IR

Ne visus ierakstus savā blogā es dublēju Ir.lv. Daļēji valodas dēļ, jo blogoju ne tikai latviski. Daļēji varbūt pēc kādiem citiem sīkiem apsvērumiem. Tā ka ne tāpēc, ka negribu, lai tos izlasa arī Ir.lv apmeklētāji. Tieši otrādi! Te daži no pēdējā laika ierakstiem.

Maijā radošā apvienība “NOMADI” klejos ne vien pa Rīgu, bet dosies arī uz Liepāju.

Nesen "Ir. lv" bija lasāms Sanitas Uplejas raksts par līdz šim neievērotu parādību - krievu nacionālismu. Autore pēdējā laikā reti, bet interesanti publicē rakstus par nacionālājām problēmām Latvijā. Ikreiz rakstos tiek atsegta kāda , līdz šim neievērota problēmas šķautne, kurai nedrīkst paiet garām. Tā arī šoreiz.

Pagājuši "karstie datumi" un referendums par krievu valodas statusu. Dzīve atgriežas "vecajās sliedēs". Liniņa kungs, pūsdams un elsdams, putrodamies savos "domu graudos" klāsta cik slikti godināt tos, kas Hitleram bijuši tuvāk par 500 km. Kažokas kundze dikti satraucas par demokrātiju - labāk lai valsts sadeg "zilās ugunīs", nekā par mata tiesu atkāpties no demokrātiskas visatļautības. Ozoliņa kungs atkal zirgā un vajā "lāpnešus" un stāsta, ka tos iznīcinot pazustu arī SC. Jā, pēc referenduma pazuda "integrācija" un pie apvāršņa parādījās "saliedētība", kas pagaidām izpaužas tādu vispārzināmu lietu atgādināšanā kā to, ka Staļina terors nebija tikai pret latviešiem, cieta arī krievi; tā ka nekāda genocīda...

Jau kādu laiku mēdzu ielikt kādu komentāru "delfi. rus.lv". Šajos komentāros mēģinu pateikt, ko domā latvieši. Bez muļķīga politkorektuma. Bez tā, jo pat latvietim šodien ir neiespējami saprast valsts politiku nacionālajos jautājumos; te mums jāatvainojas krieviem nez par ko, te jāintegrējas, te atkal visiem trakā ātrumā jāsaliedējas, te jāstiprina valoda, te atkal jāatvieglo pilsonības iegūsana. Ko te krievi var saprast? Neko. Un tāpēc nav jābrīnās, ka krievi dzīvo sapņu pasaaulē.

Portālā "musuvalsts.lv" atlasīti 10 ieteikumi "saliedētības" veicināšanai Latvijā. Pēc manām domām, kopumā tie neko īpaši neietekmēs starpnacionālās attiecības. Izņemot divus priekšlikumus: 1)atvieglota pilsonības piešķiršana Latvijā dzimušiem nepilsoņiem - nostiprinās Latvijai nelojālo krievu kopienu, un 2) labs priekšlikums par vienoto informatīvo telpu. Un ļoti apsveicami - vairs netiek pieminēti "krievu" Ziemassvētki. Šis anahronisms.

IR jābeidz stāstīt pasaciņas par integrāciju un kategoriski jānoraida jebkāda piekāpšanās valodu un pilsonības jautājumā. Tos, kas nav gribējuši iekļauties normālā Latvijas sabiedrības dzīvē, izlabos tikai kaps.

Nu jau gandrīz nedēļa pēc referenduma. Nospiedošs atbalsts latviešu valodai. Nebijusi aktivitāte laukos, laucinieki, paši saorganizējās un pielika stipru "nē" krievu valodai. Krievi jau neko, savas tieksmes neapvalda un dzied veco dziesmu. Sarosījušies vien valdošie. Un, tavu brīnumu - nolēmuši izmest mēslainē "svēto govi - integrāciju. Integrāciju, ar kuru mums skaloja smadzenes jau 20 gadus.

18. februārī notika balsojums par divvalodības ieviešanu Latvijā - šķiet, tas nevienam pat nav jāatgādina. Es nobalsoju pret sašķeltību un naidu.

Referendums un ap to saceltā jezga ir gana jautrs pasākums, ko vērot. Histēriski pausti viedokļi, aicinājumi sēsties un runāt vai celties un balsot. Labi, lidojošais spageti briesmonis ar jums visiem, lai nu paliek visi par un pret. Kāds būs 2 miljonu iztērēšanas rezultāts, visiem tāpat zināms – nekas nemainīsies. Tāpat šobrīd, bez aicinājumiem piedalīties, ir arī aktīvi aicinājumi 19. februāra rītā jau sākt domāt kā dzīvosim tālāk. Ļoti labi! Jo ir jārunā, nevis jālamājas savā starpā. Tikai jautājums ir: kam ar ko patiesībā jārunā?

Parīt referendums. Pēc puteņa pa lauku ceļiem vien lapsu pēdas. Pašvaldība ne redzama ne dzirdama. Ne kā pirms referenduma par iestāšanos ES, kad transports bija 3 autobusi pa pagastu visu dienu, grūti būtu palikt mājās. 

Beidzot, īsi pirms referenduma sarosījusies mūsu inteliģence. Runā labi, vienkārši un saprotami - noteikti jāiet un jābalso "pret". Pat atgādina, ka lauku iedzīvotāju (latviešu) piedalīšanās referendumā ir atkarīga no transporta lai būtu iespējams apmeklēt vēlēšanu iecirkni. Dauz grūtāk inteliģencei sokas ar pasākumu piedāvājumiem, ko darīt tālāk. Tiek piedāvāti šabloniski risinājumi - labot kļūdas, atteikties no savstarpējiem apvainojumiem, meklēt kopīgo, izlīgt, sākt visu no jauna. No baltas lapas.

Pavisam nesen, 29.01.12.g. raidījumā "Nekā personīga" runāja par starpnacionālo stāvokli Latvijā. Runāja tieši, par būtību. Bez personīgā. Bez kūdītāju un šķeltnieku piesaukšanas. Bez "vainīgiem" - Dzintara, Lindermaņa, Ušakova. Bez personālijām, kuras tautā tiek demonizētas, kā visu nelaimju cēlonis. Bez tām trīs priedēm, kurās skraidelē lielais vairums latviešu. Un neredz mežu - patiesību.

Skatoties vitrīnās uz preses izdevumiem, nevar neievērot atšķirību starp krievu un latviešu izdevumiem. Krievu - pirmā lappuse ar lieliem virsrakstiem un bildēm par un ap referendumu, nu kā uz pēdējo, izšķirošo kauju. Latviešu pusē - titullapā ne vārda par šo tēmu. Dzird, ka arī kampaņas latviešiem nebūšot, nevarot vienoties; tad jau laucinieki diez ko čakli gājēji vis nebūs.

Sen zināms, ka Latvijā pastāv divas atšķirīgas informācijas telpas – latviešu un krievu. Un ja tas ir novērojams pat oficiālajos medijos, tad ko tur vairs runāt par daudz personiskākiem izpausmes līdzekļiem, tādiem kā blogi…