IR

Vai gaidi brīnumu no politikas?

Es nesaprotu tos cilvēkus, kas saka – nu, viņš ja mazliet zog, bet dalās arī ar citiem. Es nekad nebūšu tās „padalīšanās” atbalstītāja, tā nav mana partija! Tas nav mans brīnums, pie kura skriet ar puķēm! Bet man ir savs stāsts par Aivaru Lembergu. Slavenais krievu aktieris, režisors un skatuves mākslas pedagogs, kura darbība mainīja uzskatus par teātri un aktiera lomu visā pasaulē, Konstantīns Staņislavskis aktiera meistarībā Lembergam nestāv blakus! Staņislavskim Ventspils mērs būtu pašā augstākajā aktiera meistarības rangā. Es, piemēram, Lembergam par aktiera meistarību dotu Nobeļa prēmiju, jo tādu smaidošu, burvīgu briesmonīti – lūdzu, piedodiet, Lemberga kungs! – es nekad un nekur vēl neesmu redzējusi! (smejas) Ja es būtu jauna, stipra un traka režisore, es uzaicinātu Lemberga kungu savā trupā un „rautu cauri” ar viņu visu Šekspīru, sākot ar „Karali Līru” un „Makbetu”. Un iedomājieties, kāds viņš būtu Hamlets – mazs, dzīvīgs vīriņš ar sārtiem vaigiem un viltīgām, spridzīgām ačelēm, kas runā slaveno tekstu: „Būt vai nebūt, tāds ir jautājums”, bet sejā skaidri būtu lasāms: „Gan jau es visus jūs aptīšu ap pirkstu!” Tās būtu fantastiskas izrādes! Es viņu kopā ar trupu vadātu pa visu pasauli un varbūt viņš būtu ar mieru aiziet no sava biznesa – kas gan ir nauda pret pasaules slavu!?

 Sacīji, ka Raini gan viņam vajadzētu izlasīt?

To gan vajadzētu. Skatos reiz TV, redzu – iet mūsu smaidošais cilvēks, viņam kaut ko pavaicā un viņš tā gandrīz maigi saka: „Tie Antiņi tur augšā...”. Lielāku atzinību taču nav iespējams pateikt! Kraukļi ķērca, ka tā ir bijis, tā ir paliks, krā!, aizmiga un gulēs mūžu, krā! Bet Antiņš taču beigās uzvarēja! Tāpēc, patīk tas vai nē, bet Lembergs „Vienotībai’ ir pateicis vislielāko komplimentu. Tāpēc vajadzētu Raini kārtīgi izlasīt, lai nākamajā reizē tā nemisējas.

Zini, bet man ir vēl viena ideja!

Vai tā ir no politisko ideju saraksta?

Grūti pateikt (smejas), vai tā ir politiska ideja, bet mums vajadzētu avīzīti „Nabagie arī smejas”! Es tajā, piemēram, ieliktu savu „skeletiņu recepti”. Veikalos var nopirkt lašu un foreļu galvas un skeletiņus, kas palikuši pāri pēc tam, kad zivju filejas nogrieztas nost. Maksā santīmus, bet ir tīrā delikatese! Vispirms es tās galvas un skeletiņus izvāru, buljonam pielieku dārzeņus un zupa gatava! Bet izvārītās galvas apskrubinu – īsts otrais ēdiens. Pārdevējas mani jau atceras, un vienreiz Rēzija ( Helgas meita, aktrise Rēzija Kalniņa – aut.) pērk „manus skeletiņus”, bet pārdevēja smaidot saka: „Nupat viena kundzīte jau skeletiņus nopirka gan sev, gan jums”(ilgi smejas). Jauki, vai ne?

 Tagad atgriezīsimies pie politikas. Tev ir arī ideja, ka ievēlēt Saeimu.

