IR

Ir radies iespaids, ka runājot par 2006. gadā nogalināto krievu žurnālisti Annu Poļitkovsku, vairāk tiek pieminēti viņas nāves vaininieki, un tās cēloņi - karš Čečenijā, Putina un federālās armijas skarba kritika. Viņa pati, teju kā tāda abstrakta personība, paliek šo notikumu un personu ēnā. Marinai Goldovskajai, esot žurnālistes tuvu stāvošo personu lokā, ir izdevies Poļitkovskas "leģendu" padarīt ārkārtīgi personīgu. Režisores rīcībā ir aptuveni 20 gadu laikā safilmēti materiāli, kuros daudz redzama pati žurnāliste, stāstot te par darbu, te par sevi - divām nedalāmām vienībām. Šos materiālus papildina sarunas gan ar kolēģiem, kas pret Poļitkovskas darbu noskaņotie kritiski, gan draugiem un ģimeni. 

Brīvības rūgtā garša noteikti netiks klasificēta kā objektīvs dokumentālais kino - tā drīzāk ir žurnālistes saruna ar draugu, brīžam pilnīgi aizmirstot par kameras klātbūtni. Šajā filmā Poļitkovsku redzēsiet kā cilvēku, kas dzīvo ģimenes dzīvi, dara ārkārtīgi bīstamu darbu, un nevis kā dzelzs lēdiju. Līdzīgi kinolentei, arī pašas žurnālistes darbiem tiek pārmests objektivitātes trūkums. Tiesa, cik gan objektīvam ir iespējams būt, paša acīm skatot notikumus Čečenijā, un redzot Kremļa metodes Beslanas un Nord-Ost ķīlnieku krīžu risināšanā?

Goldovskaja, tāpat kā citi filmā intervētie žurnālistes draugi un kolēģi mēģina rast atbildi, kādēļ Anna Poļitkovska, zinot par sev draudošajām briesmām, neapstājās. Iemesls izrādās vienkāršāks par vienkāršu - neglābjams ideālisms, naiva, taču neatlaidīga ticība spējai mainīt lietu kārtību un beznosacījumu cilvēkmīlestība. Filmā intervētais Mihails Gorbačovs saka, ka ideālisti virza pasauli. Poļitkovskai  gan tas nebija lemts, taču Brīvības rūgtā garša ir kā draudzīgs žests, lai žurnālistes balss vēl turpinātu skanēt.