IR

Lai saprastu pašreiz notiekošo procesu Krievijā būtību, kas  vistiešākā veidā ietekmē arī notikumus Latvijas politikas dīķītī, ir jāatskatās pagātnē. Vienkāršoti vērtējot, pēc  Staļina nāves vara PSRS nonāca  tādu cilvēku rokās, kuriem trūka augstu ideālu un ideju, ko tālāk darīt ar valsti, tāpēc tika izvēlēts labklājības uzlabošanas ceļš. Partijas elite tiecās panākt Rietumus labklājības ziņā gan valsts mērogā, gan arī priekš sevis, radot savām vajadzībām padomju cilvēkiem ekskluzīvu preču piegādes un pakalpojumu sniegšanas tīklu. Ar laiku varu Komunistiskā partijā pārņēma pragmatiski cilvēki, kam komunistiskie ideāli kļuva ne tikai sekundāri, bet pat sāka kļūt par apgrūtinājumu. Kā paraugs un neaizsniedzams sapnis šiem cilvēkiem bija Rietumu sabiedriskā iekārta, kur var dzīvot greznībā atklāti.

Rietumi pamanīja šīs izmaiņas un pārpludināja partijas nomenklatūru ar dažādām antikomunistiskām idejām un koncepcijām.  Viena no šādām idejām bija doma par Eirāzijas Savienības izveidi, apvienojot PSRS ar Eiropu. Šī ideja PSRS nomenklatūras aprindās guva īpašus panākumus  un lielā mērā arī tās iespaidā padomju elite sāka gatavot PSRS sadalīšanu un valstiskās iekārtas maiņu no sociālistiskas uz kapitālistisku. Vladimirs Putins un t.s. Pēterburgas grupējums, kurš valda Kremlī, ir šīs idejas piekritēji  un tieši vadoties no tās Putins realizēja tādu politiku kādu realizē – kapitālistisku, uz Rietumiem vērstu, tomēr ar centieniem saglabāt kaut kādu Krievijas valstisko pašcieņu.

Krieviju un visu postpadomju telpu (arī Latviju) virzošās pamattendences (notikumi,kas nosaka lietu kārtību ļoti ilgu laiku uz priekšu un kuru sekas var mainīt tikai ar lielu piepūli) izveidojās 1980-o gadu beigās, 1990-o gadu sākumā, kad, paklausot vissliktākajiem no Rietumu padomiem, daļa PSRS komunistiskās partijas nomenklatūras darbinieku veica pāreju no sociālisma uz kapitālismu. Šī pāreja tika veikta jaunajām valstīm un to tautām vissliktākajā iespējamajā veidā. Naudas un cenu reformu rezultātā visi legāli iegūtie iedzīvotāju uzkrājumi tika iznīcināti, attiecīgi vairumam padomju cilvēku ne tikai nebija līdzekļu, lai piedalītos privatizācijā, bet viņiem bija grūtības ar iztikas līdzekļiem, kādēļ vairums no tiem savus privatizācijas sertifikātus vienkārši pārdeva. Privatizācijas rezultātā īpašumus ieguva un par pēcpadomju jaunkapitālistiem kļuva cilvēki ar labiem sakariem (bieži vien blēža tipa cilvēki) un tie, kam bija reāla nauda, tas ir krimināli elementi un partijas funkcionāri un tiem tuvu stāvošas personas.  Citiem vārdiem sakot, pārejas rezultātā postpadomju telpā izveidojās kriminālas dabas varas elites, kas sākumā cīnījās savā starpā par iespēju prihvatizēt valsts īpašumus, pēc tam par ietekmes sfērām, bet vēl pēc tam par iespēju pārdoties un kalpot ārvalstu „investoriem”.

Par cik jaunizveidotā elite savā būtībā bija krimināla, tā nebija spējīga ne uz ko citu kā tikai pirkt un pārdot, kopēt Rietumu analogus, pārvaldīt un uzraudzīt, bet radīt kaut ko patiešām savu, radīt kaut ko jaunu viņi nebija spējīgi un tādas spējas arī zuda vai mazinājās visur, kur tie sāka kaut ko vadīt. To izmantoja Rietumi un pamazām un pakāpeniski spiedās iekšā visā postpadomju telpā, pārpērkot vērtīgākos uzņēmumus, ieviešot sev vēlamas vērtības, atbalstot sev vēlamus politiķus un lobējot sev vēlamus likumus. Rietumi ideoloģiski, ekonomiski, informatīvi un metodoloģiski okupēja visu postpadomju telpu.

