IR

Vienu no šiem principiem pauž Satversmes 100. pants: „Ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus. Cenzūra ir aizliegta.”

Savukārt Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumā terminu skaidrojumā 1(29) rakstīts: ” sabiedriskais pasūtījums — sabiedrībai paredzēts plašs un daudzveidīgs programmu kopums, kuru finansē un uzrauga sabiedrība”, bet pantā 5(3) ir sacīts, ka „Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu galvenais uzdevums ir sabiedriskā pasūtījuma programmu veidošana un izplatīšana.” Vēl varētu piebilst, ka šī paša likuma viens no nosauktajiem mērķiem ir nodrošināt vārda un uzskatu paušanas brīvību, sociāli nozīmīgas informācijas vispārēju pieejamību un netraucētu brīvas, demokrātiskas diskusijas uzturēšanu un attīstību, paverot katram Latvijas iedzīvotājam iespēju patstāvīgi veidot viedokli par valstī notiekošajiem procesiem un tādējādi sekmējot viņa kā demokrātiskas sabiedrības locekļa līdzdalību ar šiem procesiem saistītu lēmumu izstrādāšanā.

Citiem vārdiem sakot, mūsu Satversmē un likumos ir paredzēts, ka man ir tiesības uzzināt, kas notiek jeb varētu sacīt arī tā: valsts vara man ir apsolījusi, ka es varu uzzināt patiesību, nemēģinot man „piepūderēt” smadzenes un ka patiesību man stāstīs un rādīs sabiedriskie elektroniskie plašsaziņas līdzekļi – Latvijas Radio un Latvijas Televīzija.

Jau pirms kāda laika rakstīju, ka sabiedrisko raidorganizāciju reklāmas līgumu saturam jābūt publiski izlasāmam, lai skatītāji spētu novērtēt, vai raidījuma saturu un kvalitāti ietekmē tas, ka ļoti negribas zaudēt reklāmas pasūtītāju vai arī tas, ka ar žurnālistu kvalifikāciju nav gluži tā, kā vajadzētu. Vēlāk publiskajā telpā dzirdēju un lasīju līdzīgus viedokļus, bet līdz šim laikam nekas nav mainījies – ja nu vienīgi sabiedrisko televīziju dažādu iemeslu dēļ pametuši vēl daži žurnālisti. Tiesa gan, raugoties sabiedriskās televīzijas raidījumus, pēdējā laikā nekādi nesaprotu, kā sabiedriskā televīzija izvēlas cilvēkus, kurus iztaujā gandrīz katru otro dienu un gandrīz katrā otrajā diskusijā par politiku. Runa ir par tiem, ko mēdz dēvēt par ekspertiem politikas lauciņā, kuriem nupat ir pievienojusies „jauna” ekrāna zvaigzne, politikas guru, par kuras patieso nodarbošanos gan skaidrības nekādas. Labi, saprotu, ka blakus žurnālistiem un visdažādākajiem politologiem mēdz aicināt tā dēvētos polittehnologus un reklāmistus, jo par spīti tam, ka viņi strādā konkrētiem cilvēkiem vai partijām, viņu attieksme un reizēm visai krāšņie teksti ļauj labāk saprast gan darba devēju vēlmes, gan to, ar kādām metodēm pasūtījums tiks izpildīts. Dīvaini šķiet tas, ka politiķu „monoizrādes” atkal tiek aizstātas – šoreiz ar it kā politikas eksperta „monoizrādēm”.   

Tikko apstiprinātās valdības deklarācijā ir sadaļa „Saliedēta sabiedrība un sabiedriskie mediji”, kurā ir cerīgs teksts: „Izveidosim kvalitatīvu, profesionālu un neatkarīgu vienoto sabiedrisko mediju. Izveidosim politiski neatkarīgu Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomi.”
Tad lūk, es gribu zināt un man ir tādas tiesības: kad tiks mainīta likumdošana, lai varētu izveidot to neatkarīgo padomi? Kurš ministrs vai kura Saeimas komisija par to ir atbildīga? Kad būs tas no politiķiem un viņu politikas guru neatkarīgais sabiedriskais medijs? Man ir apnicis, ka sabiedriskā televīzija par manu, nodokļu maksātāja naudu, man „pūderē smadzenes” un man jācenšas uzminēt, kuram naudas maciņam strādā kārtējais eksperts - polittehnologs.