IR

Politiķiem ir dažādas versijas par to, kāpēc 11. Saeimas pirmajā darba dienā tā arī neizdevās ievēlēt Valdi Zatleru par Saeimas priekšsēdētāju par spīti tam, ka bija it kā koalīcijas vienošanās un Zatleram vajadzēja saņemt 56 deputātu atbalstu. Tas, ka par eksprezidentu nobalsoja tikai 45 deputāti, nozīmē, ka 11 koalīcijas deputāti ir balsojuši pretēji norunai. Galvenā versija, ko sarunās žurnālistiem pauduši Saeimas deputāti, ir vairāku "Vienotības" pārstāvju pretējs balsojums. Iemesli neesot tālu jāmeklē – gan 10.Saeimas priekšsēdētājas Solvitas Āboltiņas vēlme saglabāt savu amatu, gan vairāku "Vienotības" pārstāvju nespēja Zatleram piedot Saeimas atlaišanu, kas politiskajam spēkam galu galā maksājusi pamatīgu zaudējumu jaunā parlamenta vēlēšanās, kā arī daudziem nepatīkot viņa izraisītās jukas politiskajā dzīvē. Jāteic, ka šis skaidrojums ir ļoti ticams, jo Latvijas politikā viena vai dažu cilvēku „patīk” vai „nepatīk” bieži ir bijis svarīgāks par valsti, tautu, iedzīvotājiem. Turklāt Āboltiņai otrdienas rītā izdevās panākt, ka viņa tiek ievēlēta par 11. Saeimas priekšsēdētāju.

Tomēr, manuprāt, šoreiz notiekošais ir kā kārtainā kūka, kurā dažādie pildījumi labi sadzīvo un rada vienu, kopējo garšu. Un tikai viena cilvēka amata gribēšana vien tādus „riņķa dančus” ap varu izraisīt nevar. Protams, tā ir mana versija par notiekošo un nevis izmeklēšanā apstiprināta notikumu gaita, tomēr domāju, ka ir vērts to paturēt prātā – tādēļ piedāvāju savu versiju par notiekošo arī jums, lasītāji.

Kad tiek dibināta jauna partija, kura izskatās daudzmaz nopietna un var sajaukt ierasto lietu kārtību, vienmēr notiek divas lietas: tā tiek pamatīgi sunīta un kritizēta publiskajā telpā gan ar, gan bez nopietniem iemesliem un tajā pēkšņi parādās dažādi ļautiņi, par kuru patiesajiem nolūkiem var tikai minēt, bet uzticību viņi neraisa. Vismaz Latvijā līdz šim tā vienmēr ir noticis un Zatlera partija nebija izņēmums. Nerakstīšu šajā komentārā par to, ka eksprezidents acīmredzot, joprojām slikti saprot mūsu politikas dārziņā notiekošo un ka dažādi padomdevēji var viņam iestāstīt pat zilus brīnumus. Raugoties uz cilvēkiem, kas Zatleram tuvinājās partijas veidošanas procesā un priekšvēlēšanu laikā, politikas vērotāji un tie, kas labi pārzina tā dēvēto politikas ķēķi, jau pašā sākumā bija pārliecināti, ka lielā uzticēšanās, piemēram, nu jau bēdīgi slavenajam Klāvam Olšteinam, Zatlera partijai beigsies bēdīgi. Pamatojums bija vienkāršs – Olšteins bija draugos un acīmredzot labi sapratās ar Edgaru Jaunupu, cilvēku, kurš prot sadabūt partijai naudu, bet kuru nemēdz traucēt pārdomas par kādas rīcības ētisko un morālo pusi. Latvijā vispārējā naudas gādāšanas shēma partijām lielāko tiesu ir aptuveni tāda: man (mums) vajag to un to, es (mēs) ziedosim ( vai iedosim) tik un tik. Vai par šo summu partija izdarīs to, ko gribam? Līdzšinējā pieredze liecina, ka Jaunups ar partijas sponsoriem labi prot atrast kopīgu valodu un naudas straumīte „Vienotības” maciņā ir visai dāsna. Dzīvē tā nenotiek, ka cilvēki ar pretējiem uzskatiem un vērtībām kļūst par draugiem un labi saprotas. Tādēļ Olšteina skaļā un teatrālā aiziešana no „Vienotības”, turpinot tikties un laiku pavadīt kopā ar Jaunupu, lika domāt, ka topošajā Zatlera partijā tiek iebīdīts savējais, kas ziņos par visiem konkurenta plāniem. Olšteina un viņa „piecīšu” rīcība pēdējās dienās skaidri parāda, ka patiesībā viņi pilda rīkojumus no malas: pat tad, ja Olšteina sacītajā par nedemokrātiskām metodēm un lēmumu pieņemšanas kārtību Zatlera partijā viss būtu balta patiesība, cilvēki, kas rīkojas idejas vadīti, nekad dienu pirms Saeima sāk darbu, neizstātos no partijas un nekad nenāktu klajā ar paziņojumiem, ka Zatlers nav nekāds partijas vadītājs. Tie, kuru sirdsapziņa nepieņem partijā notiekošo, parasti rīkojas pavisam citādi – vispirms savu nostāju viņi skaidri un gaiši pasaka valdei, frakcijai un tikai tad, ja tiek pilnīgi ignorēti, nāk klajā ar publiskiem paziņojumiem, brīdinot par savu turpmāko rīcību. Atcerēsimies kaut vai vairāku „Vienotības” biedru nostāju gan jautājumā par vienas partijas veidošanu, gan par koalīciju ar SC. Šie cilvēki nerūca pa kaktiem, bet partijas biedriem valdē un frakcijā saprotami pateica, ko domā un kāpēc tā domā un ko darīs, ja partija tomēr rīkosies pretēji viņu pārliecībai.