Ja Latvijā šis process bija salīdzinoši  mazāk smags dēļ latviešu emocionālā pacēluma par neatkarības atgūšanu, neatkarīgās Latvijas ideāliem un vēsturiskās pieredzes, tad Krievijā nospiedošs iedzīvotāju vairākums smagi vīlās veiktajās reformās un reformatoros jau pirmo divu gadu laikā. Jaunie liberāļi ļoti īsā laikā noveda Krieviju līdz kliņķim un pie varas toreizējam Krievijas prezidentam Borisam Jeļcinam palīdzēja noturēties sākumā Rietumu akceptēts bruņots apvērsums, bet pēc tam manipulācijas, PR tehnoloģijas un jauno liberāļu nomaiņa ar tautas vairākumam mazāk derdzīgiem kadriem.  Bet tas stāvokli valstī neuzlaboja, bet tikai mazliet stabilizēja, un Krievijas pietiekami straujā lejupslīde turpinājās. Stāvoklis mainījās līdz ar Borisa Jeļcina atkāpšanos un Vladimira Putinu nākšanas pie varas.

Putins izmantoja stingru imperiālistisku politisko retoriku, nekautrējās izmantot PSRS iestrādnes un atjaunoja gan spēcīgu Krievijas centrālo varu, tādējādi novēršot tūlītēju Krievijas sabrukumu. Tomēr ar to arī Putina sasniegumi Krievijas labā beidzas, viņš savaldīja kriminālo Krievijas eliti, lai tā neaprij valsti uzreiz, bet viņš to nepārveidoja un nenomainīja, lai uzsāktu Krievijas reālu atjaunošanos. Turpmāko divpadsmit Putina valdīšanas gadu laikā Krievijas kriminālā elite grauza Krievijas valstiskumu lēnām un uzmanīgi, Krievija turpināja un turpina slīdēt pretī bezdibenim, bet tikai lēnā tempā.

Uz doto brīdi ir skaidrs, ka, ja Krievijā netiks veiktas visu iedzīvotāju atbalstītas sociālas, tehniskas un valstiskas reformas, tad Krievija bez ārēju spēku līdzdalības var sabrukt un sadalīties jau 2017.gadā. Bet ar reformu veikšanu ir nopietnas problēmas, jo vairums Krievijas iedzīvotāju atbalsta sociālistisku un komunistisku valstisku iekārtu, bet tas nav pieņemams ne Pēterburgas grupējumam ar Putinu priekšgalā, ne Krievijas kriminālajai elitei, ne ES, ne ASV un ne starptautiskajiem oligarhiem.  Tāpēc Rietumos  ir pieņemts cits lēmums – reformēt Krieviju tā, lai tās iedzīvotājus vēlreiz pamatīgi aplaupītu un sadalītu Krieviju vairākās mazās valstiņās. Un te Rietumiem radās vēl viena problēma – Vladimirs Putins ar savu Pēterburgas grupējumu, kas joprojām sapņo ievest Krieviju Eiropā un atsakās veikt jaunieplānotās reformas.  Sākumā Putinam pieklājīgi palūdza aiziet, viņš nepaklausīja. Tad Krievijas prezidentam Dmitrijam Medvedjevam tika palūgts aizvākt Putinu un veikt šāda tipa reformas.  Rietumiem par lielu pārsteigumu Medvedjevs atteicās, nelīdzēja arī visdažādākie mēģinājumi radīt konfliktu starp Putinu un Medvedjevu. Tāpēc kā nākamais līdzeklis tiek izmantots Krievijas kriminālās varas elites sašķelšana, lai ar vienas – paklausīgākās un nelietīgākās šīs elites daļas palīdzību veiktu apvērsumu Krievijā un tad veiktu iecerētās reformas.

Krievijas kriminālā varas elite ir Rietumu orientēta. Putins divpadsmit gadus ved viņus uz Eiropu. Viņiem nauda ir Rietumos, īpašumi Rietumos, bērni mācās Rietumos un paši jūtas kā rietumnieki, tāpēc, ja viņu dievinātie Rietumi saka, ka Putinam ir jāaiziet un, ja Putins pats aiziet negrib, tad viņiem nekas cits neatliek kā viņam palīdzēt, jo viņi dievina Rietumu vērtības, labu dzīvi un visvairāk savus salaupītos īpašumus.

Tātad – vai Krievijas iedzīvotājiem ir pamats būt sašutušiem par valsts varas pārstāvjiem ar Putinu un vienoto Krieviju priekšgalā? Jā, jo viņu valdīšanas laikā situācija Krievijā turpina pasliktināties bez cerībām uz uzlabojumiem un ir skaidrs, ka Putina pārliecinošā, skarbā retorika pa liela ir bijusi un ir tikai tukši vārdi.

 .........................