IR

Ko tad tādu īpašu pateica „Nekā personīga”. It kā jau nekā sevišķa – to ko jau zinājām, to , ka „integrācija” nav notikusi, bet gājusi pretējā virzienā. Uz divkopienu valsti. Uz tādu valsti, kur latvieši savā vienīgajā Tēvzemē vairs nav nācija, kas pašnoteikšanās ceļā to izveidoja, bet ir tikai viena no etniskajām grupām. Un kam nu atkal jācīnās par vietu zem saules.

Raidījumā īsi un konkrēti pateica, ka to kas saprot, ka Latviju 1940.g. okupēja paliek aizvien mazāk, krievu valodas lietošana paplašinās, krievu skolās Latvijas vēsturi māca pēc Krievijas grāmatām, krievi konsolidējas ap Maskavas, ne Latvijas idejām. Un nešķeļas, un „nešauj sev kājā”, kā mācītie politologi cerēja.

Pateica arī ko tad vēlas krievu kopiena – mainīt valsts valodu, atcelt visus ierobežojumus pilsonībai, neatzīt latviešu nācijas pašnoteikšanās faktu, bet sākt valsts vēsturi ar 1991.g. Nu uz mata kā „Interfrontei” Tikai nu krievu prasībām cits svars – prasa pilsoņi, kam tā kā vajadzētu būt lojāliem 1918.g. LR. Bet nav.

Un prasa akurāt to, ko mēs līdz šim esam uzskatījuši par izcīnītu, sev piederošu un neatdodamu, savu Latvijas valsti. Bet krievi grib um prasa. Nedosim. Kas tālāk. Dialogs? Bet nav te redzams pamats dialogam, nostādnes ir diametrāli pretējas. Ar interfronti arī nekāds dialogs nebija iespējams.

Kā raidījumā saka; nokavēts. Ļoti nokavēts. Nogulēts. Nesaka raidījums, vai vispār varēja ko darīt. Droši vien, ka ne. Var jau par to strīdēties. Bet jēga? Bet fabricēt nereālus integrācijas plānus un un apdullināt tautas apziņu, ka esam jau integrējušies, vēl tik astītes... Tas nu tagad smagi atmaksāsies. 

Daudzi latvieši neko ļaunu nesaskata, ja SC paņemtu valdībā. Partiju, kura faktiski neatzīst valsti kurā darbojas! Jebkurā citā valstī, kas tāds būtu neiedomājams. Latvijā nekāda vaina.Valstiskā, pilsoniskā apziņa vāja. Demokrātiska sapratne vāja. Lūk, nevajadzēja celt integrācijas gaisa pilis, bet reāli izglītot tautu.

Referendums. Problēma tā pati. Tauta, sevišķi lauku cilvēki, tā arī neko lāgā nesaprot. Jo līdz šim ir pūsts un klārēts, ka Latvijā nacionālo problēmu neesot, un te, bāc, referendums. Nu, protams, neviens krieviski negribēs runāt; kas tiem krieviem uznācis? Atbild, ka viss jau kārtībā nekas nemainīsies nemaz krievi tās balsis nesavāks. Nu tad var nemaz neiet? Nēē, jāiet, jāparāda attieksme. Labi, ja parādīsim, kas tad būs? Nūū, nekas, dzīvosim tāpat kā agrāk. Ā, nu ko tad tur, ja nekas nekādā veidā nemainās, tad ja iznāks , varbūt aizies ar.

Es te ar nolūku sabiezinu krāsas, bet pa lielam tā arī ir. Ko gan var gaidīt no cilvēkiem, kam politika nav dienaskārtības pirmais punkts (normāls stāvoklis), un kuri baroti ar meliem?

Jācer, ka tie , sabiedrībā pazīstamie cilvēki, kuri aicinās tautu doties uz referendumu ņems vērā to, ka tautai visu laiku ir pūstas pīlītes un nebūs bezcerīgi „politkorekti”, bet runās taisnu valodu un neaizplīvuros patiesību.

Kā to mēģina darīt „Nekā personīga”. Un cerams, turpinās darīt.Protams, līdz šim patiesības vēl ir maz un tā pati klusa un neuzkrītoša. Bet parādās, ik pa laikam, ik pa gaismas stariņam tumsā. Varbūt tā arī labāk, jo tiem, kas 20 gadus dzīvojuši tumsā, pēkšņa un spiilgta gaisma radītu šoku.

Ja nepazaudēsim, pagaidām vēl tumsā, savu valsti, tad vēl pēc 20 gadiem būsim tikuši ārā no tuksneša un gaismā. Ja turpināsim runāt patiesību un tikai, bez personīgā.

Priecē, jau piemēram tas, ka šogad vairs īpaši nedzirdējām lišķīgās runas par aktīvo krievu līdzdalību barikādēs. Mazs, bet nozīmīgs solis uz priekšu.