Ar vārdu sakot, uzskatu, ka Olšteinam bija dots uzdevums jau brīdī, kad viņš ar skaļu un teatrālu žestu izstājās no „Vienotības’. Tādēļ neticu, ka viņš un viņa savaņģotie „piecīši’ kaut ko darīja un dara tikai savas iedvesmas vadīti. Tātad viss pēdējo dienu laikā notiekošais, manuprāt, nevarēja notikt bez Jaunupa un Āboltiņas ziņas, par spīti tam, cik traģiskā tonī bijusī un nu jau atkal esošā Saeimas priekšsēdētāja runāja par grūstošo koalīciju. Jo koalīcija, valdība un galu galā valsts ir tikai bandinieki dažu politiķu lielajās un mazajās spēlītēs. Diemžēl tā izskatās. Jautājums, kā vienmēr, ir: kāpēc viņi tā dara? Ko viņi grib? Uzreiz teikšu, ka pat tad, ja ir iesaistījušies lielākās spēlītēs, sevi viņi neaizmirsīs nekad, tas ir viņu interešu pamats.

„Kārtainās varas kūkas” apakšējā kārtiņa, ļoti iespējams, ir gatavota no vajadzības vairāk vai mazāk kontrolēt Iekšlietu ministrijā notiekošo (tāpēc tās runas par amatu sev vai savējiem), jo pretējā gadījumā publiskajā telpā, iespējams, varētu nonākt kādi „pelēko kardinālu” un naudas gādātāju sarunu ieraksti ar kriminālprocesā iesaistītām personām brīdi pirms viņu apcietināšanas. Sekas tādai publicitātei varētu būt neprognozējamas, jo likmes, uz kurām tiek spēlēts, šķiet, ir pārāk augstas. Katrā ziņā politikas aizkulisēs ir dzirdami stāsti par konkrētām personām un ierakstiem.

Otrais „kūkas” līmenis varētu būt saistīts ar naudas gādāšanu partijai. Ja koalīcijā ir sešas personas, kuras solījušās atbalstīt valdību, bet tajā pašā laikā ik pa laikam rīko „individuālas izrādes”, piesaucot savu sirdsapziņu, var panākt izmaiņas tajā, ko koalīcija grasās darīt, valdības saglabāšanas vārdā. Citiem vārdiem sakot, tādus „neatkarīgos” var izmantot kā instrumentus, lai pieņemtu naudas devējiem vajadzīgus lēmumus.

Un , protams, ir trešā „kūkas” kārtiņa jeb cepurīte. Es to nosauktu: stāsts par to, kā Krievijas nauda privatizē Latviju. Ir tāds vecs un cinisks teiciens, ka par naudu visu nopirkt nevar, bet jautājums tikai, par cik lielu naudu var nopirkt. Tas, ka šai naudai šodien bieži vien ir politiska smaka, jau ir cits jautājums. Pamatā šādos darījumos iesaistītie neinteresējas par naudas ”smaržu”, bet par tās daudzumu. Raugoties juceklī, kas sākās pirms 11.Saeimas darba sākuma, nepameta sajūta, ka muļķības un pieredzes trūkuma dēļ vien tā riskēt ar valsts stabilitāti un arī prestižu nav iespējams. Ja cilvēks zāģē to zaru, uz kura pats sēž, labi to redz, bet turpina zāģēt ar divkāršu sparu, atliek domāt, ka viņam par kritienu apsolīts labi samaksāt – jo garīgi nepieskaitāmo (klīniskā nozīmē) Latvijas Saeimā nav. Ja atceras, cik ņipri „Vienotība” bija gatava tūlīt pēc vēlēšanām veidot kopīgu koalīciju ar SC, bet pēc tam kļuva rāma un pakļāvīga, sakot, ka būs tā, kā Zatlers teiks, atliek secināt, ka viņi skaidri zināja jau tad: Zatlers gribēs SC valdībā un par to cīnīsies. Plānus neapšaubāmi izjauca sabiedrības nostāja pret to un pat „Vienotībai’’ kļuva skaidrs, ka viņi riskē ar savu politisko nākotni. Tad acīmredzot tika izdomāts cits plāns, izmantojot savu slepenās ietekmes aģentu Olšteinu. Jāteic, ka šī ir tā reize, kad piekrītu Ventspils valdnieka Lemberga sacītajam: „"Gribu apsveikt "Vienotību" ar perfekti realizētu projektu. Tagad "Vienotībai" Saeimā faktiski ir nevis 20, bet gan 26 balsis." Tagad, kad ir labi redzams – norunātajai koalīcijai diez vai būs iespējams strādāt, SC atkal ir pavīdējusi cerība.

Protams, manis minētajām „kūkas kārtiņām” pa vidu ir visādi citi krikumi un interesītes. Galu galā ir tik jauki vēl trīs gadus gozēties Saeimas priekšsēdētājas krēslā, tikt pie amatiem, neatkarīgi no tā, kādā valdībā tas būs un aši izdzēst visas „sarkanās līnijas”, par kurām jau vakar Āboltiņas kundze pauda, ka tādas ir bijušas Zatleram, bet ne „Vienotībai”.

Atliek cerēt, ka manas versijas ir tikai prāta auglis un tām ar dzīves īstenību nav nekāda sakara.

Publicēts laikrakstos Laiks un Brīvā Latvija, oktobris 2011