IR

Uztraucoši daudz ģimeņu Latvijā dzīvo trūkumā. Nedroši, noguruši un pazemoti jūtas vecāki, kad trūkst naudas līdzekļu un atbalsta, lai nodrošinātu saviem bērniem bāzes vajadzības. Līdzko kāds paceļ balsi un iestājas par ģimeņu labklājību mūsu valstī, tad viņiem tiek pārmesta neadekvātu problēmu risināšana, sauc viņus par utopistiem un liekēžu aizstāvjiem.

Dzimstības veicināšanas svarīgs faktors ir vecāku ilgtermiņa drošības sajūta. Viens no aspektiem ir iespēja bērnu kopušajam vecākam, un parasti tā ir māte, atgriezties iepriekšējā darba vietā vai pat jebkurā darbā pēc bērna kopšanas atvaļinājuma. Pat vislabvēlīgākajos darba kolektīvos gada laikā iedibinās jauna iekšējā kārtība, un darbinieka atgriešanās rada lielāku vai mazāku stresu.

Iepriekšējās nedēļās asas diskusijas šajā vidē raisījās ap demogrāfijas jautājumiem, slavenajām grāmatiņām, abortiem, Nacionālo apvienību, naudu, budžetu.

Pēdējās nedēļas ir sācies ticības karš par demogrāfiju. Vieni par to, ka ar visiem līdzekļiem ir jāstimulē dzimstība. Otri par to, ka dzimstība ir rezultāts kopējai sabiedrības labklājībai un ka lietderīgāk ir solidāri ieguldīt līdzekļus visās sāpīgās jomās. Ja mēs būtu kāda arābu valsts ar lielām naftas rezervēm, tad varētu ieguldīt it visā, bet nabagais dzīvo kā var. 

Šodien savu līdzdalību Demogrāfijas apakškomisijas darba grupā «Par valsts atbalsta programmu krīzes grūtniecības gadījumos, aizsargājot nedzimuša bērna tiesības uz dzīvību», ir pārtraukušas vairākas nevalstiskās organizācijas - "Papardes zieds", "Providus", resursu centrs sievietēm "Marta" un vairāki eksperti ‒ tiesību zinātņu doktore Solvita Olsena, kura arī nolasīja paziņojumu par šo lēmumu, sociālo zinātņu doktore Signe Mežinska, dzimumlīdztiesības eksperte Dace Kavase, kā arī viena no Latvijas Ginekologu un dzemdību speciālistu asociācijas pārstāvēm M.Broša,-spektrs.com ziņo Asociācijas "Ģimene" Natālija Magazeina

Lekciju cikls “Mūsdienu kapitālisma antropoloģija” sastāv no 9 video lekcijām. Lekcijās tiek stāstīts par mūsdienu kapitālisma izpausmēm. Latvijas apstākļos šīs lekcijas ir unikālas ar to, ka tajās tiek skartas arī tēmas, kuras oficiālās instances nevēlas cilāt vai pat vēlas noklusēt. Lektors: as.prof. Arturs Priedītis.

 Demogrāfiskā pāreja balstās uz citu rasu cilvēku skaita pieaugumu. Baltās rases cilvēku skaits tai pat laikā samazinās, baltajiem bērni vairs nedzimst. Bērnu nedzimšanu baltai rasei veicina naidīgu spēku iedarbība, valsts atbalsta trūkums, sociāldarvinisma nostiprinšānās, feminisms un seksuālā visatļautība. Feminismam ir ļoti drūmas sekas, jo sievietes ir nelaimīgas, domā tikai par izglītību un karjeru nevis par ģimeni un bērniem. Baltā rase kļūst arvien muļķāka, jo bērni pārsvarā dzimst ne tai labākai baltās rases sabiedrības daļai. Rietumos pašreiz var novērot apzinātu idiotismu, organizētu haosu un pašiznīcināšanos. Nav, bet ir ļoti nepieciešama teorija par rasu attīstību.

Sākot no 1960ā gada ir sācies unikāls laikmets, jo cilvēku skaits krasi pieaug un tā tas turpināsies līdz 2050.gadam. Šī demogrāfiskā pāreja izraisa milzīgas pārmaiņas. Dēļ iedzīvotāju skaita strauja pieauguma strauji samazinās attīstības laiks, dēļ kā  cilvēki dzīvo pastāvīgā stresa stāvoklī, jo neko nevar uzspēt, neko nevar izdarīt.

Pēc demogrāfa I. Meža kunga aprēķiniem te viss ir skaidrs, ja valdība neko nedarīs, tad pēc gadiem 100 latviešu praktiski vairs nebūšot. Tā kā aprēķiniem nevar "piesieties" un tie noteikti ir precīzi un, protams, valdība neko nedara, latvieši arī "bēg" no valsts, tad , šķiet, viss skaidrs - latvieši izmirs kā mušas ziemas salā. Bet, vai tā tas arī būs?

