IR

Mani vienmēr pārsteidz, cik daudz pārliecinātu kristiešu atrodas tieši pirms praida. Bieži tiek piesaukta Pāvila 1. vēstule korintiešiem 6:9,10-Jeb vai jūs nezināt, ka netaisni neiemantos Dieva valstību? Nepievilieties! Ne netikli, ne elku kalpi, ne laulības pārkāpēji, ne malaki, ne vīriešu piegulētāji, ne zagļi, ne mantrauši, ne dzērāji, ne zaimotāji, ne laupītāji neiemantos Dieva valstību. Starp citu, ievērojiet, ka slepkavas šajā Pāvila uzskaitījumā nav minēti, bet bauslis saka-tev nebūs nokaut. Kāpēc no visa saraksta tāds iespringums tieši uz vīriešu piegulētājiem? Varbūt katram vajadzētu uz sevi paskatīties, vai Pāvila vārdi neattiecās arī uz viņu. Kāpēc neviens tā nepārdzīvo par pārējo uzskaitīto kategoriju dvēselēm? Tās visas ir plaši pārstāvētas mūsu sabiedrībā. Pāvila uzskaitījumā dzērāji un vīriešu piegulētāji ir nolikti uz vienas pakāpes, turpat kur zagļi un mantrauši. Bet no atsevišķām personām agresīvi tiek kultivēts uzskats par homoseksuālismu kā absolūto ļaunumu pret kuru korupcija un zagšana no valsts vai draudzes kases, respektīvi, no atraitnēm un bāreņiem, ir tikai nieki un sīkumi. Varbūt Šmita kungam par savu politisko draugu dvēselēm vairāk uztraukties vajadzētu? Jo tā zaglība un mantrausība...

Otra iemīļota atsauce ir uz Mozus bauslību, bet Jēzus ir virs bauslības. Slepkava, kas lūdza -Jēzu, piemini mani, kad Tu nāksi Savā valstībā!-saņēma atbildi -Patiesi Es tev saku: šodien tu būsi ar Mani paradīzē. Tas Kungs ir Tiesnesis. Nevis Šmits, Vanags vai Stankevičs...

Vienīgais Bezgrēcīgais nomira pie krusta Golgātā, visi pārējie, kas iet baznīcā un pie dievgalda ir tikai un vienīgi grēcinieki. Tādi vai citādi. Līdz ar to neredzu pamatojumu homoseksuālu cilvēku atraidījumam. Katrs atbild par saviem grēkiem-es par saviem, Streips par saviem. Tas gan nenozīmē, ka es piekrītu Streipa Rakstu traktējumiem, jo mīlestība nav saprotama tikai miesiskā nozīmē. Te nu katrs saprot pēc savas samaitātības pakāpes...

Kristiešiem vismaz ir kaut kāds pamatojums, bet ar ko savu naidīgumu pamato cilvēki, kas nav reliģiozi? Nu kur ir kādi racionāli vai pragmātiski argumenti, ka divu pieaugušu cilvēku brīvprātīgas un labprātīgas privātas attiecības var kaut kā apdraudēt sabiedrību? Neko vairāk par –man tas nepatīk vai man tas šķiet pretdabiski,-neesmu dzirdējis. Nu varbūt nevajag tā iespringt uz to, kas notiek svešās guļamistabās. Mazāk zini, labāk guli...Citu privāto dzīvi vajag vienkārši cienīt un nebāzt tur savu degunu.

Bieži piesauktais arguments par pedofiliju neiztur kritiku. Kādu laiku atpakaļ Latvijas sabiedrību satrieca šaušalīgs noziegums, kad izvarota bija divus gadus veca meitenīte. Par pedofīlu upuriem kļūst abu dzimumu bērni. Tur nu sabiedrībai ir jābūt ļoti stingrai nostājai-no bērniem rokas nost! Visi bez izņēmuma- gan hetero, gan homo! Mazgadīgajiem ir jābūt tabū visiem. Attiecībā uz 16-18 gadīgajiem, meitenes fizioloģiski nobriest ātrāk par zēniem, tāpēc sabiedrība būs daudz neiecietīgāka, ja seksuālās attiecībās būs iesaistīts nepilngadīgs jaunietis. Un tam ir racionāls pamatojums.

Arī salīdzinājums ar zoofīliem, nekrofīliem vai jebkuru citu perversiju pārstāvjiem ir nekorekts. Jo ir fundamentāla atšķirība. Homoseksuālas attiecības ir brīvprātīgas attiecības starp diviem rīcībspējīgiem partneriem, kamēr zoofīlija un nekrofilija ir vardarbīga dzimumtieksmes apmierināšana, kam piekrišanu nav devuši ne dzīvnieki, ne līķi.

