Esmu precējusies ar čehu. Mums bērnu vēl nav, bet esmu daudz domājusi par to, kāda būs mūsu ģimene un cik valodās runās mūsu bērni.
Lai labāk izprastu visus jautājumus, ar ko man mums būs jāsaskaras, audzinot bērnus divās valodas, esmu iesaistījusies interneta domubiedru grupā par bilingvālajām ģimenēm. Un izrādās, šis jautājums nav tik vienkāršs. Ir jābūt zināšanām, lai izaudzinātu bērnu, kas runā abu vecāku valodās. Piemēram, ja mazais rāda uz burkānu un saka „burkāns”, tad jāsaka „jā, burkāns”, bet jānosauc tas arī otrā valodā. Vēl es esmu dzirdējusi par to, ka katrs vecāks runā ar bērnu tikai savā dzimtajā valodā, bērnam arī ir jāatbild tajā valodā, kurā ar viņu runā. Laba iespēja esot paņemt uz dažām stundām nedēļā auklīti, kas runā tajā valodā, kuru vēlas iemācīt. Šī ideja man personīgi īpaši patika, jo, dzīvojot Čehijā, bērnam būs vēl kāda vide, kurā dzirdēt latviešu valodu.
Un tagad es lasu rakstus dažādos Latvijas medijos par pāriešanu uz latviešu valodu visos valsts bērnudārzos. Es to atbalstu. Bet man rodas vairāki jautājumi. Pirmais un laikam svarīgākais ir – kāpēc nekur nav izteikusies neviena jauktā ģimene? Piemēram, latviešu/krievu? Viņi šo jautājumu varētu ļoti labi izskaidrot tiem krievu tautības vecākiem, kuri ir nobažījušies par to, ka latviešu valoda tik mazā vecumā var atstāt sliktu/graujošu/kaitīgu iedarbību uz viņu bērnu veselību/psihi un nacionālo piederību. Visvairāk šie vecāki laikam baidās no tā, ka viņu mazais bērns atnāks mājās un pēkšņi sāks runāt latviski un viņi ne vārda nesapratīs. Tāpēc es aicinu dalīties pieredzē visas tās jauktās ģimenes, kurās viens vecāks ir latvietis un otrs krievs. Es pazīstu vienu tādu ģimeni – mana draudzene brīvi runā abās valodās. Neesmu viņas
vecākiem jautājusi, kāds bija posms, kad viņa tikai mācījās runāt. Es uzskatu arī, ka pie jaunā projekta izstrādes noteikti vajadzētu ņemt vērā šo ģimeņu pieredzi. Un vispār – vai kāds ir apkopojis informāciju, cik Latvijā ir šādu ģimeņu?
Katrā ziņā krievu tautības vecākiem ir jāizskaidro, kas notiks ar viņu bērniem. Ka viņi nekļūs par latviešiem, bet runās abās valodās. Iedomājos nepieredzējušu, bet mazliet karstasinīgu krievu tautības māmiņu, kas nezin ne vārda latviski. Viņas mazais puisēns atvests no bērnudārza, rāda uz burkānu un skaidrā latviešu valodā saka „bulkāns”. Viņa apmulst un atbild „Hет, морковь!” Māmiņa tik ilgi atkārto savu, līdz bērns saprot, ka mājās vai nu nedrīkst pieminēt, ko bērnudārzā iemācījies vai vispār labāk nevērt vaļā muti, lai kaut ko nepateiktunepareizi.
Otrs jautājums ir par to, ko mācīt latviešu bērnu dārzos. Ideja par to, ka būtu jāpiemērojas krievu kultūrai man šķiet absurda. Kad mans bērns, šeit Čehijā, ies bērnudārzā, neviens man nejautās vai es gadījumā nevēlos, lai viņam māca japāņu, krievu vai amerikāņu tautas dziesmas. Skaidrs, ka viņš apgūs čehu kultūru. Jo tā ir zeme, kurā es dzīvoju. Mājās es savam bērnam varēšu dziedāt dziesmas latviski un biežāk aizbraukt uz Latviju, lai parādītu, kas tur interesants atrodams. Un tāda pati ir izeja arī krievu ģimenēm – neviens viņiem neliedz savus mazos sūtīt krievu tautības pulciņos un bēbīšu skoliņās, kas kopj viņu kultūru. Tādi, starp citu, darbojas visās pasaules valstīs.
Nobeidzot šo blogu, es domāju, ka kaut kāda informācija krievu tautības vecākiem tomēr ir jāsniedz. Kaut vai bukleta formā par galvenajiem jautājumiem, kā rīkoties. Un tajā noteikti jāiekļauj divvalodīgo ģimeņu pieredze.