IR saka, ka referendums par krievu valodu kā otro valsts valodu ir kļūme, visi uzvedas infantili kā bērni, un pieaugušo šajā spēlītē nav. Taču, manuprāt, nelaime ir lielāka, nekā tas, ka acīmredzot esam infantila sabiedrība.

Vairāk nekā 11 000 cilvēku ir parakstījušies portālā manabalss.lv par iniciatīvu atņemt deputāta mandātu Saeimā ievēlētajam, ja tas ir pārkāpis Satversmē ierakstīto un pirms stāšanās amatā doto svinīgo solījumu jeb deputāta mandātu. 

Kad sakām „valsts”, domājam divas lietas – cilvēku kopumu, kas dzīvo vienā teritorijā un kurus saista kultūrvēsturiskais mantojums un valoda, un institūciju kopumu, kas rūpējas par teritorijā dzīvojošiem cilvēkiem. Tātad cilvēki ir tas vienīgais iemesls, kādēļ valsts ( institūciju kopums) tiek dibināta, organizēta un darbojas. No šī viedokļa raugoties un pie reizes arī atceroties, ka Latvijā visām nozarēm klājas smagi, šķiet, ir pilnīgi skaidrs, ka pats galvenais ir saglabāt to, kādēļ šī valsts vispār ir dibināta – dzīvus cilvēkus.

Par brīvību mēdz sacīt, ka tā ir galvenā vērtība un reizēm arī atceras, ka brīvība nozīmē spēju izdarīt izvēli, zināmu principu ievērošanu un atbildību. Ja runājam par katru no mums un valsts jeb politisko varu, tad, manuprāt, īsi un precīzi dažas patiesības ir definējis Džozefs Razs grāmatā Brīvības morāle: „Brīvības doktrīna ir daļa no varas doktrīnas. To veido principi, kuri liek politiskai varai aizstāvēt un atbalstīt savu padoto brīvību. Tie pieder pie principiem, kuri veido varas doktrīnu – proti, tie ir principi, kuri izvirza nosacījumus, kādos personai ir likumīga vara un kādi principi varas pārstāvjiem jāievēro savā rīcībā”.

2011.gada 15.jūlijā iesniedzu Satversmes tiesā konstitucionālo sūdzību par bērnu invalīdu iespējamu diskrimināciju un lūdzu izvērtēt Transportlīdzekļa ekspluatācijas nodokļa un uzņēmumu vieglo transportlīdzekļu nodokļa likuma vairāku pantu atbilstību Satversmei.

Ik pa brīdim, skatoties Latvijas televīzijas 100. panta Preses kluba diskusijas, sev vaicāju, vai tas ir profesionalitātes trūkums vai arī apjomīgo reklāmu ietekme, kas tās padara par kāda politiķa „monoizrādi”?

Aizvien biežāk var dzirdēt: „Politikā jābūt cilvēkiem, kas zina, kā sakārtot valsti!”, „Es iešu pie viņiem, jo viņi prot pelnīt!”, „Es zinu, kas jādara, lai sakārtotu Latviju!”

Runas par politisko atbildību ir iemīļots temats gan vēlētājiem, gan politiķiem.

Visticamāk, mēs jau esam tikušies. Tu labi zini, ka skopais maksā divreiz, un laiku pa laikam Tev ir izdevies vienkārši izcili iegrābties.

Bieži vien laba mērķa sasniegšana nonāk strupceļā, jo tā realizētājiem aptrūkstas idejas, ar kādiem paņēmieniem mērķi sasniegt. Ja realizētājs ir lepns un neprasa padomu citiem, tad mērķis tā arī kļūst nesasniedzams. Piemēram, nupat diena.lv izlasīju rakstu „Nav nauda „Trešā bērna” programmai”.

Biju apņēmusies blogā rakstīt tikai par labajiem iespaidiem, ko piedāvā dzīve, taču neviļus sastapos ar situāciju, kurā gribas pat ne rakstīt, bet kliegt.