Par homoseksuālās minoritātes prasībām pēc tiesībām uz partnerattiecību juridisku reģistrēšanu un tiesībām uz bērnu adoptāciju. Nu, manuprāt, vispirms majoritātei un minoritātei ir jāvienojas par pamatprincipiem. Personīgi man nav nekas pretī, ja valsts atzītu un reģistrētu geju un lesbiešu partnerattiecības, ar visām no tām izrietošajām civiltiesiskajām sekām. Kāpēc tikai heteroseksuāļiem šķiroties jāskandalējas par mantu un alimentiem, lai papriecājas geji arī. Bet es nepiekrītu geju  laulībām baznīcā, jo neredzu tam ne jēgu, ne pamatojumu.

Bet ir lietas, kas arī mani mulsina....Nu, piemēram, žurnālā Ir intervijā ar Līgu Kļaviņu un Evitu Gošu ...Kādas divas mammas? No kurienes? Jo tur, starp citu, ir apskatīta situācija, kas ļoti bieži sastopama tradicionālās ģimenēs: mamma-Līga, tēvs-Pērs un mammas dzīves partneris-Evita. Pie mūsu sabiedrības laulību šķiršanās statistikas, tipisks gadījums, kāds dzimums ir mammas kopdzīves partnerim nav principiāli un izšķiroši. Ja māte vairs nevar, nespēj vai negrib audzināt bērnu, tad rūpes par bērnu uzņemas tēvs, šai konkrētajā gadījumā -Pērs. Netradicionāla seksuālā orientācija neatbrīvo Pēru no tēva pienākumiem. Vai, ja pāris nevar vienoties, tad tiesa lemj, kuram būs bērnu audzināt. Un tas ir pareizi un pamatoti, jo partnerattiecības cilvēki izbeidz pēc savas gribas, bet asins saites izbeidz tikai nāve. Jā, ir gadījumi arī tradicionālās ģimenēs, kad viena no vecākiem partneris adoptē bērnu, bet tad vai nu tēvs vai māte ir miruši, vai arī atteikušies no vecāku tiesībām un piekrituši adopcijai. Bet šādi gadījumi ir izņēmumi no likuma nevis vispārpieņemtā prakse. Es ļoti šaubos, ka sabiedrības vairākums piekristu tiesiskajam regulējumam, kas paredzētu tiesības uz bērnu viena vecāka partnerim, nevis otram vecākam. Es konkrēti pret to kategoriski iebilstu.

Tā intervija ...Par bērna tiesībām uz privāto dzīvi, kaut vai nākamo, kāds padomāja? Viņa dzimšanas apstākļi tagad ir plaši apskatīti mēdijos. Un šie apstākļi nebūt nav tik vienkārši. Bet zēnam būs jāaug, jāiet skolā sabiedrībā, kas nebūt nav ideāla. Zem kāda spiediena, tas mazais cilvēks tagad ir palikts. Ļoti privātas lietas ir padarītas publiskas. Bērns nav instruments, rīks vai ierocis, ko izmantot idejiskā cīņā par geju un lesbiešu tiesībām, viņam ir tiesības uz savu dzīvi un savām izvēlēm. Manuprāt, tā intervija bija liela bezatbildība pret bērna interesēm.

Protams, ka mīti par netradicionāli orientētiem cilvēkiem ir jākliedē un to var izdarīt ar skaidrojošo darbu un racionāliem argumentiem, bet lai to dara pieauguši cilvēki, kas spēj izturēt sabiedrības nebūt ne viennozīmīgo attieksmi.

Arī mans viedoklis no noliedzoša mainījās uz tolerantu, arī mani uzskati ir gājuši savu evolūcijas ceļu. Tas bija pirms viena praida kādus gadus atpakaļ, kad es skatījos žurnālistes Jāņkalnes interviju ar geju pāri, šķiet kādas izdevniecības īpašniekiem. Dānis un latvietis, inteliģenti un izglītoti cilvēki.  Dānis izmisīgi centās paskaidrot, ka viņš ir tāds kāds ir un neko tur mainīt nevar, lai gan ir ļoti centies...Viņš tik ļoti gribēja, lai viņu saprot. Latvietis rezignēti klusēja, varēja redzēt, ka viņš necer, ka kāds sapratīs. Skatījos uz viņiem, gara acīm redzēju to agresīvo antipraidistu pūli,un domāju... Samīdīs...Ko viņi man nodarījuši? Neko. Kādas man tiesības noteikt, kā viņiem dzīvot savu dzīvi, ko mīlēt vai nemīlēt? Nekādas. Nu vismaz vienu cilvēku viņiem izdevās pārliecināt....Mani.

Mārtiņš Freimanis

 uzdāviniet man vienu sauli bez prieka
uzdāviniet man vienu nepiepildītu dienu
uzdāviniet man vienu neatrastu mieru
uzdāviniet gan siltu kā pienu

un es būšu jums tā
un es būšu jums savādāk
un es dziedāšu jums tā
un es mīlēšu jūs savādāk
uzdāviniet man bez iemesla un veida
uzdāviniet man to prieku par beigām