IR

Kultūra

Berlināles pirmais stāsts. Portugāle 0

Vakar Berlīnes kinofestivālā pasaules pirmizrādi piedzīvoja portugāļu režisora Migela Gomeza kinolente Tabu, spēcīgs pretendents uz galveno apbalvojumu - Zelta lāci.
Ajax-loader 20122884_1-galery_main
  • 20122884_1-media_thumb
  • 20122884_3-media_thumb
  • 20122884_4-media_thumb
Kristīne Giluce 15.februāris 2012 19:15

Filmas pirmizrāde tika gaidīta jau aizvadītajā maijā - Kannu kinofestivālā, taču uz to laiku lente vēl nebija pabeigta. Un varbūt labi, ka tā, jo stilistikā un rotaļās ar kino vēsturi tai ir attālas līdzības ar Mišela Hazanaviča Mākslinieku, kas Gomeza lentei varētu laupīt daļu uzmanības. Ja Mākslinieka ēra bija divdesmito gadu beigas Holivudā, tad Tabu netrūkst lēruma skaidru atsauču uz vācu ekspresionismu. Sākot jau ar nosaukumu, kas tiešā veidā citē leģendārā ekspresionista Frīdriha Vilhelma Mūrnava pēdējo režisēto lenti 1931. gadā. Arī Gomeza Tabu ir stāsts divās nodaļās Paradīze un Zudusī Paradīze ar kopīgo, nelaimīgā, pat traģiskā mīlasstāsta vadlīniju.

Portugāļu Tabu ievada mēmā kino teatralitātes piesātināta, komiska ainiņa par savannas pētnieku, kas nerazdams mieru pēc sievas zaudējuma, metas krokodila žokļos. Šī reptiļa tēma, starp citu caurstrāvos visu filmu.

Zudusī paradīze

Pirmā, Zudušās paradīzes daļa ir mazāk komiska, taču nu jau ar nelielu traģēdijas pieskārienu.  Stāsta centrā ir sieviete labākajos gados, Pilāra, kas savā labestībā mūsdienu pasaulē ir reta parādība. Viņai rūp kaimiņos dzīvojošā kundze Aurora, ar spēcīgu vilki uz azartspēlēm  - dāma reizēm tā aizspēlējas, ka viņai vairs neatliek ne graša mājupceļam. Līdz brīdim, kad Aurora atrodas uz nāves gultas, Gomezs maldīgi liek domāt, ka šī filma ir par līdz garlaicīgumam labo Pilāru. Bet tad kaimiņu kundzīte sasirgst un mirst. Izvārgušās un bālās sejas tuvplāni - ēnaini un baisi, pēc labākajām ekspresionistu tradīcijām.

Paradīze

Mirstošās sievietes pēdējā vēlēšanās ir satikt kādu vīrieti, kura eksistencei neviens līdz galam netic. Taču Pilāra ir laba, un visiem par pārsteigumu, viņa atrod sirmo itāļu izcelsmes avantūristu ar šim statusam cienīgu vārdu - Džanluka Ventura. Un tā pēc bērēm, kungs, pie tējas tases sāk stāstīt par nelaiķes Auroras jaunību koloniālajā Āfrikā, kur viņa piedzimusi labklājības lutinātā ģimenē, turpat arī apprecējusies un vadījusi mierpilnu dzīvi, medījot bifeļus un piemājas baseinā audzējot savu mājdzīvnieku - krokodilu. Līdz brīdim, kad pie apvāršņa uzradās amzieris Džianluka. No afēras ar viņu Auroru neatturēja pat grūtniecība. Par spīti tam, ka šķietami vieglā romance izvēršas traģiskā mīlestībā un pat prasa dzīvības, režisors stāstot šo stāstu neieslīgst patmīlīgā melanholijā un iemet šajā drūmajā bezcerībā pa jokam.

Filmas otrā daļa ir mēma, atskaitot aizkadrā esošo Džanlukas balsi. Gomezam, kopā ar aktieriem nenoliedzami ir izdevies atrast pareizo tonalitāti, neieslīgstot pārliekā teatralitātē, ko ir itin viegli izdarīt mēmajā lentē. Līdzās šim komplimentam, vēl vienu absolūti ir pelnījusi lentes vizuālā estētika - melnbalti, līdz mazākajai detaļai pārdomāti kadri rada absolūti hipnotisku auru.

Tabu tiek paredzēta ilga festivālu dzīve - no sirds ceru, ka to rudenī redzēs arī Latvijas skatītāji.

Ieteikt šo rakstu? Jā(2)

Pievienot viedokli →

Rounded_image_box_gray

Kristīne Giluce

Ieteikt:
Share-twitter Share-draugiem Share-facebook Add-rss-trans
Neatkarīgā kino žurnāliste. IR iknedēļas kino slejas autore.

Categories Kategorijas Skatīt visas kategorijas →

Vēl par šo tēmu

Citi šī autora ieraksti Skatīt visus →