IR

Kundze izsmejošā tonī paziņo, ka krievu valodu es noteikti protot, un pieprasa, lai beidzu izlikties un sāku runāt! Kad mēģinu iebilst, man nākas noklausīties, ka latviešu valoda tāpat nevienam neesot un nebūšot vajadzīga, toties krievu valoda, lūk, esot starptautiska un tā jāapgūst visiem. Man tas būšot smadzeņu treniņš un nākšot tikai par labu. Es ieminos, ka protu angļu valodu un esmu mācījusies vēl arī citas. Tas dāmu sanikno vēl vairāk.

Ja reiz man nepatīkot runāt krieviski, lai tad es braucot uz Angliju vai Īriju, kur mani tautieši jau esot priekšā plašā pulkā.

Saprotot, ka šajā diskusijā nav iespējams uzvarēt, pārtraucu komunikāciju, aizeju uz otru pieturas galu un gaidu transportu tur. Sieviete pa gabalu turpina kliegt un lamā mani tā, ka skan visa iela. Pēdējais, ko dzirdu pirms iekāpšanas autobusā, ir viņas draudi, ka drīz atnākšot ķīnieši un tad mēs gan redzēšot!

Kāds varbūt teiks, ka šis ir viens, nejaušs starpgadījums, taču man ar nožēlošanu jāsaka – nē. Vecmīlgrāvī un arī citur Rīgā tā diemžēl ir ikdienas realitāte. Līdzīgas situācijas ir bijušas arī iepriekš. Gan pastā, gan poliklīnika, namu pārvaldē, sabiedriskajā transportā. Nemaz nerunājot par to, ka visur skan krievu valoda, pārdevējas un citi darbinieki vienmēr runā krieviski, iepērkoties Vecmīlgrāvja Rimi, esmu dzirdējusi naidpilnus izsaucienus par „latišskij sobačij jazik” (latviešu suņu valoda – krievu val.). Reiz pat bija gadījums, kad neapdomīgi auto salonā atstājot mazu Latvijas karodziņu, nākamajā rītā stikla tīrītājus atradu nolauztus un mētājamies katru savā ielas galā. Protams, nevaru pierādīt, ka tas notika tieši karodziņa dēļ, taču esmu gandrīz pilnīgi droša, ka tā, jo Vecmīlgrāvī pieņemts auto izvietot Krievijas karogus. Latviešiem jāpieraujas vairākuma priekšā.

Tā mēs dzīvojam. Jaungada runās mūs aicina dzīvot draudzīgi un cienīt nacionālās minoritātes. Bet, ko darīt, ja minoritāte īstenībā daudzviet sen kļuvusi par mažoritāti un pati itin nemaz negrasās cienīt tā saucamo titulnāciju, ne arī dzīvot ar to draudzīgi?

Ko darīt, ja „draudzība” iespējama vienīgi atsakoties no savas valodas, simboliem un neiebilstot pret apvainojumiem, kas diendienā seko cits citam ik uz soļa?

Draugi un radi, piemēram, no Kuldīgas un Valmieras saka: „Nu, ko Tu ņemies! Liecies mierā!”. Viņi nesaprot, jo viņus pieturā nelamā par to, ka atļāvušies runāt latviski. Viņiem, atgriežoties mājās, nav jāpaslēpj Latvijas karodziņš un veikalā nav jāklausās, ka latviešu valoda ir suņu valoda, kas ne sū... nav vērta. Vārdu sakot – viņiem diendienā neliek justies pazemotiem un bezspēcīgiem. Ieteiksiet pārcelties uz dzīvi citur? Bet, kā tas mainīs situāciju kopumā? Viss turpināsies tāpat. Teiksiet, ka visu glābs paaudžu maiņa? Nezinu gan. Dāmai, kas pieturā mani šorīt izlamāja, droši vien ir bērni, kas piemēru ņēmuši no vecākiem. 

Šo tēmu varētu turpināt vēl un vēl, bet galvenais jautājums ir – ko darīt un kā dzīvot tālāk?Piekāpties un tādējādi būt „pa draugam”, turēties pretī un nepārtraukti bojāt noskaņojumu?

Bet, vai nevajadzētu būt tā, ka tie, kas ir lielāki/pasaulē vairākumā (krievu nācija), augstsirdīgi rūpējas par mazākajiem (piemēram, latviešiem), nevis cenšas tos sabradāt, jo tādi sīkaļas šušariņi tāpat nekam nav derīgi!? Šķiet, arī daļa latviešu tā patiešām jūtas, sirgst ar Stokholmas sindromu un tāpēc gadu desmitiem ļāvuši un aizvien ļauj kāpt sev uz galvas? Kamēr tā turpināsies, tantes autobusu pieturās mūs lamās un nebeigs atgādināt, cik bezjēdzīgai tautelei piederam. Tā, ka, cienījamie tautas brāļi (un arī māsas, protams), saņemieties, atrodiet un sastellējiet vietā savu mugurkaulu! Tad arī autobusu pieturu tantes sapratīs, ka ar mums ir jārēķinās! Jo zināms taču, ka slīcēju glābšana lielākoties ir pašu slīcēju rokās.