IR

Latvija ir NATO kodolpolitikas patērētāja. Taču arī mums ir visas tiesības būt informētiem un paust savu nostāju šajā jautājumā, it īpaši ņemot vērā, ka dzīvojam blakus valstij, kurā atrodas ap 2000 taktisko kodolraķešu. Lēš, ka NATO rīcībā Eiropā paliek ap 200 līdzīgu ieroču.

Diskusija par kodolpolitiku notiek gan starp ASV un Krieviju, gan NATO ietvaros, kur ir iespēja izpausties arī kodolvalstīm Francijai un Lielbritānijai. Līdzās tam pēdējos pāris gados nopietns dialogs ir izveidojies „aizkadrā”. Neformālā gaisotnē dažādās vietās tiekas minēto kodolvalstu pārstāvji, pieaicinot klāt citus interesentus.

Šāds dialogs kā priekšspēle gadskārtējai Drošības konferencei Minhenē notika turpat 3.februārī. Tā nolūks – pievērst lielāku konferences dalībnieku uzmanību kodolpolitikas jautājumiem. Sanāksmi rīkoja ASV bijušais senators Sems Nans (Sam Nunn) kopā ar britu lordu Desmondu Braunu (kādreizējais Lielbritānijas aizsardzības ministrs), bijušo Krievijas ārlietu ministru Igoru Ivanovu un Minhenes Drošības konferences vadītāju Volfgangu Išingeru. Ietekmīgu krievu kolēģu klātbūtne (Sergejs Rogovs, ģenerālis Jevgeņijs Bužinskis, Padomju Savienības bijušais Stratēģisko raķešu spēku štāba vadītājs Viktors Jesins un Krievijas bijušais ārlietu izlūkdienesta vadītājs Vjačeslavs Trubņikovs) nozīmēja, ka šai tikšanās reizei bija īpaša nozīme. Lai gan konferences tēma bija par kodolieroču izmantošanas brīdināšanas un lēmuma pieņemšanas laiku, faktiski tika izskatīti plaša spektra jautājumi.

Galvenais sarunu secinājums bija, ka neformālajā dialogā iesaistītajām pusēm būtu vēl jāstrādā kopā kādu gadu, lai izveidotu vienotu nostāju par kodolieroču politiku, jo šā gada vēlēšanas Krievijā, ASV un Francijā nozīmē, ka jautājums vienalga daudz neizkustēsies no vietas. Izskanēja doma par „jaunu militāru Aliansi” starp Krieviju un rietumvalstīm, kas minēta arī International Herald Tribune 1.februāra numurā publicētajā Išingera, Ivanova un Nana kopīgajā rakstā. Tajā ir atsauce uz efektīvāku Eiroatlantijas kopienu, kas neapšaubāmi iekļautu arī Krieviju. Vai tikai tas nebūtu kas līdzīgs prezidenta Medvedjeva piedāvātajai „drošības arhitektūrai”?

Diskusijā izskanēja kārtējās krievu bažas par NATO plāniem attīstīt pretraķešu aizsardzības sistēmu. Ja Čikāgas samitā NATO tomēr pieņems gaidāmo lēmumu šajā sakarā, tad tas, lūk, draudētu ar kaut ko līdzīgu „vilcienu avārijai” NATO un Krievijas attiecībās. Tiesa, neizskanēja bažas, ka Krievijas lēmums novietot savas Iskander raķetes blakus NATO robežām arī veicinātu zināmu katastrofu attiecību veidošanā.

Dialogs un domu apmaiņa Minhenē par kodolpolitikas jautājumiem tomēr palika teorētiskā plāksnē, un tam ir divi iemesli. Pirmkārt, šie jautājumi „neaizrauj” publiku, un, otrkārt, politiķiem tie nedod papildus balsis vēlēšanu laikā. Lai piesaistītu publikas interesi, lietas ir jāpaskaidro vienkārša valodā, piemēram, ar jautājumu „Vai jūs zināt, ka mūsu vadītājiem ir dotas 20 minūtes lemšanai par cilvēces iznīcināšanu?”. Protams, te pārsvarā ir runa par publiku ASV, Krievijā, Francijā un Lielbritānijā. Savukārt, jautājumam ir jātiek vadošu politiķu dienaskārtībā, lai viņi pārliecinātos, cik jautājums ir nozīmīgs. Tas arī bija konkrētais mērķis tās dienas dialogam Minhenē.

Eiropas valstīm, tajā skaitā Latvijai būtu jābūt klāt, lai sekotu līdzi dialogam par šiem sarežģītajiem, bet stratēģiski svarīgajiem jautājumiem. Jāveicina caurspīdīgums diskusijās, kā arī jāveicina ieroču arsenāla samazināšana, kas vienlaikus mazinātu spēku disproporciju. NATO nostāja, ka tikmēr, kamēr pastāv kodolieroči, NATO pastāvēs kā kodolalianse, ir loģiska un uzturama.
Un tā nav pretrunā ar mērķi reiz dzīvot pasaulē, kas ir brīva no kodolieročiem.