IR

To, vai Stīvena Soderberga paziņojums par došanos pensijā ir tikpat “patiess” kā savulaik bija Vakīna Fīniksa aktiera gaitu izbeigšana, rādīs laiks. Taču, lai vai uz cik igu laiku režisors in nodomājis pamest kinematogrāfu, viņa “atvadas”  ir rezultējušās spēcīgā filmā. “Blakusefekts” ir ne vien viņa labākā kinolente pēdējā laikā, bet arī smalki nostrādāts, hičkokisks psiholoģiskais trilleris.

Līdz šim pazīstams kā zviedru izpildījumā ekranizētās Lārsona “Meitenes ar pūķa tetovējumu” scenārists, Nikolajs Arsels ir radījis gardu kumosu kostīmdrāmu žanrā. “Karaliskā dēka” organiski apvieno gan politisko intrigu, gan romanci, turklāt savā stilistikā iemanās būt arī tīri reālistiska, nevienā brīdī nekļūstot par cakainu tērpu un parūku skaistumparādi.

Svaigākais Latvijas spēlkino garadarbs - Ivara Tontegodes “Sēņotāji” ir intriģējoši pieteikta kā vietējā kino kontekstā drosmīga un novatoriska filma. Vārds vietā, jo tā pavisam noteikti nav domāta konservatīvam skatītājam, kam pašironija un "nepolitkorekti" joki sagādā zobu sāpes.

Lai gan itāļu aktieris un režisors Serdžo Kastelito ir spēlējis gan tautasbrāļa Džuzepes Tornatores, gan franču klasiķa Žaka Riveta lentēs, viņa pēdējais, līdz mūsu platuma grādiem nokļuvušais ekrāna iznāciens ir stipri komerciālajā "Nārnijas hroniku" fantāzijas lentē. Arī Kastelito režisētais jaunākais veikums stilistiski balansē starp Eiropas mākslas filmu un komerckino. 

Režijā debitējošā amerikāņa Bena Zeitlina "Savrupnieki no mežonīgajiem dienvidiem” (“Beasts of the Southern Wild) ir viena no aizvadītā gada lielākajām un baudāmākajām neatkarīgā kino veiksmēm. Drīz vien pēc pirmizrādes 2012. gada Sandēnsas kinofestivālā, kur “Savrupnieki” novinnēja lielo žūrijas balvu un prīzi par operatora darbu, sekoja vēl četras balvas prestižajā Kannu kinofestivālā. Divdesmit ceturtajā februārī uzzināsim, vai Zeitlina lente tiks pie kāda no četriem Oskariem, kam tā nominēta. Taču ne jau glauno apbalvojumu dēļ šo filmu būtu jāiet skatīties. Tā šarmē ar sirsnību, un izceļas ar savu nepieradinātību.

Gasa Van Santa gadījumā viņa lieliskās agrākās filmas, kā piemēram Kolumbainas skolas slaktiņa rekonstrukcija videospēles stilistikā, lentē "Zilonis" (Elephant) un poētiskā drāma "Mans personīgais Aidaho štats" (My Private Idaho) ir viņa vēlāko, raksturiski ne tik spēcīgo kinodarbu nelaimes. No režisora, kas veidojis lieliskas filmas, pieņemt vājākas kinolentes nākas grūtāk, nekā no tiem, kas neko vairāk par viduvējībām neražo.

Atrādot Berlināles kinofestivāla kuplajai auditorijai savu jaunāko kinodarbu “Frances Ha”, režisors Noa Baumbahs rada iespaidu, ka ir visīstākais stereotipiskais ņujorkietis - inteliģents neirožu mākts nīgrulis, kam riebj ļaužu pūļi. Lūgts pateikt pāris ievada vārdus pirms viņa jaunākā kinodarba izrādīšanas, viņš mikrofonā norūc, ka “tā prezentēt savu filmu esot gaužām stulbi”, un fiksi notipina nost no skatuves. Un varbūt, ka pareizi vien ir - nav, ko lieki kulstīt mēli par kinolenti, kas tik burvīgi runā pati par sevi.

