IR

"Ko darīt tēvam, kura šķirtā sieva bieži neļauj tikties tēvam ar dēlu. Šķirti viņi jau ir daudzus gadus, tomēr attiecības neuzlabojas. Pats tēvs baidās vērsties pēc palīdzības, nezinot pie kā konkrēti un kādā veidā, jo bijusī sieva viņam draud, ka pieteikšot bāriņtiesai par nezin ko. Klāt nāk bailes, ka tiesas un bāriņtiesas vienmēr pieņem lēmumus mātēm par labu." 

Jautājums par audžuģimenēm, pabalstiem un iespējām vienmēr ir bijis aktuāls. Esam cīnījušies par lielāku finansējumu, labvēlīgākiem apstākļiem, konsultācijām un palīdzību, ko sniedz gan valsts, gan konkrētas pašvaldības. Mūsu misija ir palīdzēt un rūpēties par bērniem, kas veido mūsu nākotnes pamatus.

Šodien, kad logā iespīd pavasarīgi saules stari, tās iedvesmoti varam patiešām katrs sev atzīt, ka esam tie, kas veido un ietekmē pasauli mums apkārt un tikai no mums ir atkarīgs kā dzīvosim, kā veidosim mūsu novadu uz priekšu.

Pirms trīs gadiem Saeima nolēma, ka septembra otrajā svētdienā Latvijā ir atzīmējama Tēva diena. Kaut neesmu pret šiem svētkiem kā tādiem un negrasos aicināt citus tos nesvinēt vispār, tie nav kļuvuši par maniem svētkiem. Jau sākotnēji, vēl pirms tika „oficiāli atļauts” svinēt Tēva dienu un varasvīri (šķiet, pārāk nenopūloties ar pārdomām) norādīja uz datumu, kad Latvijā pienāktos svinēt šo dienu, es iebildu gan pret Tēva dienas ieviešanas pamatojumu, gan arī svinēšanai izvēlēto datumu. Joprojām uzskatu, ka nav vienalga, kad un kāpēc būtu jāsvin šie svētki, un kādai ir jābūt šo svētku identitātei.

Sociālo dienestu ikdiena ir ļoti saspringta. Tiem jāizzina iedzīvotāju sociālais stāvoklis, iemesli un jāmeklē iespējamā palīdzība, tomēr nereti iedzīvotājiem svarīgākais aspekts ir sociālo darbinieku prasme uzklausīt un saprast, veltīt laiku arī reālajai ikdienai un notikušajām likstām.

Jelgavas novadam strauji attīstoties, sociālajiem dienestiem jāpievērš pastiprināta uzmanība arī mazturīgajiem iedzīvotājiem.

Neskatoties uz to, ka dzimstība Latvijā samazinās, bērnu brends (ar to es nedomāju kaut kādu preču zīmi, logo un sloganu) vēl ir pietiekami spēcīgs, kaut arī neskaidrs. Spēcīgs, jo daudzus cilvēkus spēj uzrunāt un cilvēki vēlas bērnus, pat neskatoties uz to, ka liela daļa līdzcilvēku tos uztver vien kā nevajadzīgu apgrūtinājumu, draudu personīgajai labklājībai, mobilitātei u.tml. Neskaidrs, jo ilgi nedomājot un ikvienam saprotami nosaukt iemeslus, kāpēc vēlas bērnus, kam un kāpēc tos vajadzētu, kāda no tiem jēga un labums, spēs tikai retais.

Vai varat iedomāties, ko cilvēki Latvijā, aptuveni 20`000 vienībās ik gadu, vēlētos iegādāties (daži pat atkārtoti) laikā, kad par preci vai pakalpojumu pārsvarā tiek runāts kā par nelaimju cēloni, kaut ko nesamērīgi dārgu un nebeidzamas problēmas radošu, tiek saņemtas neskaitāmas sūdzības un negatīvas atsauksmes par garantijas un pēcgarantijas servisu, un no tā nodrošinātāja tiek pieprasīta naudas kompensācija? Protams, runa ir par bērniem.

