IR

Kultūra (latviski - kārtība) ir visām sabiedrībām piemērojama kvalitatīva pazīme, tomēr tās veidu nosaka konkrētās valsts ģeogrāfiskie, vēsturiskie, saimnieciskajiem un citi apstākļi. Līdz ar to kultūras konkrētās izpausmes (formas) dažādās valstīs atšķiras, tāpat kā zemnieka saimniecības iekārtojums un darba organizācija atšķiras, piemēram, no zvejnieka vai amatnieka saimniecības.

Kultūra ir vienots veselums, sākot no abstraktākajiem mākslas un reliģijas slāņiem, līdz pat sadzīviskiem paradumiem. Ideālā gadījumā dažādu kultūras parādību savstarpējās attiecības raksturo līdzekļu pakārtotība mērķiem un saskanīgu izteiksmes formu izvēle. Ja šie principi netiek ievēroti, tad kādā no sabiedrības dzīves jomām veidojas nekārtība. Sadzīviskā līmenī tas varētu izpausties kā mēģinājums izmest tīklus kartupeļu laukā (mērķu un līdzekļu neatbilstība), bet mākslā un arhitektūrā - kā mošejas ierīkošana Zilajā kalnā (kultūras formu nesavienojamība).

Šajā sakarā imigrācija rada problēmas, jo iebraucējiem pierastā kārtība atšķiras no jaunās mītnes zemes kārtības. Ja radniecīgu kultūru gadījumā ir iespējama vismaz mierīga līdzāspastāvēšana, tad lielāku atšķirību gadījumā citas kultūras izpausmes neizbēgami (un pamatoti) tiek uztvertas kā apdraudējums pierastajai kultūras telpai, izraisot dažāda mēroga konfliktus. Bet gan vienā, gan otrā gadījumā tiek sarauta sabiedrības vienotā struktūra, veidojot vairākas kopienas, kas galu galā kavē valsts attīstību.

Latvijai ir zināma pieredze padomju laikā iepludināto imigrantu sakarā. Pasaules kontekstā slāvu kultūras ir radniecīgas latviešu (baltu) kultūrai, tomēr pat šajā gadījumā ir domstarpības gan kultūras vispārīgākajos slāņos, gan tīri sadzīviskā līmenī. Daļa imigrantu ir salīdzinoši veiksmīgi iekļāvušies latviskajā sabiedrībā, bet tāpat nevar noliegt, ka daļa to tā arī nav spējusi.

Ņemot vērā, ka integrācijas problēmas mēdz rasties pat ar kaimiņvalstu iedzīvotājiem, jāsecina, ka imigrācija no pilnīgi atšķirīgu kultūru zemēm izraisa daudz dziļākus sociālus konfliktus. Tāpēc mēģinājums iekļaut latviskā vidē ieceļotāju no Āfrikas atbilst mēģinājumam iestādīt palmu uz aisberga vai uzbūvēt tuksnesī māju no sniega klučiem. Ne jau tāpēc, ka afrikānis ir labāks vai sliktāks par latvieti, bet tāpēc, ka afrikāņa iekšējā pasaule atbilst Āfrikas, nevis Latvijas ārējai videi.

Politikas veidotāju liekulīgo attieksmi uzskatāmi nodemonstrēja Norvēģijas notikumi. No vienas puses partijas radīja vidi, kurā konfliktē pilnīgi atšķirīgas kultūras, no otras puses, nevēlas uzņemties nekādu atbildību par savas rīcības sekām. Jebkurai sabiedrībai ir iekšējs aizsardzības mehānisms, kura mērķis ir saglabāt savas kultūras izpausmes telpu. Tas ir tikpat dabiski, kā tiesību teorijā plaši atzītā personas privātīpašuma, privātās dzīves un mājokļa neaizskaramība. Atkarībā no konkrētā indivīda kultūras līmeņa un apdraudējuma lieluma, aizsardzības līdzekļi var būt dažādi - sākot ar nosvērtu diskusiju un beidzot ar pilnīgi nekontrolētu vardarbību.

