IR

Kad es biju maza, mans mīļākais jautājums bija "kāpēc?". Nē, īstenībā tas vēl arvien ir jautājums, kas mani nodarbina, par visu. Bet laikam jau toreiz savus vecākus ar mūžīgajiem "kāpēc?" biju nogurdinājusi, varbūt pat ievilinājusi kādā strupceļā un slazdā. Un lielie jau nekad īsti neatzīst, ka kaut ko nezina vai negrib teikt. Mans tētis tad "nezinu" vietā teica "tāpēc, ka perpendikuls".

Šajā ar tik dažādām, ne vienmēr piemērotām izvēlēm pilnajā TV programmu klāstā, bieži vien ir ļoti grūti atrast ko patiešām atbilstošu pavisam mazam bērnam. Man ir tikusi brīnišķīga iespēja pašai radīt filmas, ko varu piedāvāt gan savam 4 gadīgajam dēlam un arī mazākajai meitiņai, gan citiem viņu vienaudžiem. Jo tieši laikā, kad pašas bērni sāka izrādīt interesi par kino un filmām, sapratu, ka tieši vismazākais skatītājs ir ļoti apdalīts šajā ziņā. Tāpēc arī radās ideja „atdzīvināt” Margaritas Stārastes pasaku „Zīļuks”. Mazais zīļu puika ir tēls no manas bērnības, kas ar kopā ar citiem M.Stārastes mīlīgajiem varoņiem turpina iepriecināt arī šodienas mazos. Bērniem patīk vērot citus, un Zīļuks, tāpat kā ikviens mazulis, kurš mācās staigāt, runāt, draudzēties, arī ir viens no šādiem bērniem, kuram gadās ne viens vien puns. Varbūt kādam šis zīlēns liksies palaidnīgs, kādam ietiepīgs vai lielīgs, bet visā visumā jau viņš ir tāds pavisam parasts labsirdīgs un bērnišķīgs puika. Veidojot filmu, tapa lelles, kuras veidojām pēc iespējas līdzīgākas pasaku grāmatas varoņiem. Radījām vidi, lai saglabātu Margaritas Stārastes uzzīmētās pasaules mīlīgo un labestīgo noskaņu. Kadru pa kadram animējot lelles esam likuši tām kustēties, smieties, piedzīvot un pārdzīvot dažādus notikumus un brīnumus. Arī komponists Uldis Marhilevičs ar savām muzikālajām otām piegleznoja ne vienu vien dzirkstošu krāsu toni un piešķīra filmai vajdzīgo nokrāsu. Tā ir viegla, gaiša un atsperīga. Es, protams, ļoti priecātos, ja tādas sajūtas pēc filmas noskatīšanās raisītos arī jums!

No suņa perspektīvas raugoties, kupenu izkušana paver plašu pētījumu lauku. Daudzi iesaldēti ziemas stāsti atdzīvojas, gaiss kļūst siltāks un aromāti riņķot. Reizēm pat debess izskatās kā 1/12 daļa no Eiropas savienības karoga. Vau!

Godātie pieaugušie! Mammas, tēti, vecmāmiņas un vectētiņi!

Reiz dzīvoja sunītis, labsirdīgs un jautrs. Sunītis bija maziņš, tam vienmēr gribējās spēlēties un skriet, bet pieaugušiem tas ļoti nepatika, jo viņi bija aizņemti ar nopietnām lietām un suns viņiem tikai traucēja. Pieaugušie pret sunīti izturējās ļoti stingri un pat pieķēdēja. Šajos brīžos viņam kļuva ļoti skumji, garlaicīgi un viņš sāka klusi un žēli smilkstēt, kas suņu valodā nozīmē raudāt. Bet tas pieaugušajiem arī nepatika un viņi uz sunīti dusmojās. Par laimi apkārt bija daudz bērnu, kuri juta sunītim līdz. Viņi nesa viņam konfektes, glaudīja viņu un, pieaugušajiem nemanot, laida sunīti vaļā izskrieties. Tajā brīdī sunītis atkal kļuva jautrs. Viņš iesaistīja bērnus dažādās spēlēs un aiz prieka skraidīja un lēkāja tiem apkārt. Visi bija priecīgi un laimīgi, bet vēlāk, kad ieradās pieaugušie, spēlēm bija jābeidzas. Un sunītis atkal palika viens.