Visticamāk, mēs jau esam tikušies. Tu labi zini, ka skopais maksā divreiz, un laiku pa laikam Tev ir izdevies vienkārši izcili iegrābties.

Kad piedzima meitiņa, kaimiņiene – sirma kundzīte, kas pārdzīvojusi karu un izsūtīšanu uz Sibīriju -, uzdāvināja mūsu ģimenītei 5 latus. Nevis banknoti vai naudu, bet gan Ulmaņlaika sudraba monētu. Saprotu, ka daudzi tūlīt iesauksies: „Ahā, tomēr naudu!”, taču mēs ģimenē to nekad neesam uztvēruši tā. Es pat nezinu, kāda ir tās vērtība, ja vēlētos to pārdot vai ieķīlāt lombardā. Lai vai cik finansiāli grūti laiki ģimenei arī nebūtu bijuši (un ticiet, ir bijuši pat ļoti grūti) un varētu vēl būt, dāvinātā monēta netiks pārdota, jo tā mums ir kā ordenis, kā atzinība par savas dzimtas, savas tautas turpināšanu. Jā, arī par savas valsts stiprināšanu. Protams, ka mēs, domājot par bērniņa laišanu pasaulē un audzinot to, nedarījām kaut kādas atzinības, ordeņa un pat ne naudas dēļ. Pat ne ar domām par tautas glābšanu no iznīcības. Taču mūsu ģimene ir daļa no Latvijas, mēs esam Latvija. Šī 5 latu monēta mums par to tika uzdāvināta un atgādina par to.

Savos bērnos vienmēr esmu centusies ieaudzināt atbildību un patstāvību, kā arī ģimenisku piederības sajūtu un patriotismu pret valsti, kurā dzīvojam. Diemžēl pēdējā laikā, saskaroties ar notiekošajām nejēdzībām saistībā tieši ar ģimeņu politiku Latvijā, man pašai šī patriotisma izjūta ir sašķobījusies. Tad savukārt rodas jautājums – ko varam tālāk iemācīt saviem bērniem?

Pirms Lieldienām nevēlējos nevienu lieki satraukt un sadusmot, pat ne sasmīdināt, tāpēc tikai tagad publicēju turpinājumu ierosinājumam par Ministru prezidenta vai/un Valsts prezidenta personīgi parakstītu pateicības vēstuli katra jaundzimušā bērniņa vecākiem, kuri daudzi nodēvēja par neizdevušos un novēlotu pirmā aprīļa joku.

domaju ka buutu iistais briidis iet japaanjiem paliigaa jo savaadaak nepatiksanas var buut 1000x lielaakas visiem uz pasaules. cik lasu tad lielaakaa probleema ir speeciigais starojums reaktora tuvumaa.

Kad darbā stājās jaunā labklājības ministre, mēs kā daudzbērnu ģimene gaidījām labas pārmaiņas. Lasījām internetā, ka ministre daudzus gadus strādājusi ministrijā un skaidrojusi ministrijas lēmumus tautai. Diemžēl par salmu kulstīšanu un sev publicitātes veidošanu tālāk arī neesam tikuši. Tikai – mums jādzīvo šeit – pie zemes un jāaudzina mūsu bērni, bet ministri staigā savos augstajos valdības gaiteņos. Man gribas jautāt – vai tiešām daudzbērnu ģimenes valstij ir tikai ailīte atskaišu grafikos?

Bieži vien laba mērķa sasniegšana nonāk strupceļā, jo tā realizētājiem aptrūkstas idejas, ar kādiem paņēmieniem mērķi sasniegt. Ja realizētājs ir lepns un neprasa padomu citiem, tad mērķis tā arī kļūst nesasniedzams. Piemēram, nupat diena.lv izlasīju rakstu „Nav nauda „Trešā bērna” programmai”.