 Jau vairākus gadus mana pārliecība ir, ka stratēgija valsts atbalstam Latvijas iedzīvotājiem jāmaina. Pašlaik centrā ir tas ierdzīvotājs, kurš saņēmis maznodrošinātā statusu apliecinošu dokumentu, ar to brīdi iegūstot plašu valsts atbalsta programmu. Šī izziņa tad arī ir „burkāns”, lai uzrādītu pēc iespējas mazākus ienākumus, jo tad tev taps dots.

Pēdējā laikā mēdījos arvien biežāk nokļūst drūmi sižeti par Latvijas depopulāciju, darbaspējīgo masveida emigrāciju, neizbēgamo imigrantu invāziju u.t.t. Tukši vārdi tie nav. Bet vai ir tik fatāli, ka jau pašiem savlaicīgi jāpošas uz kapiem? Ir jau mierinājums, ka sociologu, politologu u.c. prognozes tāpat kā meteoroloģiskās ticamas, gan galvenokārt, tikai īstermiņā. Prognožu ticamība lielā mērā atkarīga no parādības cēloņu izpratnes un atbilstoša mēroga (lokāls, reģionāls, globāls) izvēles. Ja pieņem, ka drūmie prognozētāji izmanto tikai publiskā telpā lietotos argumentus,tad var konstatēt 2 būtiskas prognozētāju kļūdas: 1)netiek definēts objektīvs procesa cēlonis; 2)process tiek skatīts ļoti lokāli - tikai Latvija. Šis ir dīvains gadījums, jo runājot par nacionālām lietām, kas Latvijā ir tiešām unikālas, tiek lietoti Eiropas murgi. Atgriežoties pie Latvijas depopulācijas pamēģināsim noteikt procesa cēloni. Atmetot subjektīvos (godmaņi, dombrovski, vilki, stulbeņi, grāvēji, kampēji), atliek pamatā viens - ļoti liberālā, sociāli nekoriģētā brīvā tirgus ekonomika. Tas nav aicinājums pēc vecā labā sociālisma, bet tirgus ekonomika bez sociālās korekcijas ir kā upe, kas iesākusi vienā vietā skalot krastu to turpina un citā vietā sanes smiltis. Kā tirgus ekonomika šitik nelāgi var izrīkoties redzējām 90 gados. Toreiz bija liels satraukums, ka jaunie bariem gāžas uz Rīgu, laukos paliek dzērāji un veči vien. Valdīšana toreiz teica, ka tā jau tirgus ekonomikā tā nu esot - nauda pievelk naudu, kur ir tur rodas un nekā tur nevarot iesākt, speciāli jau Rīgu par ūdensgalvu neviens netaisot, tas esot tāds putekļusūcēja efekts, kas visu savelk Rīgā, tādu finansu resursu, ar ko to novērst pagaidām neesot, jācerot uz Eiropas naudām u.t.t. Tagad nu arī Rīga ar visu Latviju sūcējā iekšā gan un aiziet mūsējie pasaulē prom. Aizsūc mūs uz bagāto Eiropu tas pats tirgus mehānisms - kur vairāk naudas, vairāk darba un nekā tur nevar padarīt. Tagad - procesa mērogi. Ja sekojam pieņemtajam uzskatam, ka Latvija viena pati ir šādā ķezā tad nu beigas ir ar mums. Eiropa viegli mūs izsūks pavisam un tad tukšajā vietā izvietos ko nu gribēs - arābus, čigānus vai ko citu. Ja Latvija būtu viena. Bet nav jau. Šajā "Ir" numurā (17) rakstā "Aizliegtie augļi" ir smuka karte, kas reāli parāda, līdz šim oficiāli neatzīto, t.s. "divu ātrumu Eiropu", kā kritērijs izmantota vidējā alga. Zemā ātruma valstis ir visas Baltijas valstis un bijušās sociālisma valstis. Algas tajās ir 3 - 5 reizes zemākas nekā Vecajā Eiropā. Tas nozīmē, ka risinot demogrāfiskas problēmas liekot uzsvaru uz algām, pabalstiem esam pārāk nabagi lai būtu konkurētspējīgi. Te vajadzīga citāda pieeja. Kāda? Noteikti kaut kas iracionālāks, garīgāks. Iespējams, ka te katrai valstij savs ceļš. Labā ziņa - Austrumeiropā dzīvo pārāk daudz cilvēku lai to "izzsūktu" un tukšajās milzu platībās izmitinātu 100 miljonu imigrantu. Tas tā kā būtu Hitlera un Staļina garā. Nez kāpēc mūsu akadēmiskās galvas to ignorē un, apskatot Latviju bez konteksta ar Austrumeiropu, faktiski muļķo tautu. Tas nu šobrīd galīgi nav vajadzīgs. Protams, problēmu netrūkst, bet tāpēc jau velnu nevajag mālēt tik melnu.

Vakar izlasīju A.Ozoliņa komentāru par šo tēmu IR, bet tā kā bija 1.aprīlis, nolēmu savu priekšlikumu nedaudz piebremzēt, lai arī manu domu neuzskatītu tikai par aprīļa joku.