IR

"Ināra, mums nebūs lemts šodien satikties," 2011.gada 23.jūlijā es piezvanīju Inārai Mūrniecei, Latvijas Avīzes žurnālistei, uz mobilo pēc neveiksmīgā mēģinājuma reģistrēties, lai piedalītos svinīgajā partijas "Visu Latvijai!" un Apvienības "Tēvzemei un Brīvībai/LNNK" apvienošanās kongresā Māmuļā.  

* * *

- Es steidzos, Ludmila, un tiešām nevaru šobrīd runāt, bet, lūdzu, pastāstiet, - kas ir noticis? - man radās sajūta, ka Ināra bija apstājusies ārpus laika un telpas, lai uzklausītu mani.

- Ināra, es nevaru reģistrēties. Manis nav sarakstā. Es neesmu uzņemta partijā "Visu Latvijai!". Un es dodos projām, - tobrīd, aizvērtām acīm, šķiet neapzināti apstājoties Arhitektu ielas vidū un neviļus aizsprostojot transporta kustību, es klusiņām raudāju.

- Ludmila, lūdzu, nomierinieties. Atgriezieties atpakaļ un reģistrējieties kā "viesis". Kāvējos, bet mēs satiksimies zālē, - Ināras balss tembrs neparedzēja nepiekrišanu.

- Kādēļ? - tomēr spītīgi apvaicājos.

- Manis dēļ! Manis dēļ, Ludmila. Tāpēc, ka es jūs lūdzu, - mūsu sarunā bija iestājies klusums.

- Labi, - un mēs vienlaikus pārtraucām sarunu. 

* * *

Gudri ļaudis jau sen ir secinājuši, ka nevienam nekad nav lemts otrreiz iekāpt tajā pašā upē.  

Un tomēr es atgriezos, lai atkal nostātos pie Māmuļas galvenās ieejas. Ināras dēļ. 

Tajā brīdī viss pēkšņi izskatījās savādāk: Māmuļas ēka - draudīgi monumentāla; es pati pēkšņi sliktāk redzu, acis aizmiglojušās, un visa krāsainā pasaule nobālējusi; un vēl es slikti dzirdu - skaņas kļuvušas pieklusinātākas, šķiet, ka tās nāk no attālumā; man salst un karstajā jūlija dienā es tinos vieglajā zīda šallē, lai sasildītos.

Stress pieņēmās spēkā un ārdīja nost manu organismu. 

Tomēr vilcināties vairs nevarēja.

Ināras dēļ! - es saņēmos un šķērsoju Māmuļas ieejas slieksni. 

* * *

Greznais foajē bija tukšs. Tikai daži cilvēki sarunājās savā nodabā. Bet, tur, augšā svinīgais pasākums jau ritēja pilnā sparā!

Toties darbinieki bija savās vietās, un es nogriezos pa labi, lai atkārtoti mēģinātu reģistrēties.

- Godātā Sočņevas kundze! Prieks jūs atkal redzēt, mēs esam visu noskaidrojuši: jūs esat uzņemta partijā Visu Latvijai! Tomēr bija par maz laika, lai nokārtotu visas formalitātes, - jaunie cilvēki man sirsnīgi uzsmaidīja. 

(Tas tiesa. Izšķirošā saruna VL! frakcijā notika 2011.gada 10.jūlijā. Tā nebija viegla. Nu, bet tas ir cits stāsts. Tad vēl bija nepieciešams laiks pārdomām: gan Visu Latvijai!, gan man pašai. Lai ar sirds un dvēseles pārliecību teiktu: Jā!) 

- Lūdzu esiet tik laipna un reģistrējieties kā "viesis". Cienītā Sočņevas kundze, lūdzu nāciet pie šī galdiņa, - darbinieki centās sniegt man norādījumus: "Lūk, šeit, lūdzu!" 

* * *

Man tobrīd tā trīcēja rokas, ka es uzreiz nespēju aizpildīt ailīti anketā.

Tad neviļus ieraudzīju skaistas mapītes: "Vai drīkst paņemt mapīti?"- laipni apvaicājos.

- Piedodiet, kundze. Bet tās domātas tikai reģistrētiem dalībniekiem, - darbiniece bija patiesi apjukusi.

- Bet, protams, lūdzu, ņemiet, - laipnā kundze man uzsmaidīja.

- Nē. Paldies, nē... - es papurināju galvu. 

* * *

Nu, ko, atkāpšanās tilti nodedzināti. Uz augšu, uz Lielo zāli!