IR

Kā vēsta leģenda, vēlāk svētku laikā visas Romas jaunavas ievietojušas zīmītes ar saviem vārdiem lielā urnā. Tad katrs pilsētas neprecētais vīrs izvilcis no urnas zīmīti ar kādas sievietes vārdu, tā izveidojot pāri nākamajam gadam. Šie nejauši izvēlētie pāri itin bieži arī precējušies.

Viena no iespējamajām Valentīndienas izcelsmēm ir Lupercalia festivāls, kurš sākās februāra idās, 15. februārī. Tie bija auglības un ražības svētki, ko svinēja par godu Faunam, Senās Romas zemkopības dievam, un Romas dibinātājiem Romulam un Remam.

Festivāla sākumā Romas priesteru ordeņa Luperci biedri sapulcējās svētajā alā, kurā, kā vēstīja ticējums, vilcene jeb Lupa bija uzaudzinājusi Romas dibinātājus Romulu un Remu. Priesteri vispirms ziedoja kazu, kam bija jānodrošina ražība, un suni, kas simbolizēja šķīstīšanos. Tad zēni sagrieza upurētās kazas ādu sloksnēs, iemērca tās asinīs un tad viegli pātagoja ar asiņainajām sloksnēm gan sievietes, gan labības laukus. Romiešu sievietes neesot baidījušās no šīs pieskaršanās, jo tā nodrošinājusi lielāku iespējamību nākamajā gadā kļūt par māti.

Svētā Valentīna diena izvērtusies par mīlētāju, saderināto, laulāto un draugu apdāvināšanas dienu. Šī diena bieži aizvieto cilvēcīgo aizmirstību un izlīdzina nepateicību, kļūst par novēlota “paldies” izteikšanas dienu.

Turpretim svētā Valentīna, dzīve nemaz nebija tik rožaina un puķēm rotāta. Pirmajam svētajam Valentīnam 3. gadsimta kristiešu vajāšanu laikā neviens neteica paldies, bet gan nocirta galvu. Ja pētām svēto Valentīnu dzīvesstāstus, mēs atklājam, ka gadsimtu gaitā bijuši apmēram seši svētie, kuriem ir šis vārds — Valentīns. No šiem sešiem tikai viens — Pasavas Valentīns — miris parastā nāvē, visi pārējie — mocekļa nāvē. Cik tur patiesības, grūti pateikt…

Mūsdienu saderinātie un draudzībā saistītie jaunieši par Valentīndienas izcelsmi daudz nelauza galvu, bet uzticīgi dāvina puķes un krāsainas, ar sirdi rotātas pastkartes, priecājoties par sagādāto pārsteigumu. Taču iespējams, ka viens otrs puķu dāvinātājs un saņēmējs varbūt sev klusi jautā: “Kāpēc tieši Valentīna dienā?” Varbūt kāds sūtītājs, rakstītājs vai dāvinātājs tomēr pie sevis nodomājis: “Kādreiz, taču dzīvoja svētais Valentīns, kurš ar savu svētīgo dzīvesveidu izstaroja tuvākmīlestības prieku.” 

Kā jau minējām bijuši vairāki svētie un svētīgie Valentīni un viens no tiem bija Umbrijas bīskaps Valentīns no Terinas. Viņa bīskapa vapeni rotā puķu pušķis un rokas. Leģenda stāsta, ka viņš esot sadusmojis Romas imperatoru Klaudiju II, jo nav ievērojis kristīgās ticības sludināšanas aizliegumu un drošsirdīgi laulājis jaunos pārus. Pēc laulībām vīri vairs nav gribējuši iet karot un “spēlēt varoņus”, bet pirmos mēnešus pavadījuši jaunās sievas klātbūtnē.

Turpinot, atriebība pirmo skāra bīskapu Valentīnu, kurš tika ieslodzīts kāda cietuma pagrabā. Un tieši no šīs cietuma tumsas bīskaps sūtīja savu pirmo, mums visiem labi pazīstamo “Valentīna sveicienu”. Sveiciens bija rakstīts un parakstīts ar asinīm. Laimīgā saņēmēja bija cietumsarga aklā meita, kura pēc sveiciena saņemšanas atguva acu gaismu un pirmo reizi dzīvē varēja lasīt…

Turpinot ar mūsdienām jau, dažādās valstīs valentīndienu pavada savādāk, piemēram, Japānā rīko konkursu par pašu skaļāko mīlestības apliecinājumu. Jaunieši kāpj uz tilta un pēc kārtas, no visa spēka, izkliedz visu ko vēlas savai otrai pusītei. Uzvarētājs iegūst balvu. Kā arī Japānā šī diena tiek dēvēta par Vīriešu dienu, jo lielāko daļu dāvanu saņem tieši vīrieši.

Dažās valstīs pastāv uzskats, ka pirmajam vīrietim, kuru sastapusi ceļā meitene, 14. februārī, ir pienākums kļūt par meitenes „Valentīnu”, pat neskatoties uz viņa vēlmēm.

Viens no Valentīna dienas simboliem ir sarkanās rozes

Sarkanas rozes saskaņā ar antīku leģendu, parādījās pateicoties grieķu mīlestības un skaituma dievietei Afroditei. Afrodite steidzoties pie sava mīļotā Adonīsa, uzkāpa uz baltu rožu krūma un viņas dievīgās asinis pārvērta baltās rozes par sarkanām.