Tā kā imigrācija ir visaptverošs sociāls process, tā atspoguļojas visos sabiedrības slāņos. Kamēr inteliģence skaidro un raksta petīcijas, skūtgalvis pēc trešā alus iet un nozilina kādu svešāda paskata tūristu, kam ar imigrācijas politiku mazs sakars. Lai arī šāda rīcība nav attaisnojama, tā tomēr ir ārkārtīgi viegli paredzama un neizbēgama. Kā to raksturojis viens no latviešu nacionālisma pamatlicējiem A.Bergs - saule nav vainīga, ka tā atspīd arī peļķē.

Migrācija no ētiskā viedokļa

Tradicionālajās vērtību sistēmās par vienīgo dabisko iztikas avotu tiek atzīts darbs. Mēģinājums piesavināties sev vairāk, kā nopelnīts godīgā darbā netiek attaisnots, jo tas nozīmē paņemt citam pienākošos daļu. Šī atziņa diezgan skaidri norāda uz imigrantu izmantošanas neētisko dabu. Nav noliedzams, ka viesstrādnieku aicināšanas patiesais mērķis ir palielināt savu labklājību uz citu darba rēķina, nevis uzlabot imigrantu dzīves apstākļus (kas gan liedz palīdzēt trūkumcietējiem to dzimtenē?). Tātad viesstrādniekus uzaicinošās valsts motivācija ir acīmredzami neētiska.

Un kā tad ar pašu iebraucēju rīcības ētiskumu? Imigranti savu izvēli parasti skaidro piesaucot tiesības uz dzīvību un brīvību (politisko bēgļu gadījumā) vai tiesības uz cilvēka cienīgu dzīvi (ekonomisko migrantu gadījumā). Jāpiekrīt, ka dzīvības apdraudējums politiskas vajāšanas rezultātā ir pietiekams arguments, lai morāli attaisnotu bēgļu izvēli uz vajāšanas laiku pamest savu zemi.

Savādāk ir ar ekonomiskajiem bēgļiem - cilvēka tiesības nav apskatāmas atrauti no pienākumiem, un pastāv tikai kā pienākumu īstenošanas līdzeklis vai rezultāts. Tieši tāpēc migrantiem ir tiesības uz tādu labklājību, kādu tie nopelnījuši, pildot savus saimnieciskos pienākumus dzimtenē. Vēlme dzīvot labāk ir dabiska, bet nedabiska ir vēlme to darīt uz citu darba rēķina. Ekonomiskie migranti patiesībā mēģina ielekt gatavā labklājības sistēmā, kuras veidošanā tie nav piedalījušies, vienlaikus izvairoties no pienākuma strādāt, lai uzlabotu dzīvi savā zemē.

Tā nu sanāk, ka imigrācijas politika ir abpusēji liekulīga, jo uzņemošā valsts mēģina iedzīvoties uz imigrantu rēķina, bet tie - uz valsts rēķina. Zaudē visas iesaistītās puses. Imigrantu dzimtene zaudē cilvēkus, kas varētu veikt reformas un uzlabot dzīves apstākļus (piemēram, Latvijā emigrācija ir tvaika ventilis, kas tā arī nav ļāvis sasniegt pietiekamu spiedienu nepieciešamajām politiskajām pārmaiņām). Uzņemošā valsts iegūst atsvešinātu vai pat naidīgu iedzīvotāju grupu, kas nereti ļaunprātīgi izmanto sociālās aizsardzības sistēmas nepilnības. Paši migranti nonāk sev svešā vidē, kur tos uzver kā apdraudējumu vietējai kultūrai un labklājībai.

Noslēgumam

Latvijas attīstības stratēģijā pirms kāda laika tika ierakstīts skaists vadmotīvs - cilvēks centrā. Ja jau mērķis ir cilvēka labklājība, tad būtu jārūpējas, lai darbs ir tur, kur dzīvo cilvēki, nevis cilvēki jādeportē uz vietu, kur ir darbs, izraujot tos no dzimtas mājām, ģimenēm un draugu loka. Valsts ārpolitikas sakarā tas nozīmētu nevis imigrācijas veicināšanu, bet gan vietējās ekonomikas apmērus pāraugušo uzņēmumu ieguldījumus ārvalstīs, kur ir brīvs darbaspēks. Savukārt kareivīgajiem migrantu tiesību aizstāvjiem būtu jābrauc būvēt skolas, ceļus un slimnīcas ekonomisko bēgļu dzimtenē, nevis jāmēģina ģenētiski modificēt latviešu kultūru, radot skrienošus kartupeļus vai latviski runājošu palmu.