IR

Vakar Kannas savus festivāla viesus vis nelutināja ar maigo Vidusjūras klimatu - lija kā pa Jāņiem, un vējš locīja sīkās palmas cik tik spēka. Taču žurnālistu pūļiem meteoroloģiskās nedienas netraucēja laukā gaidīt mazdrusciņ vairāk par stundu, lai tiktu iekšā irāņu režisora Abbas Kiarostami jaunās jaunās lentes "Like Someone in Love" pirmizrādē. 

Šorīt pirmizrādi piedzīvoja viena no festivāla gaidītākajām lentēm - Mihaela Hanekes "Mīlestība" / "Amour". Vācu režisors, kā ierasts, ir skarbs - filmas stāsts mēro ceļu no vienkāršas, ikdienas sīkumu pārpildītas rutīnas līdz īstai traģēdijai, smeldzīgi sapludinot robežas starp mīlestību, vecumu un neprātu.

Acīmredzmais neticamais - pēc 25 gadu pastāvēšanas, cīņā ar «ignoranci un finasiālām grūtībām» kapitulē Arsenāls. Līdzās spekulācijām par kinoforuma slēgšanas galīgumu — sirdīgi pārmetumi valsts iestādēm. Bet kā ar pašu festivālu?

Vakar Berlīnes kinofestivālā pasaules pirmizrādi piedzīvoja portugāļu režisora Migela Gomeza kinolente Tabu, spēcīgs pretendents uz galveno apbalvojumu - Zelta lāci.

Šogad, kā izskatās, kinematogrāfu satricinājis tāds kā planetārais trakums. Larss fon Trīrs inscinē pasaules galu, liekot Zemei sadurties ar enigmātisko planētu Melanholija. Savukārt, krietni vien jaunākais režisors Maiks Keills pie debesīm piestiķē mūsu planētas duplikātu. 

Sigur Rós jaunā koncertfilma un Argentīnas neatkarīgā kino lieliskie stāsti.

Tallinā, tāpat kā citviet Igaunijā šobrīd  savu piecpadsmito jubileju svin kino festivāls Black Nights. Līdzīgi pašmāju forumam  Arsenāls, "Melnās naktis" piedāvā plašu programmu, izkaisītu pa pilsētas kinoteātriem. 

Kad es biju maza, mans mīļākais jautājums bija "kāpēc?". Nē, īstenībā tas vēl arvien ir jautājums, kas mani nodarbina, par visu. Bet laikam jau toreiz savus vecākus ar mūžīgajiem "kāpēc?" biju nogurdinājusi, varbūt pat ievilinājusi kādā strupceļā un slazdā. Un lielie jau nekad īsti neatzīst, ka kaut ko nezina vai negrib teikt. Mans tētis tad "nezinu" vietā teica "tāpēc, ka perpendikuls".

Šajā ar tik dažādām, ne vienmēr piemērotām izvēlēm pilnajā TV programmu klāstā, bieži vien ir ļoti grūti atrast ko patiešām atbilstošu pavisam mazam bērnam. Man ir tikusi brīnišķīga iespēja pašai radīt filmas, ko varu piedāvāt gan savam 4 gadīgajam dēlam un arī mazākajai meitiņai, gan citiem viņu vienaudžiem. Jo tieši laikā, kad pašas bērni sāka izrādīt interesi par kino un filmām, sapratu, ka tieši vismazākais skatītājs ir ļoti apdalīts šajā ziņā. Tāpēc arī radās ideja „atdzīvināt” Margaritas Stārastes pasaku „Zīļuks”. Mazais zīļu puika ir tēls no manas bērnības, kas ar kopā ar citiem M.Stārastes mīlīgajiem varoņiem turpina iepriecināt arī šodienas mazos. Bērniem patīk vērot citus, un Zīļuks, tāpat kā ikviens mazulis, kurš mācās staigāt, runāt, draudzēties, arī ir viens no šādiem bērniem, kuram gadās ne viens vien puns. Varbūt kādam šis zīlēns liksies palaidnīgs, kādam ietiepīgs vai lielīgs, bet visā visumā jau viņš ir tāds pavisam parasts labsirdīgs un bērnišķīgs puika. Veidojot filmu, tapa lelles, kuras veidojām pēc iespējas līdzīgākas pasaku grāmatas varoņiem. Radījām vidi, lai saglabātu Margaritas Stārastes uzzīmētās pasaules mīlīgo un labestīgo noskaņu. Kadru pa kadram animējot lelles esam likuši tām kustēties, smieties, piedzīvot un pārdzīvot dažādus notikumus un brīnumus. Arī komponists Uldis Marhilevičs ar savām muzikālajām otām piegleznoja ne vienu vien dzirkstošu krāsu toni un piešķīra filmai vajdzīgo nokrāsu. Tā ir viegla, gaiša un atsperīga. Es, protams, ļoti priecātos, ja tādas sajūtas pēc filmas noskatīšanās raisītos arī jums!

No suņa perspektīvas raugoties, kupenu izkušana paver plašu pētījumu lauku. Daudzi iesaldēti ziemas stāsti atdzīvojas, gaiss kļūst siltāks un aromāti riņķot. Reizēm pat debess izskatās kā 1/12 daļa no Eiropas savienības karoga. Vau!

Godātie pieaugušie! Mammas, tēti, vecmāmiņas un vectētiņi!

Reiz dzīvoja sunītis, labsirdīgs un jautrs. Sunītis bija maziņš, tam vienmēr gribējās spēlēties un skriet, bet pieaugušiem tas ļoti nepatika, jo viņi bija aizņemti ar nopietnām lietām un suns viņiem tikai traucēja. Pieaugušie pret sunīti izturējās ļoti stingri un pat pieķēdēja. Šajos brīžos viņam kļuva ļoti skumji, garlaicīgi un viņš sāka klusi un žēli smilkstēt, kas suņu valodā nozīmē raudāt. Bet tas pieaugušajiem arī nepatika un viņi uz sunīti dusmojās. Par laimi apkārt bija daudz bērnu, kuri juta sunītim līdz. Viņi nesa viņam konfektes, glaudīja viņu un, pieaugušajiem nemanot, laida sunīti vaļā izskrieties. Tajā brīdī sunītis atkal kļuva jautrs. Viņš iesaistīja bērnus dažādās spēlēs un aiz prieka skraidīja un lēkāja tiem apkārt. Visi bija priecīgi un laimīgi, bet vēlāk, kad ieradās pieaugušie, spēlēm bija jābeidzas. Un sunītis atkal palika viens.

Saviem iepriekšējiem preses un kinokritiķu dotajiem epitetiem "daudzsološais" un "talantīgais" režisors Jānis Nords ar vieglu roku, precīzāk, vieglām kājām ir piekabinājis sev vēl vienu - "skandalozais". Vai bija vērts?

Ievērības cienīgas kārdināšanas un "no ceļa novešanas" mēģinājumi notiek ne tikai Jēzus laikā vai vēlīnajā renesansē, bet arī 2009.gada Igaunijā, kur kādreiz turīgā Svētā Antonija upuri nes neviens cits kā pusmūža bagātnieks ar jaunāko "Bentley". Tas viss zviedru režisora Veiko Eunpū (Veiko Ounpuu) filmā "Svētā Tonija kārdināšana", ko kinoforuma "Arsenāls" ietvaros būs iespējams noskatīties kino "Rīga" 18., 21. un 24. septembrī.