IR

Kad NATO pieņēma jaunāko Stratēģisko koncepciju 2010.g. novembrī, tās uzsvars uz kolektīvo aizsardzību veicināja drošības sajūtu Latvijā. Koncepcija īpaši nepieskārās kodolieroču politikas jautājumam. Vienīgi tā aicināja „radīt apstākļus no kodolieročiem brīvai pasaulei”. Patlaban izskatās, ka kodolieroču „bumbu” atkal aizspers uz tālākās nākotnes laukumu gaidāmajā NATO valstu vadītāju sanāksmē Čikāgā.

Vērojot Lietuvas un Latvijas iestāžu enerģisko rīcību Snoras un Latvijas Krājbankas finanšu problēmu sakarā, neviļus nāk prātā jautājums – kādēļ tikpat enerģiski Latvijas iestādes nerīkojās Parex gadījumā, kas bija stipri līdzīgs.

Alternatīvs sabiedrības modelis

Kārtējais pasaules karš - ASV un Ķīnas cīņa par globālo kundzību

Pār pasauli valda idejas, tās iemiesojas cilvēku prātos un caur to rīcību tiecas realizēties. Lielākā daļa ideju izriet no citām idejām, bet ir pamatidejas no kurām izriet neskaitāms daudzums citu lielāku vai mazāku idejiņu. Tieši valdošās pamatidejas vislielākā mērā nosaka cilvēku rīcību un laikmeta tendences. Zinātnē un filozofijā pamatideju sfēra ir metafizika. Metafizika ir pamatu pamats uz kā balstās viss – kultūra, zinātne, reliģija, politika, ekonomika, praktiskā dzīve, pilnīgi viss. Metafizika ir grūti uztverams garīguma līmenis, ko maz kas redz un saprot, jo metafiziskās pamatidejas lenc no tām izrietošās bezgalīgi daudzās idejiņas, kuru ietekme ir puslīdz acīmredzama.

7. septembrī ASV Atlantijas Padome rīkoja konferenci par Ziemeļvalstu – Baltijas drošību 21. gadsimtā. Latvija šajā pasākumā bija ļoti labi pārstāvēta. Eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga teica galveno uzrunu, Ārpolitikas institūta direktors Dr. Andris Sprūds un es, šo rindu autors, piedalījāmies paneļdiskusijās, savukārt Latvijas vēstnieks ASV Andrejs Pildegovičs savu apkopojošo viedokli izteica diskusijas noslēgumā. Šis pasākums laikā sakrita ar politikas rakstu krājuma publicēšanu par šo pašu tēmu (http://www.acus.org/publication/nordic-baltic-security-21st-century ). Šajā blogā sniedzu īsu kopsavilkumu par konferencē gūtajiem iespaidiem.

Loskutovs optimists par Šķēles apsūdzību, Emša īpašie Ziemassvētki Maldivās, minigarha Lemberga tests 

http://www.washingtonpost.com/opinions/what-we-can-learn-from-latvias-recovery/2011/07/17/gIQAelvcKI_story.html?fb_ref=NetworkNews&fb_source=profile_onelinehttp://www.washingtonpost.com/opinions/what-we-can-learn-from-latvias-recovery/2011/07/17/gIQAelvcKI_story.html?fb_ref=NetworkNews&fb_source=profile_oneline

Bieži, bieži  mēs lamājam valdību politiķus. Lamājam par neizdarību, negodīgumu, alkatību utt. Ne tik sen, kad sākās globālā ekonomiskā krīze mūsu galvās, mēs metām akmeņus saeimas logos un skaļi vaiminājām.Vai valdība varēja mūs muļķuu baru iegrožot, paglābt?Varbūt. Kurš lika kredītus grābt? Kopš kura laika parāds ir brālis?Vai tad alkatība nav viens no nāves grēkiem?Latvijā tas vis vēl notika daudz maz saprātīgi. Lielbritānijas un ASV  valdības gan iegāza savus iedzīvotājus pēc pilnas programmas. Kā? Tās ļoti aktīvi lobēja kredītiestādes.Kā?Deva nodokļu atlaides kredītu ņēmējiem.Fantastiski, vai ne?Lieliska valdība. Ko diez mūsu bāleliņi teiktu par Kalvīti ja arī viņš būtu iestaigājis šo skuju taku. Laiks varbūt saprast, ka bizness ir spēle. Ļoti interesanta un azartiska. Citi sen to jau ir sapratuši, citi vēl nē. Arī  dzīve tirgus ekonomikā ir spēle. Tikai spēle.Katrā spēlē ir savi noteikumi, var zaudēt ar cieņu var ar negodu un meklēt vainu citos. Nav jēgas ņemt to visu nopietni, krīze var būt tikai mūsu galvās, jeb drīzāk tā ir nevēlēšanās zaudēt vai izstāties no spēles

Šonedēļ Eiropas mājā piedalījos interesantā diskusijā par ASV un Krievijas attiecību restartēšanas politikas ietekmi uz Latviju Eiropā. Man visvairāk patika jautājums, ko uzdeva Polijas vēstnieks. Viņš atsaucās uz gaidāmo ASV prezidenta tikšanos ar Centrālās un Austrumeiropas vadītājiem Varšavā pēc pāris nedēļām. „Ko mūsu prezidentiem jājautā Obamam?”, prasīja vēstnieks. Kā jau tas mēdz būt, vienkāršākie jautājumi bieži vien ir visgrūtākie.

Pēdējā laika notikumi Tuvajos Austrumos sāk iezīmēt konkrēti saskatāmus vaibstus šī reģiona nākotnē. Vai fakts, ka tagad arī valstis ar lielu "starptautisko svaru" sāk atzīt Palestīnas valstiskumu, nozīmē Tuvo Austrumu "miera procesa" beigas un aizsāk reālu konflikta noregulējumu? Vai Ziemeļāfrikas arābu valstu varas pozīciju sašķiebšanās nozīmē, ka šajās valstīs varētu nostabilizēties darboties spējīgas demokrātiskas valdības? Jebkurā gadījumā pēdējie notikumi Tuvajos Austrumos ieviesīs zināmas korekcijas starptautiskās politikas vaibstos, un ar tiem būs jārēķinās - arī pasaules lielvarām.