IR

Premjera Putina lēmums kandidēt Krievijas Federācijas prezidenta vēlēšanās šā gada septembrī bija lūzuma punkts un izkliedēja pēdējās ilūzijas par gaišāku nākotni Krievijai, jo tas nozīmē, ka Krievija turpinās pašreizējo politiku, ko arī apliecina visas nesenās Putina runas.

Ņemot vērā visai acīmredzamo faktu, ka pašreizējā Kremļa ekonomiskā politika nav ilgtspējīga, ir skaidrs, ka Krieviju gaida ekonomiskā krīze. Un līdz ar ekonomisko krīzi gandrīz neizbēgami iestāsies arī politiskā krīze, un tā būs smaga un, ļoti iespējams, asiņaina.

Īsumā situāciju var raksturot šādi – Krievijas iedzīvotāji līdz šim bija noslēguši tādu kā nerakstītu vienošanos ar valdošo eliti: kamēr mūsu dzīves līmenis kāpj, tikmēr samierināmies ar mežonīgo korupciju, neefektīviem valsts pakalpojumiem un kliedzošām netaisnībām daudzās jomās.

Šī vienošanās eleganti darbojās sākot ar 2001.gadu, kad naftas (un līdz ar to arī gāzes) cenas sāka savu straujo augšupeju (Krievijas budžetā 70% ienākumus sastāda ienākumi no naftas un gāzes industrijām). Cena cēlās tik strauji, ka Krievija varēja ne tikai nodrošināt ik gadu būtisku ienākumu (algu) palielinājumu iedzīvotājiem, bet pat arī uzkrāt 500 miljardus dolāru stabilizācijas fondā. Pasaules ekonomiskās krīzes dēļ naftas cenas pieaugums apstājās un nav īpašu cerību, ka naftas cena nākotnē varētu būtiski sadārdzināties. Pēdējās ziņas par Ķīnas ekonomikas strauju atdzišanu drīzāk liecina, ka naftas cena varētu kristies. Krievijas valdība, par spīti šim faktam, turpināja un turpina izpildīt savu vienošanās daļu – algu un pensiju ikgadējo palielināšanu. Nu jau stabilizācijas fonda līdzekļi ir iztērēti un nākamā gada budžetā tas jau notiks nedaudz uz parāda (kuru reiz Krievija tik lepni atdeva, simboliski to iztēlojot kā atkratīšanos no Rietumu ietekmes).

Protams, ka ilgtermiņā šāda algu un pensiju palielināšana nav iespējama bez papildus ienākumiem, bet potenciālie ienākumu avoti  ir tikai divi - lielākas naftas un gāzes cenas (visai bezcerīgi) vai  ekonomikas izaugsme citos sektoros (mežonīgās korupcijas un neefektīvās valsts dēļ arī bezcerīgi).

Protams, Krievija varētu vēl vismaz 4-5 gadus dzīvot uz parāda, jo valsts ārējais parāds ir ļoti mazs. Bet tas būtu tikai veids kā atlikt problēmas līdz brīdim, kad tās kļūst neizturami lielas.

Otrs būtisks faktors ir arvien augošā neapmierinātība Krievijas iedzīvotāju vidū ar politisko varu. Krievijas domes vēlēšanu rezultāti ir tam vislabākais pierādījums. Tas nozīmē, ka pat pieaugošie ienākumi un masīvā propaganda masu medijos vairs nespēj mazināt iedzīvotājos neapmierinātību ar korupciju, netaisnību un sajūtu, ka valsts iet aizvien lielākas atpalicības virzienā.

Un to pastiprina citās valstīs notiekošie masu protesti (Arābu pavasaris, kustība „Okupē Volstrītu”).

Pašreizējās varas vienīgie ieroči pret iedzīvotāju neapmierinātību būs vairāk propogandas (bet pret to jau ir daļēja imunitāte) un aizvien stingrāki pasākumi opozīcijas ierobežošanai (šo procesu var novērot jau tagad). Bet „skrūvju pievilkšana” vienmēr izsauc arī lielāku un asāku pretreakciju.

Saliekot šo visu kopā ar krieviskās mentalitātes īpatnību atlikt nepatīkamās lietas, līdz kamēr stāvoklis ir pavisam dramatisks, un reālas opozīcijas neesamību (veicinās to, ka viss notiks stihiski), ir ļoti, ļoti liela iespēja, ka tuvāko 5-6 gadu laikā Krievijā notiks vardarbīga varas maiņa vai vismaz mēģinājumi to darīt. Un ar to saistītie politiskie satricinājumi būs milzīgi, tāpat kā negatīvais iespaids uz Krievijas ekonomiku. Labākajā gadījumā Krievija kļūs par demokrātiskāku valsti nekā tā ir tagad un tas būs viens no Latvijas ilgtermiņa ieguvumiem. Sliktāko variantu ir gana daudz.

Tāpēc Latvijas valdībai jau šodien  jāsāk gatavoties šādam notikumu pavērsienam. Kā vienmēr pārmaiņās būs gan zaudējumi, gan ieguvumi. Pareizā politika būtu rīkoties, lai samazinātu  zaudējumu iespēju un izspiest maksimālu labumu. Par to uzrakstīšu atsevišķu rakstu.