IR

Arī mūsdienās gadi skrien kā Bembiji, un šogad, kā vienmēr, vidusskolas saražos neskaitāmi daudz jauniešu ar ūdeni ne tikai līdz ceļiem, bet pat līdz Iphoniem bikšu kabatās un apjukušajām sejām, kuras nomaskēs ziedu kalni un salkani laba vēlējumi. Tā kā šogad arī es esmu viena no laimīgajiem, kura pabeigs vidusskolu un kopā ar skolasbiedriem pametīs ierastās vēmekļu krāsas telpas, izskatoties tikpat apjukusi kā slapji persiešu kaķi, vēlējos mazliet pastāstīt par to, cik patiesībā nobijušies esam.  Un ne jau par Iphoniem. Par savu nākotni. 

Pagājušā gada decembrī, foruma “Rīga dimd-iedzīvotāji runā” laikā norisinājās projektu ideju izstrāde darba grupās. No idejas forumā, sabiedrības integrācijas darba grupā, izauga  un tika realizēts projekts “Ar radošumu uz iecietību”, kura ietvaros 11 Rīgas skolās tika demonstrēta V.Kairiša dokumentālā filma “Romeo un Džuljeta”, pēc kuras jaunieši tika aicināti dalīties pārdomās un ideju izstrādē jaunam projektam, kas spētu apvienot latviešu, krievu un vājdzirdīgos jauniešus vienotā pasākumā.

Līdz ar portāla "ir.lv" un žurnāla "Ir" izveidošanu, radusies arī jauna auditorija, kuras daļa ir ikviens no jums. Bet kas un kādi jūs esat? Dalieties savās vēlmēs, interesēs, vajadzībām, lasīšanas un lietošanas paradumos.

Paužot sašutumu un satraukumu par to, ka vienīgajai valsts mēroga lasīšanas veicināšanas programmai „Bērnu un jauniešu žūrija” šogad Valsts Kultūrkapitāla fonds nav piešķīris finansējumu, Latvijas Nacionālās bibliotēkas Bērnu literatūras centrs un Latvijas Nacionālās bibliotēkas Atbalsta biedrība izsūta atklātu vēstuli Latvijas Valsts prezidentam, LR Ministru prezidentam, LR Kultūras ministrijai, LR Finanšu ministrijai, LR Izglītības un zinātnes ministrijai, LR Labklājības ministrijai, LR Tiesībsargam, LR Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijai Valsts Kultūrkapitāla fondam, Nacionālo elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei, Latvijas Pašvaldību savienībai.

 Demogrāfiskā pāreja balstās uz citu rasu cilvēku skaita pieaugumu. Baltās rases cilvēku skaits tai pat laikā samazinās, baltajiem bērni vairs nedzimst. Bērnu nedzimšanu baltai rasei veicina naidīgu spēku iedarbība, valsts atbalsta trūkums, sociāldarvinisma nostiprinšānās, feminisms un seksuālā visatļautība. Feminismam ir ļoti drūmas sekas, jo sievietes ir nelaimīgas, domā tikai par izglītību un karjeru nevis par ģimeni un bērniem. Baltā rase kļūst arvien muļķāka, jo bērni pārsvarā dzimst ne tai labākai baltās rases sabiedrības daļai. Rietumos pašreiz var novērot apzinātu idiotismu, organizētu haosu un pašiznīcināšanos. Nav, bet ir ļoti nepieciešama teorija par rasu attīstību.

Sākot no 1960ā gada ir sācies unikāls laikmets, jo cilvēku skaits krasi pieaug un tā tas turpināsies līdz 2050.gadam. Šī demogrāfiskā pāreja izraisa milzīgas pārmaiņas. Dēļ iedzīvotāju skaita strauja pieauguma strauji samazinās attīstības laiks, dēļ kā  cilvēki dzīvo pastāvīgā stresa stāvoklī, jo neko nevar uzspēt, neko nevar izdarīt.

Veiksmīga uzņēmējdarbība ir pamats stabilai nākotnei un attīstībai. Nākotnes balsti ir ikviens no mums un tās attīstībai ir jāpieliek pūles, zināšanas un mērķi, tas ir katra pienākums. 

Skolotājs audzina mūsu bērnus, liekot pamatu tālākai valsts attīstībai. Tāpēc ir īpaši svarīgi – lai skolotājs ir ētiska persona. Pastāv ļoti liela iespēja vispār nesatikt skolotāju kā ētisku personu...

Februāra pēdējās nedēļas nogalē apmeklēju biedrības „Jaunatnes Līderu Koalīcija” organizētās apmācības „Interešu aizstāvība”, kas tika organizētas Interešu aizstāvības programmas 2012 ietvaros. Par to, kā mums veicās un kādas atziņas guvām, es gribu pastāstīt arī Jums.

Ir laiks referenduma kaislības atstāt aiz muguras. Dzīve turpinās un latviešiem ir jāiet tālāk...Pēdējā laikā daudz ir iznācis pārdomāt par Latvijas izglītības sistēmas spožumu un postu izglītības ministra Roberta Ķīļa pieteikto reformu kontekstā. Ka pārmaiņas sen ir vajadzīgas, ir skaidrs visiem. Pārāk svarīga nozīme latviešu vēsturiskajos likteņceļos ir bijusi tieši izglītībai ...Pārāk būtiska!

Ko taupa taupītājs, to paņem laupītājs...

Atbilde ir vienkārša – noteikti ir! Bet kāda tā būs? 18. februāra referenduma rezultāts it kā ir skaidrs. Latviešu valoda paliks vienīgā valsts valoda mūsu valstī, tomēr paliek jautājums – kas notiks pēc referenduma? Kādus secinājumus mēs varēsim izdarīt un kādu ceļamaizi turpmākajai dzīvei  mēs iedosim Latvijas politiķiem, sabiedrības integrētājiem un šķēlējiem?

Krīzes laikā cilvēki (daži arī sev nemaz nemanot) uzņemas visus iespējamos un neiespējamos darbus – rotējot darbs-māja-darbs-māja karuselī. Sekas ir bieži redzētas – pietrūkst spēka profesionālajai un personīgajai izaugsmei, ģimenei utt., jo cilvēku prātos ir iesakņojies, ka tikai sūri strādājot ir iespējams ‘izsisties’ un kaut ko sasniegt. Bet ir cilvēki, kas visu paveic, paliekot dzīvespriecīgi un enerģiski, realizējot savus sapņus darbā un mājās, ir atsaucīgi un harizmātiski vadītāji. Atšķirība starp abām cilvēku grupām ir ne tikai laika plānošanā, bet arī mērķu esamībā un spējā labāk pārvaldīt savu psihi. Protams, ir jāstrādā, bet, ja darbs ir hobijs – vai tad tas ir darbs? 

2010. gadā plašā sabiedriskā resonance jautājumā par obligāto kristīgo mācību skolās atklāja sabiedrības ārkārtīgi sensitīvo attieksmi reliģijas jautājumā.  Izrādās, šī tēma mums ir gandrīz vai tabu. „Bībeles mācība lai paliek svētdienas skolai”, „Kādēļ bērnam, kas nav kristietis, būtu jāstāsta leģendas?”,  „Tā būtu masveida smadzeņu skalošana”, utt. Sastopoties ar lielo pretestību, iniciatīva izplēnēja, apdzisa.

Pirms diviem gadiem, pēc augstskolas pabeigšanas, biju svarīga lēmuma priekšā – strādāt iegūtajā kvalifikācijā, kas pārāk neaizrāva, vai tomēr turpināt meklējumus.