Jā, man ir ideja, kas neko daudz nemaksās un ļaus ietaupīt naudu. Latvietis ir ļoti skaists, kad viņš dzied, viņš kļūst starojošs. Katrai partijai būtu jānodibina koris. Mēs, vēlētāji, sēžam mājās ar kafiju pie televizora, spiežam podziņas, balsojot par to, kas mums vislabāk patīk. Kurš koris uzvar, tiek Saeimā. Tad viņi no sava vidus izvēl solistus, kurš tajā balsošanā uzvar, ir ministrs! Labākais diriģents ir ministru prezidents. Tas būtu tik vienkārši un nekādu izdevumu! Nebūtu ne apmelojumu, ne kompromitējošo materiālu – nekādu kreņķu! Mēs taču TV tuvplānā redzētu, kurš ir jaukākais koris un kādas emocijas ir dziedātāju sejās!

 Nu labi, Saeimu, ministrus un Ministru prezidentu tu dabūtu, bet kā tiksi pie prezidenta?

Jā, tas nebūtu tik vienkārši. Vajadzētu saaicināt psihologus, citus gudrus cilvēkus, lai viņi izdomā testus ar jautājumiem gan zinātnē, gan teoloģijā, gan mākslā. Kāds krievu režisors ir teicis, ka cilvēkam, kurš uzņemas vadīt savu tautu, ir jāsaprot, ka ir jāatdod tai sevi brīvprātīgā verdzībā savai tautai. Un paskaties, kā sadalās tas vārds „saimnieks”, tas taču ir saime un nieks, nevis kungs (smejas). Saime ir galvenā, bet tas nieks vien visu pārskata, nav labāko un sliktāko, katram savs darbs darāms. Mums taču ir gaiši cilvēki. Atceries Bībeles stāstu par 40 gadiem tuksnesī? Mēs esam nogājuši tikai pusi laika, lai gan sajūta ir tāda, ka mums vairs laika nav, ir pēdējais brīdis sevi mainīt. 1987. gadā mēs ar teātra viesizrādēm bijām Amerikā, toreiz tikāmies arī ar Anšlavu Eglīti, kurš skatījās mūsu izrādi. Trimdas latvieši jau toreiz sacīja, ka Latvija atkal būs brīva, lai gan mums bija grūti tam noticēt, pārāk dziļi bijām tajā padomju ikdienā. Nu, lūk, toreiz Eglītis sacīja, ka Latvija būs brīva, bet pēc tam pie varas rausies latviešu veikloņi. Man tas vārds iegula atmiņā un patīk. Ko nozīmē oligarhi? Veikloņi – tas skan pavisam citādāk. Un redzam, ka tā arī ir, veikloņi ir pie varas. Varbūt man nav taisnība un lai piedod par manis sacīto tagadējais prezidents Bērziņš, bet man liekas, ka desu bodes varbūt mums arī būs mazliet pilnākas, bet baidos, ka dvēseles kļūs nabadzīgākas. Mūs tagad vadīs pragmatisks konjunktūras cilvēks, kurš saka, ka viņš ir tā strādājis, ka viņam pienākas tā milzīgā pensija. Izklausās, ka visi pārējie, kuriem pensijas mazas, slinkojuši. Vai visas lauku sieviņas ar sāpošajām mugurām un no smaga darba savilktiem līkiem pirkstiem – vai viņas nav pelnījušas vecumdienās kaut siltu pajumti un ēdienu? Vai prezidents Bērziņš ir vienīgais , kas Latvijā strādājis? Ja runājam par smagu darbu, pirmskara Latvijā tikai viens cilvēks ar pamatīgu darbu īsā laikā kļuva bagāts. Tas bija Benjamiņš un tas īsais laiks bija 15 gadi! Tagad šķiet, ka mūsu miljonāri vakarā aizgājuši gulēt kā parasti un nabadzīgi cilvēki, bet no rīta pamodušies jau kā miljonāri.

Es ceru, ka kļūdos, bet man izskatās, ka prezidentam Bērziņam nepiemīt dvēseles gudrība. Tomēr es ceru uz mums pašiem, jo šķiet, ka cilvēki pamazām sāk atraisīties, grib darīt un mainīt. Es domāju – mēs paši tiksim galā, bez miljonāriem.

Publicēts laikrakstos Laiks (ASV) un Brīvās Latvija (Anglija), jūlijs 2011