Atšķirībā no pērnā festivāla, šī gada Berlināles oficiālā programma nemet līkumu Ziemeļamerikas neatkarīgā kino lentēm. Festivālā "indī" filmu listē Ričarda Linkleitera daudzu tik ļoti gaidītās “Before Midnight” Eiropas pirmizrāde un, šķiet, jauna neatkarīgo filmu sižeta tendence - abstrahēšanās no pilsētvides.

Berlināles pirmā trešdaļa ir aizvadīta ar ne viena vien Eiropas un pasaules kontekstā labi pazīstama režisora filmu pirmizrādēm, un rokas ievingrināšanu režijā festivālā jau ir atrādījis arī aktieris Džozefs Gordons Levits. Viņa karikatūriskā debijas lente par kādu no pornogrāfijas atkarīgu jaunekli festivāla programmā kontrastējoši gulst līdzās honkongieša Vonga Karvaja vēsturiskajam veltījumam konfū, kurā apspēlētās vērtības un principialitāte mūsdienu rietumu sabiedrībai ir sveši jēdzieni. Citiem vārdiem — Berlinālē dominē kontrasti.

Domājams, ka tieši filmas “Sapieris” triumfējošā tikšana pie sešām Oskara statuetēm 2010. gada ASV Kinoakadēmijas balvu pasniegšanā atklāja Katrīnu Bigelovu plašākām auditorijām kā meistarīgu režisori, kura, veidojot pat daudzmiljonu vērtas spraiga sižeta filmas, tajās par galveno tomēr spēj saglabāt niansētu emociju un cilvēcisko attiecību portretējumu.

Spriedzes kino lielmeistaram Alfrēdam Hičkokam veltītajā drāmā tās režisors Saša Džervasi vēlas nošaut divus zaķus ar vienu šāvienu un apspēlēt gan 1960. gadā kino pasauli satricinājušās filmas “Psiho” tapšanu, gan spriedzes meistara kundzes Almas nozīmi vīra dzīvē.

Žaks Odijārs pieder tiem režisoriem, kuru filmas prasmīgi izvairās atražot izdaiļotus Francijas stereotipus, kas brīžam tik ļoti šarmē apkārtējo pasauli. Tā vietā - emocionāli piesātināts kino ar spēcīgu devu skarbuma.

Ceļā uz Latvijas lielajiem ekrāniem lente “Atsvabinātais Džango” ir tikusi pie piecām Oskara nominācijām, apliecinot, ka Holivudas “l’enfant terrible” Kventinu Tarantīno mīl (vai neatļaujas ignorēt) pat mūžam politkorektā ASV Kinoakadēmija. Lai gan šīs filmas izredzes tikt pie zeltītajām Oskara statuetēm ir skaitliski mazākas kā “Bēdīgi slavenajiem mērgļiem”, jaunākais Tarantīno darbs iepriekšējo sižetiski pārspēj.

Līdzīgi citiem literatūras diždarbiem, arī “Anna Kareņina” ir bijusi kārdinošs materiāls ekranizācijām jau teju no pašiem kustīgo bilžu pirmssākumiem. Kopš pirmās lielekrāna adaptācijas 1911. gadā, kino ir piedzīvojis vismaz pa vienai Kareņinai desmitgadē - gandrīz katrā no tām kāds āķis skatītāju piesaistīšanai. Tā, piemēram, 1927. gada versija tika pārdēvēta par “Mīlestību”, lai Annas Kareņinas vārds lentes plakātā nekonfliktētu ar zvaigzni Grētu Garbo. Lūkojot izdabāt publikai, šai pašai lentei tika uzņemtas divas fināla versijas - viena ar laimīgām beigām ASV publikai, otra - traģiskā - eksportam. Arī jaunākā ekranizācija britu režisora Džo Raita izpildījumā ir innovatīva, par laimi, šī vārda pozitīvā nozīmē.

Šķiet, ka krimināldrāmas “Gangsteru mednieki” nebūšanas aizsākās labu laiku pirms tās nonākšanas uz ekrāniem. Baismīgā traģēdija Kolorādo kinoteātrī jūlijā nobīdīja gangsterfilmas pirmizrādi par četriem mēnešiem, turklāt lentes veidotājiem nācās pārfilmēt vienu no atrisinājuma ainām, jo tā pārāk sasaucās ar ieroču neprāta traģēdiju. Tagad, beidzot nonākot uz ekrāniem, “Gangsteru mednieki” viļ ar saturisko plānumu.